14. pants

Pieteikumu iesniedzēji atzīti par vainīgiem

Krimināllikuma 320. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanā. Par šajā pantā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu pie atbildības ir saucams speciālais

subjekts - valsts amatpersona. Savukārt Krimināllikuma 316. panta

pirmā daļa nosaka šā speciālā subjekta - valsts amatpersonas -

legāldefinīciju. Pieteikuma iesniedzēji lūdz atzīt Krimināllikuma

316. panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 2.

janvāra līdz 2013. gada 31. martam, par neatbilstošu Satversmes

92. panta otrajam teikumam.

Satversmes 92. panta otrais teikums nosaka: "Ikviens

uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar

likumu." Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka šī Satversmes

norma citstarp ietver principu, ka personu var atzīt par vainīgu

un sodīt tikai par tādu rīcību, kas ir atzīta par noziedzīgu

saskaņā ar likumu. Līdz ar to brīdī, kad tiek veikts nodarījums,

par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir jābūt spēkā

skaidrai un paredzamai tiesību normai, kura noteic, ka konkrētā

personas rīcība - darbība vai bezdarbība - ir atzīstama par

noziedzīgu. Tiesību normu skaidrība un paredzamība ir

pamattiesību jautājums, un personas pamattiesību aizsardzība ir

viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem

pienākumiem. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka

kriminālatbildību paredzošas normas personai nav skaidras un

paredzamas. Ja likumdevējs pieļauj šādu Satversmes 92. panta

otrajā teikumā ietvertā principa pārkāpumu, valstī var tikt

grauta uzticība tiesiskumam, kā arī radīta nenoteiktība jomā,

kurā īpaši svarīga ir tiesiskā stabilitāte.

Satversmes 92. panta otrais teikums konkretizējams kopsakarā

ar Satversmes 90. pantu. Saskaņā ar Satversmes 90. pantu ikvienam

ir tiesības zināt savas tiesības. Satversmes tiesa jau iepriekš

ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā lietotais

jēdziens "likums" ietilpst Satversmes 90. pantā

ietvertajā jēdzienā "tiesības". Tādēļ atzīt

kriminālatbildību noteicošās normas par likumu Satversmes 92.

panta otrā teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem

pašiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti

Satversmes 90. pantā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21.

februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu).

Savukārt tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz

gadījumā, kad personai tiek piemērots kriminālsods, galvenokārt

izvērtējams, ņemot vērā Satversmes 92. panta otrajā teikumā

paredzētās specifiskās prasības (sk. Satversmes tiesas 2013.

gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.4.

punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja tiesību norma ļauj tās

adresātam saprast un paredzēt viņam uzlikto pienākumu, bet

tiesību normu piemērotājam - noskaidrot visus faktiskos un

tiesiskos apstākļus, lai izvērtētu notikušo un lemtu par personas

saukšanu pie kriminālatbildības, tad uzskatāms, ka šī norma ir

pietiekami skaidra (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 8. punktu).

Kriminālatbildība ir smagākais iespējamais juridiskās atbildības

veids, un tās sekas var būtiski ietekmēt personas dzīvi arī pēc

kriminālsoda izciešanas. Tāpēc kriminālatbildību paredzošām

normām jābūt saturiski noteiktākām nekā citu tiesību nozaru

normām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra

sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Taču

pienākums pieņemt tādas normas, kuras ir pietiekami skaidras,

nevar tikt pārspīlēts (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu).

Satversmes 92. panta otrais teikums aptver arī Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk -

Konvencija) 7. panta pirmajā daļā noteiktās cilvēka

pamattiesības, tādēļ tiesību normu atbilstība Satversmes 92.

panta otrajam teikumam vērtējama, izmantojot arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesas sniegto Konvencijas 7. panta interpretāciju

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka Konvencijas 7. pantā ietvertajai garantijai, kas ir

tiesiskuma principa būtisks elements, ir nozīmīga vieta

Konvencijas izveidotajā pamattiesību aizsardzības sistēmā. Šī

garantija vispārīgi paredz principu, ka noziegumu definēt un par

noziegumu paredzēt sodu var tikai ar likuma palīdzību.

Konvencijas 7. pants jo īpaši aizliedz attiecināt spēkā esošu

noziedzīga nodarījuma definīciju uz darbībām, kuras iepriekš nav

uzskatītas par noziedzīgiem nodarījumiem. Šajā pantā ietverts arī

princips, ka krimināltiesības nedrīkst paplašinoši piemērot par

sliktu apsūdzētajam, piemērojot analoģiju (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija sprieduma

lietā "Jorgic v. Germany", pieteikums Nr. 74613/01,

100. punktu un 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik

v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 92. punktu).

Atbilstoši Konvencijas 7. pantam noziegumam jābūt skaidri

definētam likumā. Šī prasība ir izpildīta, ja indivīds no

attiecīgās tiesību normas teksta un, ja nepieciešams,

noskaidrojot to, kā šo normu ir interpretējušas tiesas, var

uzzināt, par kādu rīcību vai bezdarbību iestāsies

kriminālatbildība. Konvencijas 7. pantā lietotais termins

"tiesību normas" atbilst terminam "likums",

kas lietots arī citos Konvencijas pantos. Tas ir jēdziens, kas

aptver gan rakstītas, gan arī nerakstītas tiesību normas un

izvirza kvalitātes prasības, it īpaši attiecībā uz tiesību normu

pieejamību un paredzamību (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

"Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 91.

punktu un 2007. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Jorgic v.

Germany", pieteikums Nr. 74613/01, 100. punktu).

Nepieciešamā tiesību normas paredzamības pakāpe ir atkarīga

citstarp no attiecīgā normatīvā akta satura, nozares, kura tai

jāregulē, kā arī tās subjektu daudzuma un statusa (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 11. novembra

sprieduma lietā "Cantoni v. France", pieteikums Nr.

17862/91, 35. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā

"Kononov v. Latvia", pieteikums Nr. 36376/04, 235.

punktu). Ja likumdevējs izvēlas veidot regulējumu, kas

attiecas uz (personu vai lietu) kategorijām vai grupām, bieži

vien pie definīcijas robežām radīsies "pelēkās zonas".

Šādu šaubu esība pati par sevi nenozīmē to, ka attiecīgā norma

neatbilstu Konvencijas 7. pantam (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v.

France", pieteikums Nr. 17862/91, 32. punktu). Tomēr

neskaidru nosacījumu vai kritēriju izmantošana var neatbilst

Konvencijas 7. pantā noteiktajiem skaidrības un paredzamības

kritērijiem (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada

25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia",

pieteikums Nr. 12157/05, 101. punktu). Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir atzinusi arī to, ka Konvencijas dalībvalstīs

krimināltiesību pakāpeniska attīstība ar judikatūras palīdzību ir

dziļi iesakņojusies un nepieciešama tiesību tradīcijas daļa

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija

sprieduma lietā "Jorgic v. Germany", pieteikums Nr.

74613/01, 101. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī nepieciešama tāda tiesību

sistēma, kas personai dod iespēju noskaidrot, kāda veida uzvedību

likums prasa, tostarp krimināltiesību normās jābūt skaidri un

paredzami noteiktam, kāda veida darbība vai bezdarbība ir

atzīstama par krimināli sodāmu un kāds sods par to piemērojams.

Līdz ar to Satversmes 92. panta otrais teikums ietver prasību, ka

likumdevējam krimināltiesību normas ir jāformulē tā, lai personai

tiktu nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apsūdzību

izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu.