4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Republikas Tieslietu ministrija - norāda, ka Satversmes tiesa

lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 jau

apskatījusi atsevišķus ar mantas konfiskāciju saistītus

jautājumus. Kaut arī lieta tika izbeigta, Satversmes tiesa

minētajā lēmumā vērsusi uzmanību uz atsevišķiem mantas

konfiskācijas soda piemērošanas un izpildes regulējuma

trūkumiem.

Tieslietu ministrija izstrādājusi vairākus likumprojektus,

kuru mērķis bijis novērst Satversmes tiesas norādītos trūkumus,

un šie likumprojekti pieņemti Saeimā. Ar 2012. gada

13. decembra grozījumiem Krimināllikumā būtiski sašaurināta

iespēja piemērot mantas konfiskāciju kā sodu. Krimināllikuma

42. pantā šobrīd esot noteikts, ka mantas konfiskāciju var

piemērot vienīgi kā papildsodu. Tiesām noteikts pienākums

konkrēti norādīt, kura manta ir konfiscējama. Būtiski pārskatītas

Krimināllikuma sevišķās daļas sankcijas attiecībā uz mantas

konfiskāciju un mantas konfiskācija noteikta kā alternatīvi

piemērojams, nevis obligāts papildsods. Savukārt likumā "Par

Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" ar

2013. gada 15. maija grozījumiem iekļauts tās mantas

saraksts, kas notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām

nav konfiscējama.

Ar minētajiem grozījumiem esot novērstas Satversmes tiesas

norādītās problēmas, tomēr, pēc Tieslietu ministrijas ieskata,

tie nenovēršot pamatproblēmu, kas saistīta ar mantas

konfiskācijas kā soda samērīgumu un atbilstību Satversmei un

starptautiski atzītajām cilvēktiesībām. Mantas konfiskācijas

leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt vienīgi tad, ja tiek

konfiscēta noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūta manta, ar

noziedzīgu nodarījumu saistīta manta vai arī noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas rīki, nevis tajos gadījumos, kad tiek

konfiscēta personas likumīgi iegūtā manta.

Likumīgi iegūtas mantas konfiskācija neesot piemērota leģitīmā

mērķa sasniegšanai, jo leģitīmo mērķi varot sasniegt vienīgi ar

nelikumīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Sabiedrības drošība un

tikumība esot aizsargājama, piemērojot citus soda veidus.

Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, jo Krimināllikumā definētie sodu mērķi

varot tikt sasniegti, piemērojot naudas sodu. Turklāt naudas sods

varot tikt aizstāts ar cietumsodu, un tādējādi esot nodrošināta

soda neizbēgamība. Sabiedrības gūtais labums neesot lielāks par

personai nodarīto kaitējumu, jo mantas konfiskācija notiekot

Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā, kas savukārt prasot

ievērojamus ieguldījumus no valsts.

Personai būtu konfiscējama vienīgi tāda manta, kas iegūta

noziedzīgā ceļā vai izmantota noziedzīga nodarījuma veikšanai.

Turklāt šāda konfiskācija būtu piemērojama nevis kā sods, bet gan

kā noziedzīgi iegūto līdzekļu izņemšana, jo persona neesot

tiesīga izmantot noziedzīgi iegūtos labumus. Gan Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksē, gan Latvijai

saistošajos starptautiskajos līgumos uzmanība tiekot veltīta

tieši noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai. Kriminālprocesa

likums ietverot pietiekami plašu noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācijas regulējumu, tomēr tā piemērošanu kavējot pārlieku

plašā mantas konfiskācijas kā soda piemērošana.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija uzskata apstrīdētās

normas un mantas konfiskāciju kā soda veidu par neatbilstošu

Satversmes 105. pantam. Atbilstoši Satversmes

105. pantam mantas konfiskācija būtu piemērojama vienīgi

attiecībā uz noziedzīgi iegūtu mantu, ar noziedzīgu nodarījumu

saistītu mantu vai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rīkiem.