22. pants

Krimināllikuma 5. pants regulē Krimināllikuma spēku

laikā. Saskaņā ar Krimināllikuma 5. panta pirmo daļu nodarījuma

(darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka

likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Savukārt

šā panta otrā daļa noteic: "Likumam, kas atzīst nodarījumu

par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja

vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs

spēks, proti, tas attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms

attiecīgā likuma spēkā stāšanās, kā arī uz personu, kura izcieš

sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība."

Saskaņā ar šā panta trešo daļu likumam, kas atzīst nodarījumu par

sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai,

atpakaļejoša spēka nav.

Labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

krimināltiesībās bija noteikts jau 1933. gada 24. aprīļa Sodu

likumā. Minētais likums paredzēja vadošos principus - likumam nav

atpakaļejoša spēka, bet labvēlīgākam likumam ir atpakaļejošs

spēks. Sodu likuma komentāros citstarp norādīts, ka valstij ir

pilnīgi jāatsakās no sodīšanas, ja tā tiesiskās apziņas progresa

rezultātā pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas pati atcēlusi

attiecīgo noteikumu. Līdz ar to Soda likuma 12. panta trešā daļa

noteica: ja likumu, kurš bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas laikā, atceļ pirms vainīgā tiesāšanas, atzīstot

nodarījumu par nesodāmu, tad sods nav piemērojams (sk.: Mincs

P., Ehlerss H., Jakobi P., Lauva J. 1933. gada 24. aprīļa Sodu

likums ar likumdošanas motīviem un sīkiem komentāriem. Rīga: SIA

"Limited Company", 2016, 9. lpp.). Arī Latvijas

Kriminālkodeksa 6. pants noteica, ka likumam, kas atzīst

nodarījumu par nesodāmu vai mīkstina sodu, ir atpakaļejošs spēks

(sk. arī, piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu

departamenta 1996. gada 7. maija lēmumu lietā Nr.

SKK-101/1996).

Saskaņā ar tiesību doktrīnā pausto Krimināllikuma 5. panta

otrajā daļā ir paredzēti izņēmumi no principa par nodarījuma

izdarīšanas laikā spēkā bijušā likuma piemērošanu, kad jaunā

krimināllikuma darbību attiecina uz noziedzīgiem nodarījumiem,

kuri ir izdarīti līdz brīdim, kad tas stājies spēkā, kā arī uz

personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai

saglabājusies sodāmība, ja vien likumā nav noteikts citādi.

Saskaņā ar Krimināllikuma 5. panta otro daļu jaunajam likumam ir

atpakaļejošs spēks (retroaktivitātes princips), ja tas: 1) atzīst

nodarījumu par nesodāmu; 2) mīkstina sodu; 3) ir citādi labvēlīgs

personai. Ja jaunais likums ir bargāks, tas ir, atzīst nodarījumu

par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai,

tam atpakaļejoša spēka nav. Šādā gadījumā darbojas Krimināllikuma

5. panta trešajā daļā nostiprinātais ultraaktivitātes princips un

tiek piemērots noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laika likums

(sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā

daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 32.-35. lpp.). Pieaicinātā

persona Māris Onževs paudis viedokli, ka sodu tiesībās princips -

likumdevējam ir pienākums noteikt likumam atpakaļejošu spēku, ja

šis likums ir labvēlīgāks pret pārkāpumu izdarījušo personu, - ir

uzskatāms par patstāvīgu tiesību principu Latvijas tiesību

sistēmā.

Tiesību doktrīnā izšķir divus likuma atpakaļejoša spēka veidus

- parasto likuma atpakaļejošo spēku, kad jaunu, mīkstāku

krimināllikumu attiecina uz tiem noziedzīgajiem nodarījumiem,

kuri vēl nav iztiesāti tiesā vai attiecībā uz kuriem spriedumi

nav stājušies likumīgā spēkā, un revidējošo likuma atpakaļejošo

spēku, kas izpaužas jauna, mīkstāka krimināllikuma attiecināšanā

uz tiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem spriedums jau

stājies likumīgā spēkā vai arī jau sākta tā izpildīšana, ja vien

jaunajā likumā nav noteikts citādi. Nodarījums var kļūt par

nesodāmu, ja jaunajā likumā mainīts noziedzīga nodarījuma

sastāvs, paredzot tajā tādas pazīmes, kas sašaurina noziedzīgā

nodarījuma loku (sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma

komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais

papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 32.-34.

lpp.).

Tādējādi Krimināllikuma 5. pants citstarp atspoguļo Satversmes

92. pantā ietverto vispārējo tiesību principu, ka personu var

atzīt par vainīgu un sodu var piemērot tikai par tādu personas

rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu. Savukārt

Krimināllikuma 5. panta otrā daļa citstarp atspoguļo principu,

kas liek piemērot personai labvēlīgākās krimināltiesību

normas.