Par Krimināllikuma 36.panta otrās daļas 1.punkta, 42.panta un 177.panta trešās daļas vārdu "konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.panta otrajam un trešajam teikumam

5. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas

Republikas Iekšlietu ministrija - uzskata, ka Satversmes

105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu nav interpretējamas

šķirti no nepieciešamības nodrošināt citu personu tiesību

aizsardzību. Tādējādi valstij esot pienākums noteikt taisnīgus

sodus par krimināli sodāmiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Mantas konfiskācija esot pieļaujama, taču gan tās tiesiskajai

bāzei, gan piemērošanai jāatbilst stingri noteiktiem kritērijiem.

Pirmkārt, mantas konfiskācija varot tikt veikta tikai uz tāda

pietiekami skaidra un konkrēta likuma pamata, kurā ir skaidri

definētas visas tās situācijas, kad personas īpašumu var

atsavināt bez atlīdzības. Otrkārt, taisnīgai vajagot būt arī

konfiskācijas piemērošanas procedūrai, t.i., katrā situācijā

jāizvērtē mantas konfiskācijas piemērošanas samērīgums, un mantas

konfiskācijas piemērošanas procesā personām, uz kuru mantu

konfiskācija varētu tikt vērsta, jābūt nodrošinātām pietiekamām

procesuālajām garantijām, lai tās varētu efektīvi aizsargāt savas

tiesības.

Mantas konfiskācija esot efektīvs līdzeklis, ar kuru varot

sasniegt Krimināllikuma 35. pantā paredzētos soda mērķus -

aizsargāt sabiedrības drošību, kā arī panākt, lai notiesātais un

citas personas ievērotu likumus un atturētos no noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanas. Mantas konfiskācija esot salīdzināma ar

citu kriminālsoda veidu - naudas sodu. Abos gadījumos mērķis esot

sodīt personu ar mantisko piedziņu. Turklāt mantas konfiskāciju

varot vērst vienīgi pret notiesātās personas mantu, atšķirībā no

naudas soda, kuru notiesātais varot samaksāt arī no trešo personu

līdzekļiem. Tādējādi tieši mantas konfiskācija visefektīvāk

nodrošinot soda mērķu sasniegšanu.

Pieteikumā paustais viedoklis, ka mantas konfiskācijai nav

noteikta maksimālā robeža un tādēļ šāds sods ir neparedzams un

prettiesisks, neesot pamatots. Likumdevējs esot noteicis mantu,

kura nav konfiscējama, un tādējādi esot noteikta arī mantas

konfiskācijas maksimālā robeža.

Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, mantas konfiskācija kā soda

veids un apstrīdētās normas esot uzskatāmas par atbilstošām

Satversmes 105. pantam.