8. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

Onževs - uzskata, ka apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst

Satversmes 1. pantam, ciktāl grozījumi Krimināllikuma 236. pantā

netiek attiecināti uz personām, kuras ir izdarījušas attiecīgu

noziedzīgu nodarījumu līdz šīs normas jaunās redakcijas spēkā

stāšanās brīdim un attiecībā uz kurām vēl nav stājies spēkā

notiesājošs spriedums.

Apstrīdētais pārejas noteikums, proti, tas, ka Krimināllikuma

236. panta jaunā redakcija neattiecas uz personām, kuras

izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās

dienai, esot uzskatāms par pretēju Satversmes 1. pantā

nostiprinātajiem tiesiskas demokrātiskas valsts un samērīguma

principiem.

Saeima neesot ievērojusi tiesiskā demokrātiskā valstī

pastāvošo principu par noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu

tiesisko stāvokli uzlabojošu tiesību normu attiecināšanu uz šīm

personām, ja tās konkrēto nodarījumu izdarījušas pirms tam, kad

minēto normu grozījumi stājušies spēkā, un ja attiecībā uz tām

vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums. Īpaši viennozīmīgi

šāds labvēlīgas atpakaļejošas sodīšanas principa pārkāpums

atklājoties tieši tādā situācijā, kāda tiek izvērtēta izskatāmās

lietas ietvaros, proti, kad Krimināllikuma 236. panta saturs tiek

sašaurināts, dekriminalizējot šaujamieroča munīcijas nevērīgu

glabāšanu, ja ar šādu nodarījumu citai personai ir radīta iespēja

iegūt šaujamieroča munīciju.

Krimināllikuma 5. panta otrā daļa esot vērtējama kopsakarā ar

tiesiskā demokrātiskā valstī pastāvošajiem vispārējiem tiesību

principiem. Likumdevēja tiesības neattiecināt labvēlīgākas

sodošas tiesību normas uz jau veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem,

par kuriem nav stājies spēkā notiesājošs spriedums, esot ļoti

šauras un piemērojamas tikai izņēmuma gadījumos. Izskatāmajā

lietā nedz no likumdošanas aktu jaunrades procesā izmantotajiem

avotiem, nedz arī pēc vispārējo tiesību principu izvērtēšanas

neesot konstatējams, ka šis būtu tāds izņēmuma gadījums.

Saeimas rīcība, faktiski nemaz nevērtējot un neapspriežot

apstrīdēto pārejas noteikumu tik būtiskā aspektā kā labvēlīgas

tiesību normas atpakaļejošā spēka neattiecināšana uz jau veiktiem

noziedzīgiem nodarījumiem Krimināllikuma 236. pantā paredzētajā

situācijā, esot acīmredzams labas likumdošanas principa

pārkāpums. Šāda rīcība, iespējams, esot saistīta ar to, ka vispār

trūkst izpratnes par labvēlīga atpakaļejoša spēka nozīmi sodu

tiesībās.

Secinājumu

daļa