13. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Pēc Saeimas

ieskata, no pieteikumos paustā izrietot, ka Pieteikumu

iesniedzēju iespējamo pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās

normas interpretācija, līdz ar to, pēc Saeimas ieskata,

Pieteikumu iesniedzēji apstrīdot Augstākās tiesas nolēmumā, ar

kuru viņi atzīti par vainīgiem noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,

sniegtās apstrīdētās normas interpretācijas skaidrību un

paredzamību, nevis pašas apstrīdētās normas skaidrību un

paredzamību.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Saeimas lūgums izbeigt

tiesvedību lietā neesot pamatots, jo tas, vai tiesas sniegtā

interpretācija bija paredzama brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji

veica darbības, par kurām tika saukti pie kriminālatbildības un

sodīti, attiecoties tieši uz vērtējumu par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Savukārt

tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka iespējamā pamattiesību

pārkāpuma rakstura dēļ esot nepieciešams apvienot pamattiesību

aizskāruma izvērtēšanu ar lietas izskatīšanu pēc būtības.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi

par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms tiesību normas

satversmības izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams izvērtēt

atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

2017-21-01 9. punktu).

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1.

un 16. pantu Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros

izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību

Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās

lietas. Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās kompetencei

nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas

pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst

Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām

(aktiem) (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 5. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2012-20-03 5. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tiesību normu

piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu

tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Līdz

ar to gadījumā, kad persona Satversmes tiesā apstrīd tiesvedības

procesā piemērotā tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92.

panta otrajam teikumam, uzskatot, ka tas ir neskaidrs un tā

interpretācija nebija paredzama, ir būtiski nošķirt jautājumu par

apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to,

vai apstrīdētais tiesiskais regulējums ir personai pareizi

piemērots.

Šajā lietā Pieteikumu iesniedzēji lūguši atzīt apstrīdēto

normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta otrajam teikumam, kas

citstarp izvirza prasības attiecībā uz tiesību normu skaidrību un

paredzamību. Satversmes tiesa jau iepriekš lietā Nr. 2018-10-0103

atzinusi, ka norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso

jēgu. Tātad, lai noskaidrotu apstrīdētās normas patieso jēgu un

līdz ar to izvērtētu šīs normas atbilstību Satversmes 92. panta

otrajam teikumam, tiesvedību lietā nepieciešams turpināt.

Tādējādi Saeimas lūgums ir

noraidāms, bet tiesvedība lietā turpināma.