10. pants

Pieaicinātās personas - Finanšu izlūkošanas

dienesta - priekšniece Ilze Znotiņa tiesas sēdē norādīja, ka

nedz Bankai, nedz Bankas kreditoram ar apstrīdētajām normām nav

aizskartas Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības.

Finanšu izlūkošanas dienests norādījis, ka Satversmes 105.

pants aizsargā tikai likumīgi iegūtu īpašumu. Tātad noziedzīgi

iegūti līdzekļi vispār nevarot kādam likumīgi piederēt. Šā

iemesla dēļ neesot nozīmes tam, vai kredītiestādes kontā esošie

līdzekļi ir atzīstami par Bankas mantu, jo tad, kad līdzekļi tiek

atzīti par noziedzīgi iegūtiem, tie jāizņem no civiltiesiskās

apgrozības, tos konfiscējot. Ja kāds varētu netraucēti izmantot

noziedzīgi gūtus labumus, rastos acīmredzama pretruna ar izpratni

par tiesisku valsti. Turklāt valstij esot citstarp no

starptautiskajām saistībām izrietošs pienākums noziedzīgi iegūtu

mantu izņemt no civiltiesiskās apgrozības, tādā veidā pasargājot

sabiedrību no noziedzīgām darbībām. Starptautiski esot atzīts

tas, ka konfiskācija ir vienīgais veids, kā neļaut noziedzīgi

iegūtajiem līdzekļiem turpināt cirkulāciju ekonomikā. Turklāt arī

kredītiestāde apzinoties savu pienākumu ziņot par aizdomīgiem

darījumiem, lai novērstu iespēju, ka finanšu sektorā un ekonomikā

kopumā nokļūst noziedzīgi iegūti līdzekļi.

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nekādā veidā

neietekmējot Bankas mantisko stāvokli, jo vienlaikus tiekot

dzēstas arī Bankas saistības pret noguldītājiem. Proti, ar tiesas

nolēmumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju tiekot

konfiscēta gan noziedzīgi iegūta manta, gan noguldītāju prasījuma

tiesības.

Valsts un sabiedrības interese no civiltiesiskās apgrozības

izņemt noziedzīgi iegūtu mantu vienmēr esot vērtējama augstāk par

kāda atsevišķa kreditora interesēm, jo šī izņemšana novēršot

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu - noziedzīgi iegūtu līdzekļu

tālāku legalizāciju. Kopumā noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskācija esot prioritāra iepretim maksātnespējas procesa

interesēm, jo maksātnespēja esot jautājums par konkrētiem

kreditoriem un konkrētu parādnieku, bet noziedzīgi iegūtu

līdzekļu konfiskācija - jautājums par sabiedrības interesēm.

Turklāt nevarot piekrist Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam,

ka starptautiskās tiesību normas aizliedz konfiscēt noziedzīgi

iegūtus līdzekļus, kas atrodas pie labticīga ieguvēja.

Starptautiskās tiesības paredzot, ka ir jānodrošina tas, lai

personām, kuras skar konfiskācijas pasākumi, būtu pieejami

efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, bet nekādā gadījumā

neparedzot izņēmumus, saskaņā ar kuriem šādi līdzekļi būtu

atstājami personas īpašumā. Turklāt Latvijas tiesiskā regulējuma

atbilstība starptautiskajām saistībām esot vairākkārt vērtēta.

Piemēram, 2020. gadā Eiropas Komisija esot atzinusi, ka Latvija

ir pilnībā un korekti pārņēmusi starptautiskos noziedzīgu

līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršanas standartus. Tām trešajām personām, kuras ir labā

ticībā ieguvušas savā īpašumā noziedzīgi iegūtus līdzekļus, esot

paredzēti civiltiesiski aizsardzības līdzekļi, proti, tās varot

prasīt kompensāciju saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 360. panta

nosacījumiem.

Attiecībā uz Bankas kreditoru esot norādāms, ka tam pašam ir

jāapzinās riski, kas rodas, glabājot visus apgrozāmos līdzekļus

vienā kredītiestādē. Noguldītāji neesot pasargāti no

kredītiestādes maksātnespējas riska. Turklāt būtisks esot

jautājums, vai kreditoru mantas samazināšanās maksātnespējas

procesā varētu tikt saistīta ar lēmumu par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu vai tomēr ar, piemēram, iepriekšējā likvidatora

rīcību vai maksātnespējas procesa izmaksām, tai skaitā

administratora atlīdzību.

Teorētiski varot pastāvēt tāda iespēja, ka kredītiestāde tiek

uzskatīta par labticīgu trešo personu, piemēram, gadījumā, kad

pati kredītiestāde kļūst par krāpšanas upuri. Tomēr izskatāmā

lieta neesot šāds gadījums.