5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92.

pantam, bet likumdošanas materiāli un Saeimas atbildes rakstā

paustais radot pārliecību, ka apstrīdētais pārejas noteikums

varētu neatbilst Satversmes 1. pantam.

5.1. Pēc tiesībsarga ieskata, ikvienai privātpersonai,

kurai piešķirta ieroču nēsāšanas atļauja, vai amatpersonai, kurai

ieroča nēsāšanas atļauja piešķirta ar likumu, jābūt zināmām

prasībām, kas attiecas uz ieroču un munīcijas apriti. Ja personai

tiktu ierobežota vai liegta iespēja iegūt informāciju par savām

tiesībām ieroču un munīcijas aprites jomā, tā nevarētu saņemt

ieroča nēsāšanas atļauju.

Šaujamieroči un to munīcija esot īpašas kategorijas lietas,

kuru aprite parasti tiekot strikti reglamentēta. Esot arī

objektīvi paredzams, ka par šaujamieroču un munīcijas aprites vai

glabāšanas noteikumu pārkāpumiem valsts paredzēs atbildību.

Valstij esot plaša rīcības brīvība sodu politikas jomā. Paredzot

dažādos normatīvajos aktos atbildību par pārkāpumiem ieroču

aprites jomā un neparedzot acīmredzami nesamērīgus vai

cietsirdīgus sodus par šāda veida darbībām, likumdevējs neesot

pārkāpis minētās rīcības brīvības robežas. Turklāt administratīvā

atbildība un kriminālatbildība esot paredzēta arī par citādiem

pārkāpumiem, piemēram, pārkāpumiem ceļu satiksmes un sabiedriskās

kārtības jomā.

Pēc tiesībsarga ieskata, jebkurš ieroču aprites noteikumu

pārkāpums var radīt iespēju citai personai iegūt glabāšanā esošo

ieroci vai munīciju un tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka

apstrīdētajā Krimināllikuma normā un Kodeksa 181. pantā būtu

paredzēta atbildība par identiskām darbībām.

Pieteikuma iesniedzējs neesot arī norādījis uz tādām grūtībām,

kas būtu saistītas ar inspektora amata pildīšanu, uz šā amata

pildītājam izvirzītām konkrētām prasībām un pienākumiem, uz

šķēršļiem saņemt juridisku palīdzību apstrīdētās Krimināllikuma

normas tvēruma apzināšanai vai saistībā ar dažādu apstrīdētās

Krimināllikuma normas interpretāciju identiskos apstākļos. Tātad

apstrīdētā Krimināllikuma norma bijusi pietiekami skaidra un

paredzama, lai būtu par pamatu personas saukšanai pie

kriminālatbildības.

5.2. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētais pārejas

noteikums sākotnēji bijis saistīts ar grozījumiem Krimināllikuma

pantos par noziedzīgiem nodarījumiem pret satiksmes drošību, kuri

pēc būtības atšķiroties no noziedzīgiem nodarījumiem pret

vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. Turklāt tas, ka par

minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem uzliekamā kriminālsoda

apmērs ir atšķirīgs, ļaujot uzskatīt, ka arī šo nodarījumu

izraisītais sabiedrības apdraudējuma līmenis kopumā ir atšķirīgs.

Līdz ar to vienādi apsvērumi attiecībā uz atkāpi no labvēlīga

regulējuma atpakaļejoša spēka principa dažādu noziedzīgu

nodarījumu gadījumos varot norādīt uz pienācīgas rūpības trūkumu

likumprojekta apspriešanas gaitā. Arī likumdevēja apsvērumu

publiska nepieejamība un Saeimas norādīto apsvērumu vispārīgais

raksturs neradot pārliecību, ka atkāpe no labvēlīga regulējuma

atpakaļejoša spēka principa būtu pienācīgi izvērtēta un

apspriesta. Šāda prakse esot pretrunā ar labas likumdošanas

principu.