24. pants

Tiesību norma ir atzīstama par pietiekami skaidru

un paredzamu arī tad, ja persona, saņemot atbilstošu juridisko

palīdzību, varēja paredzēt, kādas rīcības rezultātā tā var tikt

saukta pie kriminālatbildības par attiecīgajā tiesību normā

norādītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma

lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr.

42750/09, 79. punktu). Lai pareizi interpretētu apstrīdēto

normu un noskaidrotu tās saturu, personai var būt nepieciešamas

specifiskas juridiskas zināšanas. Taču tiesību norma var būt

pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs normas

tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša juridiskā

palīdzība (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996.

gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v. France",

pieteikums Nr. 17862/91, 35. punktu un 2009. gada 25. jūnija

sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr.

12157/05, 93. punktu).

Gan interpretējot apstrīdēto normu un šai nolūkā izmantojot

visas tiesību normu interpretācijas metodes, gan izvērtējot

judikatūru par apstrīdētās normas piemērošanu un tiesību doktrīnā

pausto, secināms, ka noteiktos gadījumos šīs normas tvērumā var

ietilpt arī personas, kuras izpilda amata pienākumus valsts vai

pašvaldības kapitālsabiedrībā. Savukārt attiecīgos amata

pienākumus (tiesības), kuri ir jākonstatē, piemērojot apstrīdēto

normu (tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām,

tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas

funkcijas vai tiesības rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu

vai finanšu līdzekļiem), izvērtē tiesa, piemērojot apstrīdēto

normu katrā atsevišķā gadījumā un ņemot vērā gan normatīvos

aktus, gan attiecīgās amatpersonas amata pienākumus, kas ietverti

nolikumos, statūtos, darba līgumos, amata aprakstos u. tml.

Satversmes tiesa papildus norāda: pat ja persona pati nespēja

noskaidrot apstrīdētās normas tvērumu, tā varēja to noskaidrot,

saņemot atbilstošu juridisko palīdzību. Tātad apstrīdētā norma

pietiekami skaidri nosaka to, kādas personas atzīstamas par

krimināltiesību speciālajiem subjektiem - valsts amatpersonām -

un ikvienai personai, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību,

bija iespējams noskaidrot, vai tā var tikt saukta pie

kriminālatbildības kā speciālais subjekts. Turklāt no personām,

kuras savā profesionālajā darbībā ir radušas rīkoties ar īpašu

uzmanību, pamatoti var gaidīt, ka tās sevišķi rūpīgi izvērtēs ar

šādu darbību saistītos riskus (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v.

France", pieteikums Nr. 17862/91, 33. punktu) un

attiecīgi spēs prognozēt ar savu profesionālo darbību saistītos

krimināltiesiskos riskus labāk nekā citas personas.