24. pants

Apstrīdētais pārejas noteikums citstarp atspoguļo

to, kā likumdevējs izlēmis konkretizēt personai labvēlīga

noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās attiecībā

uz Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētajiem

nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un

turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, proti, kā likumdevējs

izlēmis noregulēt konkrētās krimināltiesiskās attiecības. Lai gan

no likumprojekta Nr. 187/Lp12 "Grozījumi

Krimināllikumā" izskatīšanas gaitā iesniegtajiem

priekšlikumiem un Saeimas Juridiskās komisijas 2015. gada 17.

jūnija un 2015. gada 29. septembra sēdes audioierakstiem nav

konstatējami apsvērumi par apstrīdētā pārejas noteikuma

attiecināšanu uz Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā

paredzētajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma

spēkā stāšanās, tomēr no 2015. gada 29. oktobra grozījumu

izstrādes materiāliem ir izsecināms likumdevēja nolūks. Grozot

Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu, likumdevēja nolūks bija

turpmāk neparedzēt kriminālatbildību par tādu nodarījumu, kura

rezultātā šajā normā minētais priekšmets nav nozaudēts vai to nav

ieguvusi cita persona. Saeima norāda, ka apstrīdētais pārejas

noteikums nodrošinot paredzamību un tiesisko noteiktību

krimināllietās, kas tika ierosinātas līdz 2015. gada 3.

decembrim. Tomēr apstrīdētais pārejas noteikums attiecas uz

situāciju, kurā likumdevējam ir jāvērtē tiesiskās drošības

princips, to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem

demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību

principiem - personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka

principu krimināltiesībās un taisnīguma principu.

Tiesiskās drošības princips krimināltiesībās citstarp uzliek

valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un

stabilitāti. Tas paredz, ka personai tiek piemērota tā materiālā

tiesību norma, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī.

Savukārt personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

krimināltiesībās prasa, lai likumdevējs noteiktu labvēlīgu

atpakaļejošu spēku tādai tiesību normai, kas ir labvēlīgāka pret

pārkāpumu izdarījušo personu, bet taisnīguma princips - lai

kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs.

Jau pirms tam, kad pirmās instances tiesa taisīja spriedumu

krimināllietā, tāda rīcība, par kuru Pieteikuma iesniedzējs tika

sodīts, bija kļuvusi par krimināli nesodāmu. Tomēr visu triju

instanču tiesas atzina apstrīdētās Krimināllikuma normas

piemērošanu par pamatotu, jo apstrīdētais pārejas noteikums

noteica, ka grozījumi Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā

neattiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3.

decembra.

Ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētus faktiskos un

tiesiskos apstākļus, pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga

noteikuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanas

krimināltiesībās. Tomēr personai kriminālsods nevar tikt

piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts

Krimināllikumā laikā, kad tika izdarīts konkrētais nodarījums,

tādā gadījumā, ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma

normu grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu.

Šādā gadījumā priekšroka dodama personai labvēlīga noteikuma

atpakaļejoša spēka principam krimināltiesībās.

Konkrētajā lietā Satversmes tiesa nesaskata arī citus no

taisnīguma principa vai citiem vispārējiem tiesību principiem

izrietošus objektīvus attaisnojumus, kuru dēļ attiecībā uz

grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā par normā

paredzētajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3.

decembra un turpmāk, pēc šīs normas grozīšanas, atzīstami par

krimināli nesodāmiem, būtu piemērojams izņēmums no personai

labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās.

Tādējādi, ņemot vērā konkrētos faktiskos un tiesiskos apstākļus,

secināms, ka atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās

sistēmas galvenajam mērķim - nodrošināt taisnīgumu - personai

nevar piemērot tādu sodu, ko valsts attiecīgās tiesību normas

piemērošanas brīdī jau uzskata par pārmērīgi bargu.

Līdz ar to apstrīdētais pārejas

noteikums, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem

Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz nodarījumiem,

kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami

par krimināli nesodāmiem, neatbilst Satversmes 1. pantam un 92.

panta otrajam teikumam.