7. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes vadošais pētnieks Dr. iur. Jānis

Baumanis - norāda, ka no Tieslietu ministrijas sniegtā

skaidrojuma par 2015. gada 29. oktobra grozījumiem viennozīmīgi

izriet tas, ka šie grozījumi ir novērsuši neskaidrības

Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā. Pēc Tieslietu ministrijas

ieskata, attiecīgais noziedzīgais nodarījums esot pabeigts ar

brīdi, kad ir pārkāpti normatīvie akti, kas reglamentē rīcību ar

konkrētajiem priekšmetiem, jo šis pārkāpums jau pats par sevi

radot trešajai personai iespēju iegūt šos priekšmetus.

Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas redakcija jau no

Krimināllikuma spēkā stāšanās brīža esot paredzējusi

kriminālatbildību par attiecīgo nodarījumu, ja ar to citai

personai radīta iespēja iegūt minētajā normā norādītos

priekšmetus. No tiesību doktrīnā paustā izrietot, ka nodarījums

ir pabeigts tikai ar seku iestāšanās brīdi.

Lai gan Krimināllikuma komentārā neesot tiešā veidā uzsvērts,

ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā minētajam priekšmetam jābūt

nolaupītam, pazaudētam vai kā savādāk nonākušam citas personas

rīcībā, tomēr norāde uz to, ka nodarījumam ir materiāls sastāvs,

skaidri un nepārprotami liecinot par to, ka jāiestājas sekām.

Noziedzīga nodarījuma sekas nevarot būt iespēja, tās varot

rasties tikai tad, ja iespēja tiek izmantota. Šo apgalvojumu

varot pamatot ar to, ka, komentējot analoģiskas konstrukcijas

normu, kurā minēta iespēja kaut ko iegūt, proti, Krimināllikuma

182.1 panta pirmo daļu, doktrīnā norādīts, ka šis

noziedzīgais nodarījums ir pabeigts ar tajā norādītās darbības

izdarīšanu, - proti, šim nodarījumam ir formāls sastāvs.

Tādējādi, lai gan norma paredz kriminālatbildību par nodarījumu,

ja tas rada iespēju personām patvaļīgi kaut ko iegūt, šī iespēja

neesot sekas, tādēļ nodarījums esot ar formālu sastāvu.

Līdz ar to, pēc Jāņa Baumaņa ieskata, Tieslietu ministrijas

skaidrojumā norādītais un krimināltiesību doktrīnā paustais

liecina par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pārāk

neskaidra un pārprotama, lai varētu viennozīmīgi izlemt jautājumu

par to, vai šī norma paredz kriminālatbildību par rīcību ar tajā

norādītajiem priekšmetiem, ja šīs rīcības rezultātā kāds no

minētajiem priekšmetiem nav nozaudēts vai to nav ieguvusi cita

persona. Ja apstrīdēto Krimināllikuma normu piemēro personai,

kuras rīcības rezultātā nav nozaudēts vai arī cita persona nav

ieguvusi šajā normā norādīto priekšmetu, tad esot jāatzīst, ka šī

persona nevarēja nepārprotami apzināties to, vai konkrētā rīcība

sasniedz noziedzīga nodarījuma kaitīguma slieksni.

Apstrīdētais pārejas noteikums likumprojektā esot iekļauts

pirms ierosinājuma grozīt Krimināllikuma 236. pantu. Kā izrietot

no pamatojuma, kas tika sniegts apstrīdētajam pārejas noteikumam,

likumdevējs vēlējies, lai pēc grozījumiem tiktu saglabāta

Krimināllikuma normās paredzēto noziedzīgo nodarījumu seku

interpretācija - tātad tieši seku interpretācija, nevis tāda

interpretācija, kas sevī neietver sekas. Tātad, pat pieņemot, ka

vēlāk likumdevējs atzinis, ka apstrīdētā pārejas noteikuma

pamatojums attiecināms arī uz Krimināllikuma 236. panta pirmo

daļu, šis pamatojums nekādā gadījumā neesot attiecināms uz tādu

Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas redakcijas interpretāciju,

kura neietver sekas.

Tādējādi, pēc Jāņa Baumaņa ieskata, apstrīdētais pārejas

noteikums, ciktāl tas paredz, ka Krimināllikuma 236. panta pirmās

daļas grozījumi neattiecas uz personām, kas līdz šo grozījumu

spēkā stāšanās dienai izdarījušas Krimināllikuma 236. panta

pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, bet tā rezultātā neviens no

šajā normā minētajiem priekšmetiem nav nozaudēts vai to nav

ieguvusi cita persona, apdraud Satversmē garantētās personas

tiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu.