9. pants

Pēc Saeimas ieskata, pieteikumā minētais liecina par

to, ka iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu

rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija, nevis pati

apstrīdētā Krimināllikuma norma. Līdz ar to esot izvērtējams, vai

tiesvedība par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību

Satversmei ir turpināma.

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja lietā ir izteikti argumenti,

kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē

visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 9. punktu).

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1.

un 16. pantu Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros

izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību

Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās

lietas. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tiesību

normu piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu

nolēmumu tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11.

punktu). Līdz ar to gadījumā, kad persona Satversmes tiesā

apstrīd tiesvedības procesā piemērotā tiesiskā regulējuma

atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam, uzskatot, ka

tas ir neskaidrs un tā interpretācija nebija paredzama, ir

būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma

satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais

regulējums personai ir piemērots pareizi (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr.

2019-22-01 13. punktu).

Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt

apstrīdēto Krimināllikuma normu par neatbilstošu Satversmes 90.

un 92. pantam, jo tā neesot bijusi pietiekami skaidra laikā, kad

Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie

kriminālatbildības un sodīts.

Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka brīdī, kad tiek

veikts nodarījums, par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir

jābūt spēkā skaidrai un paredzamai tiesību normai, kura noteic,

ka konkrētā personas rīcība - darbība vai bezdarbība - ir

atzīstama par noziedzīgu (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 14.

punktu). Tāpat Satversmes tiesa minētajā spriedumā, gan arī

spriedumā lietā Nr. 2018-10-0103 norādījusi, ka norma ir

atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav

iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. Līdz ar to izskatāmajā

lietā nav konstatējams pamats tiesvedības izbeigšanai, jo

nepieciešams izvērtēt apstrīdētās Krimināllikuma normas

atbilstību Satversmes 90. un 92. pantam, proti, izvērtēt, vai

apstrīdētā Krimināllikuma norma ir uzskatāma par pietiekami

skaidru un paredzamu, lai saskaņā ar to personu sauktu pie

kriminālatbildības.

Tādējādi tiesvedība lietā ir

turpināma.