13. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto

Krimināllikuma normu par neatbilstošu Satversmes 90. pantam

un 92. panta otrajam teikumam.

13.1. Satversmes 90. pants noteic:

"Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības." Šī

Satversmes norma iekļaujas tiesību virsvadības principā,

atbilstoši kuram personu tiesības un pienākumus var noteikt tikai

vispārsaistošas tiesību normas. Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

ka Satversmes 90. pants ietver valsts pienākumu radīt

mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesisko

regulējumu un tā saturu. Savukārt personai ir subjektīvās

publiskās tiesības tikt pienācīgi informētai par tās tiesībām un

arī pienākumiem (sal. sk. Satversmes tiesas

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2012. gada

1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01

7.2. punktu).

Satversmes 90. pantā citstarp ietverti tiesību normu

kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai

jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa jau

iepriekš atzinusi, ka tiesību normas skaidrība un paredzamība ir

vērtējama, pamatojoties uz šīs normas interpretāciju. Proti,

tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

interpretācijas metožu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās

patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

15.2. punktu). Tikai tāds priekšraksts, kas citstarp

atbilst visiem tiesību normas kvalitātes kritērijiem, var tikt

atzīts par vispārsaistošu tiesību normu, proti, būt apveltīts ar

juridisko spēku.

Demokrātiskā tiesiskā valstī personas pamattiesības var tikt

ierobežotas tikai saskaņā ar likumu. Tādēļ, izvērtējot zemāka

juridiska spēka tiesību normas atbilstību jebkurai Satversmē

ietvertai pamattiesību normai, ir nepieciešams noskaidrot, vai

zemāka juridiska spēka tiesību norma, kurā noteikts pamattiesību

ierobežojums, atbilst visiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01

17.2. punktu un 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 15. punktu). Visu Satversmē

noteikto pamattiesību īstenošana balstās personas tiesībās zināt

savas tiesības.

13.2. Satversmes 92. panta otrais teikums

noteic: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina

nav atzīta saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa jau ir

atzinusi, ka šī Satversmes norma citstarp ietver principu

nullum crimen, nulla poena sine lege, proti, principu, ka

personu var atzīt par vainīgu un sodīt tikai par tādu rīcību, kas

ir atzīta par noziedzīgu saskaņā ar likumu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu).

Satversmes 92. panta otrajā teikumā lietotais jēdziens

"likums" ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā

jēdzienā "tiesības". Tādēļ atzīt kriminālatbildību

noteicošās normas par likumu Satversmes 92. panta otrā

teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem pašiem

tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti Satversmes

90. pantā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi

tiesību normu atbilstību Satversmes 92. panta otrajam

teikumam kopsakarā ar Satversmes 90. pantu

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.5. punktu).

Taču tādēļ, ka kriminālatbildība ir smagākais iespējamais

juridiskās atbildības veids un tās sekas var būtiski ietekmēt

personas dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas, kriminālatbildību

paredzošām normām jābūt saturiski noteiktākām nekā citu tiesību

nozaru normām. Tātad, lai izvērtētu tiesību normas atbilstību

Satversmes 92. panta otrajam teikumam, jānoskaidro,

pirmkārt, vai tā pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā un, otrkārt, vai tā ir pieejama, kā arī

pietiekami skaidra un paredzama, lai varētu būt par pamatu

personas saukšanai pie kriminālatbildības (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2008-09-0106 5. punktu). Turklāt Satversmes

tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 92. panta otrais

teikums aptver Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 7. panta

pirmajā daļā noteiktās cilvēka pamattiesības, tādēļ tiesību normu

atbilstība Satversmes 92. panta otrajam teikumam vērtējama,

izmantojot arī ECT sniegto Konvencijas 7. panta

interpretāciju (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106

4.2. punktu). ECT ir atzinusi, ka nepieciešamā tiesību

normas paredzamības pakāpe ir atkarīga citstarp no attiecīgā

normatīvā akta satura, nozares, kura tai jāregulē, kā arī tās

subjektu daudzuma un statusa (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma

lietā "Cantoni v. France", pieteikums

Nr. 17862/91, 35. punktu un 2010. gada

17. maija sprieduma lietā "Kononov v. Latvia",

pieteikums Nr. 36376/04, 235. punktu).

Izskatāmajā lietā ir apstrīdēta tādu tiesību normu atbilstība

Satversmei, kuras paredz personas kriminālatbildību. Līdz ar to

Satversmes tiesai ir jāpārbauda apstrīdēto normu atbilstība

Satversmes 92. panta otrajam teikumam.