7. pants

Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta otrajam

teikumam.

No krimināllietas materiāliem izrietot, ka Pieteikumu

iesniedzēji bija uzskatāmi par valsts amatpersonām, jo viņiem

inkriminētā nodarījuma laikā valstij piederējuši 100 procenti no

akciju sabiedrības "Latvenergo" akcijām. Rīkojoties

publisko tiesību jomā, Pieteikuma iesniedzējs Aigars Meļko kā

valdes loceklis mantisko labumu pieņēmis par rīcību, izvērtējot

akciju sabiedrības "Latvenergo" rīkotajā konkursā

iesniegtos piedāvājumus, savukārt Pieteikuma iesniedzējs Gunārs

Cvetkovs mantisko labumu pieņēmis par konkursa lēmuma

sagatavošanas darbībām.

Vērtējot 2014. gada 15. maija grozījumus, esot secināms:

iespraudums "tai skaitā valsts vai pašvaldības

kapitālsabiedrībā" tikai paskaidro, precizē formulējumu

"ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts

vai pašvaldības dienesta pienākumus".

Neesot izšķirošas nozīmes tam, vai paši Pieteikumu iesniedzēji

uzskatījuši (vai vismaz pieļāvuši iespēju), ka ir valsts

amatpersonas apstrīdētās normas izpratnē. Izšķiroša nozīme esot

tam, vai Pieteikumu iesniedzēji būtu varējuši ar šādu savu

statusu rēķināties gadījumā, ja pirms tam būtu vērsušies pēc

juridiska padoma. Turklāt sodīšanas paredzamības kritērijs esot

izpildījies ne tikai tad, ja sodīšanas paredzamība bijusi pilnīgi

droša vai ar ļoti augstu varbūtības pakāpi, bet arī tad, ja

sodīšana bijusi saprātīgi paredzama.

Izlemjot jautājumu, kāda satura padoms (atzinums) būtu sniegts

Pieteikumu iesniedzējiem, galvenā nozīme esot tam, kāda bijusi

tiesu prakse strīdus jautājumā un kādas atziņas paustas

krimināltiesību teorijā. Turklāt Pieteikumu iesniedzēji

nedrīkstējuši paļauties uz acīmredzami virspusējiem vai

nepilnīgiem viedokļiem, kā arī nedrīkstējuši ignorēt pretēju

(viņiem nelabvēlīgu) viedokli. It īpaši tas attiecoties uz

personām, kuras vispār ir apzinājušās, ka to plānotā rīcība ir

sodāma, tikai nav precīzi zinājušas attiecīgās rīcības juridisko

kvalifikāciju un iespējamo sodu par šo rīcību.

Lai gan sasaiste starp valsts amatpersonas jēdziena lietojumu

Krimināllikumā un Interešu konflikta novēršanas likumā neesot

absolūta, tā tomēr esot pietiekami skaidri izteikta, lai atzītu,

ka sodīšanas iespējamība saskaņā ar Krimināllikuma 320. pantu

bija saprātīgi paredzama. Turklāt vairākos likumos lietotais

termins "valsts manta" noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas laikā esot aptvēris arī valsts kapitālsabiedrības

mantu. Tieši tāda šā termina izpratne ietverta, piemēram, likumā

"Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu

privatizāciju", Interešu konflikta novēršanas likumā, Valsts

kontroles likumā un likumā "Par valsts un pašvaldību finanšu

līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu".

Attiecībā uz sodīšanas paredzamību Pieteikumu iesniedzēji

neesot ņēmuši vērā vairākus kasācijas instances tiesas nolēmumus,

kas taisīti pirms tam, kad viņi izdarījuši nodarījumu, par ko

tika notiesāti. Tāpat Ģenerālprokuratūra norāda, ka Pieteikumu

iesniedzēji pieteikumos citējuši atsevišķas Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūras tēzes, taču lietas apstākļi, kas novērtējami

šajā gadījumā, neesot līdzvērtīgi tiem, kas vērtēti lietās, uz

kurām Pieteikumu iesniedzēji atsaukušies.