19. pants

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai visupirms

jānoskaidro apstrīdētās Krimināllikuma 316. panta pirmās daļas

redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 2. janvāra līdz 2013.

gada 31. martam, saturs un patiesā jēga.

Krimināllikuma 316. panta pirmajā daļā ietvertas speciālā

subjekta - valsts amatpersonas - pazīmes. Noziedzīga nodarījuma

speciālais subjekts ir fiziskā persona, kurai piemīt ne vien

nodarījuma subjekta pamatpazīmes - pieskaitāmība un vecums, no

kura iestājas kriminālatbildība -, bet arī citas personai

raksturīgas īpašības, kas ir konkrētā noziedzīgā nodarījuma

sastāva subjekta obligātas pazīmes (sk.: Krastiņš U.

Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija:

teorētiskie aspekti. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 125.

lpp.). Krimināllikuma 316. panta pirmajā daļā nav ietverts

valsts amatpersonu amatu uzskaitījums, bet gan pazīmju kopums,

kas raksturo šo speciālo subjektu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka no Satversmes

92. panta otrajā teikumā ietvertajām tiesību normu kvalitātes

prasībām neizriet tas, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt

formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103

18.1. punktu). Ņemot vērā tiesisko attiecību mainību vai

konkrētās lietas īpašos apstākļus, pārāk kazuistisks tiesiskais

regulējums var nebūt taisnīgs. Šāda situācija kļūtu vēl jo vairāk

iespējama, ja likumdevējs tā vietā, lai noteiktu būtiskākos,

ilgākam laika posmam piemērojamus noteikumus, sīki aprakstītu

katras normas tiesisko sastāvu (sk. Satversmes tiesas 2012.

gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2012-03-01 18.1. punktu). Nosakot, kāda darbība ir atzīstama

par noziedzīgu nodarījumu, likumdevējs ir tiesīgs veidot normas

ar dažādu saturiskās noteiktības pakāpi un izmantot jēdzienus,

kuriem nepieciešams tiesas sniegts skaidrojums, tomēr šādām

tiesību normām jābūt skaidrām un paredzamām. Vienlaikus šī normas

skaidrība un paredzamība nevar tikt pārspīlēta.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: lai cik precīzi un

skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs, arī

krimināltiesībās, vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā.

Vienmēr būs nepieciešams skaidrot šaubīgus jautājumus un pielāgot

tiesību normas mainīgiem apstākļiem. Kaut gan noteiktība ir ļoti

vēlama, tā var novest pie pārmērīgas neelastības, bet tiesībām ir

jāspēj tikt līdzi mainīgajiem apstākļiem. Līdz ar to likumi

neizbēgami tiek formulēti, izmantojot vārdus, kuriem iespējamas

vairākas nozīmes un kuru interpretācija un piemērošana ir prakses

jautājums (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.

gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia",

pieteikums Nr. 12157/05, 94. punktu).

Viena no tiesiskā regulējuma izstrādes tehnikām ir vispārīgu

apzīmējumu izmantošana izsmeļoša uzskaitījuma vietā (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 28. augusta

sprieduma lietā "Seychell v. Malta", pieteikums Nr.

43328/14, 43. punktu). Ja tiesību normas tiesiskais sastāvs

ir formulēts, izmantojot vispārīgus apzīmējumus, ir iespējamas

arī tādas faktiskās situācijas, kad nav acīmredzami skaidrs, vai

tās ietilpst vai neietilpst attiecīgās tiesību normas tvērumā.

Tomēr šaubas par tiesību normas tvērumu attiecībā uz šādām

faktiskajām situācijām pašas par sevi nav iemesls tiesību normas

atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu, ja vien tā ir pietiekami

skaidra vairumā gadījumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v.

France", pieteikums Nr. 17862/91, 32. punktu).

Apstrīdētajā normā nav ietverts valsts amatpersonu amatu

uzskaitījums, tomēr tajā ir ietverts valsts amatpersonas pazīmju

kopums - personu kategorijas (valsts varas pārstāvis vai persona,

kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības

dienesta pienākumus) - un tiesības (pieņemt lēmumus, kas saistoši

citām personām; veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai

sodīšanas funkcijas; rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai

finanšu līdzekļiem).

Nepieciešamība noskaidrot apstrīdētajā normā noteikto valsts

amatpersonu pazīmju saturu pati par sevi nav pamats tiesību

normas atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu.