8. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes profesore Dr. iur. Valentija

Liholaja - norāda, ka krimināltiesībās tiek atzīta tiesību

normas gramatiskās interpretācijas prioritāte pār citām

interpretācijas metodēm un tā ir arī izejas punkts likumdevēja

gribas noskaidrošanai, jo tiesību normas adresātam ir pieejama

vienīgi šī interpretācijas metode.

Neesot pamatots norādījums, ka tam, pēc kura Krimināllikuma

panta personu var atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā, nevajagot būt tikpat skaidri paredzamam kā tam, vai

konkrēta rīcība vispār ir krimināli sodāma, jo personai brīdī,

kad tā veic noziedzīgu nodarījumu, esot jāzina tiesību norma,

saskaņā ar kuru to var saukt pie kriminālatbildības. Turklāt esot

jāņem vērā, ka apstrīdētā norma nevis satur kāda konkrēta

noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas kvalifikācijas procesā

būtu salīdzināmas ar konkrētas situācijas pazīmēm, bet gan sniedz

speciālā subjekta legāldefinīciju, no kuras pareizas izpratnes ir

atkarīga to noziedzīgo nodarījumu kvalifikācija, kuru izdarītājs

ir šis speciālais subjekts.

Apstrīdētā norma saturot ekskluzīvu to funkciju uzskaitījumu,

kuru konstatācijas gadījumā persona atzīstama par valsts

amatpersonu krimināltiesiskā nozīmē. Apstrīdētajā normā ietvertā

definīcija esot autonoma un izsmeļoša, tās satura noskaidrošanai

neesot nepieciešams izmantot citus normatīvos aktus.

Lai gan starp apstrīdēto normu un Interešu konflikta

novēršanas likumu pastāv zināma saikne, tas tomēr nenozīmējot, ka

apstrīdētā norma un Interešu konflikta novēršanas likums aptver

vienu un to pašu amatpersonu loku. Ne visas Interešu konflikta

novēršanas likumā ietvertās valsts amatpersonas var būt arī

Krimināllikuma XXIV nodaļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

subjekts. Turklāt likuma analoģija Latvijas krimināltiesībās esot

aizliegta un līdz ar to esot izslēgta arī jebkuras

krimināltiesību normas satura un izpratnes attīstīšana šīs normas

piemērošanas ceļā. Neesot pieļaujams arī tas, ka formāli tiek

piemērots nodarījuma laikā spēkā bijušais regulējums, tomēr tas

ticis piemērots, ņemot vērā likuma garu, kāds tas kļuvis pēc

vairākiem grozījumiem.

Dr. iur. Valentija Liholaja uzskata: likumdevējs

apstrīdētās normas sākotnējās redakcijas saturā bez jebkādām

atrunām vai piebildēm bija strikti norādījis, kādas personas ir

atzīstamas par valsts amatpersonām un kādu funkciju pildīšana

nosaka šo statusu.

Izvērtējot jautājumu par to, vai no Pieteikumu iesniedzēju

skatpunkta apstrīdētā norma bija pietiekami skaidra, esot jāņem

vērā arī tas, ka Pieteikumu iesniedzējiem apstrīdētā norma bija

jāinterpretē kopsakarā ar vismaz sešiem 2006., 2007. un 2008.

gadā spēkā bijušajiem normatīvajiem aktiem. Turklāt 2004. gada

tiesu prakses apkopojumā esot konstatēta atšķirīga valsts

amatpersonas statusa novērtēšana, bet judikatūra šajā jautājumā

sākusi veidoties tikai 2017. gadā.

Attiecībā uz 2014. gada 15. maija grozījumiem Dr. iur.

Valentija Liholaja norāda: no likumdošanas materiāliem secināms,

ka ar šiem grozījumiem apstrīdētā norma tika nevis precizēta, bet

gan grozīta tādā veidā, ka radies gluži jauns tiesiskais

stāvoklis. Par to liecinot arī tas, ka priekšlikums atzīt valsts

un pašvaldību kapitālsabiedrībās strādājošās personas par valsts

amatpersonām krimināltiesību izpratnē tika noraidīts - gan

pieņemot Krimināllikumu, gan izdarot tajā grozījumus 2002. gada

25. aprīlī.

Apstrīdētajā normā ietvertā tiesiskā sastāva pazīme

"izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus"

norādot uz to, ka par valsts amatpersonu var atzīt tikai tādu

personu, kurai publiska persona deleģējusi kādu no tās kompetencē

ietilpstošajiem pārvaldes uzdevumiem, ar šo deleģējumu vienlaikus

piešķirot tiesības veikt kādu no apstrīdētajā normā norādītajām

funkcijām - pieņemt lēmumus, kas ir saistoši citām personām,

veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas

funkcijas, rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finanšu

līdzekļiem.

Tas vien, ka kapitālsabiedrība ir publiskas personas

kapitālsabiedrība, neliecinot par to, ka tās valdes loceklis ir

valsts amatpersona apstrīdētās normas izpratnē. Arī tad, ja

valsts vai pašvaldība ir pilnvarojusi kapitālsabiedrību pildīt

noteiktu pārvaldes uzdevumu, esot jākonstatē, ka ar

kapitālsabiedrības valdes locekli ir noslēgts pilnvarojuma līgums

par valdes locekļa pienākumiem, kuros ietilpst tiesības veikt

vienu vai vairākas apstrīdētajā normā paredzētās funkcijas.