8. pants

Pieaicinātā persona - Stratēģiskas nozīmes

preču kontroles komiteja - norāda, ka tās viedoklis jau

ir ietverts Ministru kabineta atbildes rakstā. Komiteja papildus

norāda, ka apstrīdētās noteikumu normas 6. apakšpunktā

norādītās ierīces Latvijā netiek ražotas un var nonākt tikai tad,

ja tiek importētas. Attiecīgi muitas procedūras ietvaros

importējamās preces tiekot pārbaudītas un identificētas. Ja tiek

konstatēts, ka konkrētā prece ietilpst kādā no apstrīdētajā

noteikumu normā noteiktajām preču kategorijām, tad fiziskajām

personām tiekot aizliegta šīs preces importēšana, bet

juridiskajām personām norādīta kārtība atbilstošas licences

saņemšanai. Persona šādu preci gan varot iegādāties kādā citā

Eiropas Savienības dalībvalstī, kur tās tirdzniecība ir atļauta,

un ievest Latvijā bez muitas kontroles. Šādā veidā Latvijā

ievestu preču apriti kontrolējot Valsts drošības dienests.

Sakaru slāpētāju izmantošana varot ne tikai radīt neērtības

mobilo sakaru pakalpojumu lietotājiem, bet arī būt bīstama, jo

radiotehnoloģijas tiekot izmantotas arī cilvēku drošības un

veselības aizsardzībai vai dzīvības glābšanai. Turklāt Latvija

esot Eiropas Pasta un telesakaru administrāciju konferences

dalībvalsts, šīs konferences Komunikācijas komiteja pieņēmusi

rekomendāciju Nr. (04)01 par slāpētāju apriti tās

dalībvalstīs un minētajā rekomendācijā norādīts, ka dalībvalstīm

jānosaka aizliegums (kas neattiecas, piemēram, uz valsts drošības

iestādēm) tirgot un lietot slāpētājus un jāpieņem atbilstošs

regulējums, lai nepieļautu slāpētāju lietošanu.

Tiesas sēdē Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejas

pārstāvis Nauris Rumpe norādīja, ka Komiteja ir koleģiāla

institūcija, kuras sekretariāts ir Ārlietu ministrijā un kura

atrodas ārlietu ministra padotībā. Komiteja pildot daudzas

funkcijas, tādas kā preču identifikācija, licenču izsniegšana.

Tāpat Komiteja esot galvenais koordinators, kas nodrošinot

komunikāciju starp visām attiecīgajām iestādēm un gadījumā, kad

personai nepieciešams kaut ko noskaidrot kādā citā iestādē, pati

noskaidrojot attiecīgo jautājumu, lai personai nebūtu jāvēršas

"simts dažādās iestādēs".

Aptuveni 75 procentus no Komitejas ikdienas darba aizņemot

preču identifikācija. Jebkurš cilvēks varot Komitejai nosūtīt

elektronisku vēstuli brīvā formā, pievienojot tai bukletu vai

norādot tikai preces nosaukumu un modeli, nemaz neminot to, vai

prece jau ir viņa rīcībā vai viņš tikai apsver domu par tās

iegādi. Šādas tiesības personai izrietot no Stratēģiskas nozīmes

preču aprites likuma 11. panta pirmās daļas. Savukārt

Komiteja identificējot, vai konkrētā prece ir vai nav iekļauta

kādā no stratēģiskas nozīmes preču sarakstiem. Atkarībā no tā,

par kādu preci ir runa, Komiteja pārsūtot informāciju attiecīgai

institūcijai, kas veic identifikāciju vai, ja nepieciešams,

ekspertīzi, piemēram, Valsts vides dienestam sakarā ar ķīmiskām

vielām vai Valsts drošības dienestam sakarā ar operatīvo darbību

veikšanai nepieciešamām iekārtām vai ierīcēm. Pēc attiecīgās

iestādes iniciatīvas Komiteja un pēc tam arī Ārlietu ministrija

virzot normatīvajos aktos nepieciešamos grozījumus. Drošības

policija esot bijusi tā, kas rakstījusi anotāciju par

nepieciešamību ieviest izmaiņas apstrīdētajā noteikumu normā, un

Komiteja attiecīgos grozījumus virzījusi tālāk.

No 2013. gada līdz 2018. gadam Komiteja izskatījusi

ap 162 tūkstošiem identifikācijas pieprasījumu. Gadu no gada

pieprasījumu skaits samazinoties, jo Komiteja ieguldījusi lielu

darbu, informējot un izglītojot speciālistus, piemēram, muitas

darbiniekus, kā arī plašāku sabiedrību. Savukārt 2009. gadā

Ārlietu ministrijas mājaslapā bijis publicēts raksts par noteiktu

preču aprites aizliegumu.

N. Rumpe uzsvēra, ka preču identifikācija tiek veikta bez

maksas un viņa rīcībā nav informācijas, ka jebkad būtu prasīta

maksa par ekspertīzes veikšanu, lai gan likums to paredz. Preces

identifikācija parasti tiekot veikta vienas darbadienas laikā.

Ekspertīzei prece tiekot nosūtīta tikai tad, ja identifikācijas

speciālists nevar to atpazīt un ja prece tiešām ir nopietni

jāpārbauda un jāizvērtē, vai tā ir vai nav atbilstoša. Muitas

darbinieki, pārvadātāji un citi sākotnējai preces identifikācijai

varot izmantot speciālus preču KN kodus, kuri tiekot piešķirti

individuāli katrai precei.

N. Rumpe norādīja, ka preču sarakstus neveido Eiropas

Savienība, bet Vasenāras vienošanās dalībvalstu eksperti. Preču

saraksti regulāri tiekot grozīti, un dažkārt noteiktas preces no

tiem tiekot izslēgtas. Turklāt Eiropas Komisija arī neesot

iebildusi pret Latvijā izveidoto Sarakstu un to, kādas preces,

ņemot vērā drošības apsvērumus, tajā iekļautas. N. Rumpe

norādīja, ka aizliegt konkrētu preču ievešanu ir vienkāršāk nekā

tikt galā ar to izplatību valstī tādā gadījumā, ja šādu preču

imports būtu atļauts.

Nevienā no sarakstiem, tostarp arī Regulā Nr. 428/2009,

minētās preces neesot domātas civiliedzīvotājiem ikdienas

lietošanai. N. Rumpe uzsvēra, ka vienai precei var būt daudz

nosaukumu un nevienā sarakstā nevar iekļaut tos visus, tāpēc

tikai attiecīgi speciālisti spēj tajos orientēties un saprast,

vai prece ar atšķirīgu nosaukumu ir tā pati, kura ietverta kādā

sarakstā. Šos sarakstus varot saprast vienīgi tie cilvēki, kuriem

attiecīgās preces vajag.

Par apstrīdētajā noteikumu normā ietverto norādi uz Eiropas

Savienības Kopējo militāro preču sarakstu N. Rumpe norādīja,

ka Sarakstā tā iekļauta tāpat kā Regulā Nr. 428/2009 ar

mērķi vērst personu uzmanību uz to, ka prece var būt iekļauta arī

šajā sarakstā.