Par Krimināllikuma 237.1 panta otrās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2015. gada 1. decembrim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. pantam un 92. panta otrajam teikumam un Ministru kabineta 2007. gada 25. septembra noteikumu Nr. 645 "Noteikumi par Nacionālo stratēģiskas nozīmes preču un pakalpojumu sarakstu" pielikuma 10A905 sadaļas "e" apakšpunkta redakcijā, kas bija spēkā no 2009. gada 28. novembra līdz 2014. gada 23. janvārim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam 15. pants

Apstrīdētā Krimināllikuma norma ir ietverta

Krimināllikuma 237.1 pantā, kurš sastāv no divām

daļām. Krimināltiesību teorijā atzīts: ja Krimināllikuma pants

sastāv no vairākām daļām, tā pirmajā daļā tiek norādīts attiecīgā

noziedzīgā nodarījuma pamatsastāvs, bet pārējās daļās - tā

kvalificēti sastāvi, proti, līdzīgi noziedzīgi nodarījumi, par

kuriem likumdevējs paredzējis atšķirīgu soda veidu vai soda

apmēru, ar noteiktām papildu kvalificējošām pazīmēm, kuras

parasti norāda uz šā nodarījuma smagāku raksturu (sk.:

Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2000, 21.-23. lpp.).

Krimināllikuma 237.1 panta nosaukums ir

"Stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumu

pārkāpšana", un tā pirmā daļa noteic kriminālatbildību

"[p]ar stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumu

pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums". Savukārt

apstrīdētā Krimināllikuma norma paredz kriminālatbildību

"[p]ar sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības

pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu iekārtu, ierīču vai

instrumentu un to komponentu aprites aizlieguma pārkāpšanu".

Interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu, secināms, ka

kriminālatbildība saskaņā ar šo normu iestājas par stratēģiskas

nozīmes preču aprites noteikumu, proti, konkrēta stratēģiskas

nozīmes preču aprites aizlieguma, pārkāpšanu. Stratēģiskas

nozīmes preču apriti Latvijā regulē Stratēģiskas nozīmes preču

aprites likums. No minētā izriet, ka apstrīdētā Krimināllikuma

norma nosaka kriminālatbildību par personas rīcību, kas paredzēta

citā normatīvajā aktā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi,

ka šādas kriminālatbildību noteicošas normas nevar atzīt par

neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties

uz citiem normatīvajiem aktiem (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu). Tātad, lai

izvērtētu apstrīdētās Krimināllikuma normas satversmību, ir

nepieciešams noskaidrot arī stratēģiskas nozīmes preču apriti

regulējošu normatīvo aktu saturu un satversmību.