3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. pantam.

Satversmes 105. pants paredzot valstij tiesības ne tikai

regulēt, ierobežot un kontrolēt īpašuma izmantošanu, bet arī

noteiktos gadījumos īpašumu atņemt. Mantas konfiskācija varot

tikt vērtēta kā Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos nostiprināto pamattiesību ierobežojums.

Saeima uzskata, ka apstrīdētajām normām ir vairāki leģitīmi

mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības, kā

arī citu personu tiesību aizsardzība. Šādam mantas konfiskācijas

leģitīmā mērķa formulējumam Satversmes tiesa jau esot piekritusi

lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01.

Likumdevējam sodu politikas jomā esot plaša rīcības brīvība,

savukārt Satversmes tiesas kompetencē esot pārbaude, vai

likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās

rīcības brīvības robežas. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāda

soda vai papildsoda piemērošana par konkrēta noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu būtu samērīga vai nepieciešama, esot sodu

politikas jautājums. Turklāt Satversmes tiesa esot pati sevi

ierobežojusi attiecībā uz Krimināllikumā paredzēto sodu apmēra

satversmības pārbaudi, uzskatot, ka tas ir sodu politikas

jautājums un atrodas ārpus Satversmes tiesas kompetences.

Saeima norāda, ka ir ņēmusi vērā un likumdošanas procesā

novērsusi visas mantas konfiskācijas tiesiskā regulējuma

nepilnības, uz kurām iepriekš norādījusi Satversmes tiesa.

Pirmkārt, likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un

piemērošanas kārtību" 4. pielikumā ir noteikta manta,

kas notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nav

konfiscējama. Otrkārt, mantas konfiskācija kā pamatsods no

Krimināllikuma ir izslēgta, bet tās piemērošana saglabāta vienīgi

kā papildsods. Līdz ar to Saeima esot pārskatījusi Krimināllikuma

sevišķajā daļā ietvertos sodus un norādījusi konkrētus gadījumus,

kad mantas konfiskācija kā papildsods būtu saglabājama. Treškārt,

likumdevējs piešķīris rīcības brīvību tiesai katrā konkrētā

gadījumā lemt par mantas konfiskācijas piemērošanu un apmēru.

Ceturtkārt, Krimināllikumā paredzēts, ka tiesa, nosakot mantas

konfiskāciju, konkrēti norāda konfiscējamo mantu. Pieteikuma

iesniedzēja neesot norādījusi, kādā veidā likumdevējs būtu

acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības

robežas.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima iesniegusi

papildu paskaidrojumus, kuros pausts viedoklis, ka Pieteikuma

iesniedzēja nepamatoti saista apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ar Krimināllikuma

35. panta otrajā daļā noteiktajiem soda mērķiem.

Konstitucionālās sūdzības ietvaros Satversmes tiesā esot

izvērtējams vienīgi tas, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis

tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas.

Dažādās pasaules valstīs esot būtiski atšķirīgi pilsoniskie,

politiskie, ekonomiskie, sociālie un kultūras apstākļi, un tādēļ

arī valstu krimināltiesību sistēmas, principi un risinājumi bieži

vien esot tikpat atšķirīgi. Katras suverēnas valsts pašas ziņā

esot lemšana par to, kā vislabāk būtu risināmas tās teritorijā

radušās problēmas, protams, nodrošinot to, ka attiecīgie

risinājumi iekļaujas demokrātiskās valstīs pieņemamos ietvaros.

Tādējādi nevis Satversmes tiesai, bet vienīgi pašam likumdevējam

esot tiesības un pienākums reaģēt uz sabiedrības tiesiskajā

apziņā notiekošo vērtību maiņu.