12. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors

Dr. iur. Aldis Lieljuksis - piekrīt Saeimas

atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdēto normu atbilstība

Satversmei vērtējama, pamatojoties uz Satversmes 92. panta

otrajā teikumā ietvertajiem tiesību normas kvalitātes

standartiem.

Blanketo normu tiesiskais sastāvs esot noskaidrojams, ņemot

vērā citu normatīvo tiesību aktu regulējumu. Tādēļ apstrīdētajā

Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā

puse esot noskaidrojama, ņemot vērā Operatīvās darbības likuma

normas. Augstākā tiesa savā 2017. gada 31. janvāra

spriedumā lietā Nr. SKK-41/2017 esot secinājusi, ka

apstrīdētajā noteikumu normā norādītās ierīces operatīvās

darbības pasākumu traucēšanai ir sevišķā veidā veicamiem

operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu

ierīču kategorijā ietilpstošu ierīču paveids, nevis cita

stratēģiskas nozīmes preču kategorija. A. Lieljuksis

uzskata, ka minētajam Augstākās tiesas secinājumam nevar

piekrist, jo Ministru kabineta noteikumi, proti, zemāka juridiskā

spēka normatīvais tiesību akts, nevar paplašināt Krimināllikuma

normā tieši noteiktu objektu.

Ierīces elektronisko sakaru traucēšanai neesot paredzētas

informācijas ieguvei, tāpēc tās tehniski atšķiroties no

elektronisko sakaru kontroles līdzekļiem. Sarunu noklausīšanās

traucēšana neesot Operatīvās darbības likumā paredzēts pasākums,

tās īstenošanai neesot nepieciešama tiesneša vai prokurora

kontrole. Atbilstoši Ministru kabineta 2011. gada

1. februāra noteikumiem Nr. 93 "Noteikumi par

speciālo radiolīdzekļu izmantošanas kārtību un tehniskajām

prasībām to darbībai" elektronisko sakaru traucēšanas

līdzekļus varot izmantot tikai valsts drošības iestādes savu

funkciju īstenošanai. Saskaņā ar šo Ministru kabineta noteikumu

normām tādā gadījumā, ja elektroniskie sakari tiek traucēti ilgāk

par vienu stundu, attiecīgajai valsts drošības iestādei esot

pienākums informēt par to sabiedrību. Šis atklātības aspekts

būtiski nošķirot attiecīgās darbības no sevišķā veidā veicamiem

operatīvās darbības pasākumiem, kuri notiekot slepenībā. Sarunu

noklausīšanās traucēšanas darbību veikšanai nepieciešamās ierīces

nevarot atzīt par sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības

pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu ierīču paveidu,

neraugoties uz Saraksta 10A905 sadaļas struktūru. Lielas

jaudas traucētājierīces varot radīt kaitējumu ne tikai

atsevišķiem sakaru līdzekļu lietotājiem, bet arī citām personām,

tādēļ šādas ierīces būtu iekļaujamas Sarakstā, taču tās neesot

paredzētas sevišķā veidā veicamu operatīvās darbības pasākumu

īstenošanai.

Turklāt atrastajai Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bijušajai

ierīcei līdzīgas iekārtas tiekot izmantotas arī citiem mērķiem,

piemēram, izglītības iestādes audzēkņu sakaru bloķēšanai mācību

procesa ietvaros vai teātros izrāžu laikā. Tās varot izmantot arī

uzņēmēji, lai aizsargātu savu komercnoslēpumu. A. Lieljuksis

apšauba to, ka absolūts aizliegums iegādāties un lietot mazas

jaudas traucētājierīces ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Ņemot vērā tehnoloģisko progresu, esot nepieciešams nošķirt

individuāli lietojamas traucētājierīces no tādām

traucētājierīcēm, kuras var radīt kaitējumu visai

sabiedrībai.

A. Lieljuksis uzskata, ka izdarītie grozījumi

apstrīdētajās normās liecina par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma

norma iepriekš neaptvēra tādas iekārtas, kas paredzētas sevišķā

veidā veicamu operatīvās darbības pasākumu traucēšanai.

A. Lieljuksis pieļauj, ka Drošības policijas norīkotais

eksperts atrasto Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bijušo ierīci

klasificējis, pamatojoties uz Drošības policijas iekšējo

terminoloģiju, kurā jēdziena "operatīvās darbības

pasākums" saturs esot atšķirīgs. Turklāt no Drošības

policijas norīkotā eksperta atzinuma izrietot, ka konkrētā ierīce

ir divējāda pielietojuma ierīce, proti, tāda ierīce, kas

paredzēta gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan šādu

pasākumu traucēšanai. Operatīvās darbības pasākumu traucēšana

neesot Operatīvās darbības likumā noteikta kā operatīvais

pasākums, taču, iespējams, šādas darbības varētu tikt

klasificētas kā operatīvās darbības pasākumi valsts drošības

iestāžu iekšējos normatīvajos aktos.

Tiesas sēdē A. Lieljuksis uzsvēra, ka apstrīdētā

Krimināllikuma norma Pieteikuma iesniedzējam piemērota nepareizi.

Šajā normā esot paredzēta kriminālatbildība tikai par tādu

iekārtu un ierīču aprites aizlieguma pārkāpšanu, ar kurām var

īstenot sevišķā veidā veicamas operatīvās darbības. No Operatīvās

darbības likuma izrietot, ka sevišķā veidā veicamie operatīvās

darbības pasākumi ir vērsti uz aktīvu informācijas iegūšanu un

saglabāšanu, kā arī operatīvu iekļūšanu, lai nodrošinātu citu

operatīvās darbības pasākumu īstenošanu. Tomēr apstrīdētā

Krimināllikuma norma esot skaidra, bet to pašu nevarot teikt par

apstrīdēto noteikumu normu.

Secinājumu

daļa