16. pants

Pieaicinātās personas - Dr. iur. Jānis

Kārkliņš un Mg. iur. Pauls Zeņķis - norāda, ka lēmums

par mantas konfiskāciju attiecas uz noguldītāja prasījuma

tiesībām un šo prasījuma tiesību realizācija kredītiestādes

likvidācijas un maksātnespējas procesā nav prioritāra iepretim

citu kreditoru prasījumu realizācijai.

Lietas pareizas izskatīšanas labad esot nepieciešams

noskaidrot konfiscējamās mantas objektu, proti, noskaidrot, tieši

kas ir konfiscējams valsts labā, pastāvot apstrīdētajās normās

minētajiem apstākļiem.

Noguldījums esot bezskaidras naudas glabāšana kredītiestādes

kontā, un noguldījumi esot tie finanšu līdzekļi, kas tiek

atspoguļoti kredītiestādes bilancē. Kredītiestādes bilances

aktīvos noguldījums uzrādoties kā kredītiestādes apgrozāmie

līdzekļi, proti, kā kredītiestādes īpašums. Noguldītāja un

kredītiestādes savstarpējo attiecību ietvaros noguldītājs

nesaglabājot īpašuma tiesības uz finanšu līdzekļiem. Noguldītājam

rodoties subjektīvas saistībtiesiskas prasījuma tiesības, proti,

tiesības prasīt no kredītiestādes parāda samaksu. Uz to norādot

arī Kredītiestāžu likuma 71. panta pirmā daļa un Senāta

judikatūra. Pat ja uzskata, ka noguldījums atbilst glabājuma

līgumam, atbilstoši Civillikuma 1978. panta otrajam teikumam un

1992. pantam šis glabājuma līgums pārvēršoties par aizdevuma

līgumu. Nauda neesot uzskatāma par lietu, bet gan esot abstrakts,

aprēķināms vērtības prasījums, kurš neesot pieskaitāms pie

īpašuma. Tās juridiskā daba un nozīme gan esot līdzīga

atvietojamas lietas būtībai.

Juridiski pareiza esot tāda interpretācija, ka par noziedzīgi

iegūtu mantu atzīstamas tieši prasījuma tiesības, kas

noguldītājam ir pret kredītiestādi. Tādējādi arī "atdot pēc

piederības īpašniekam" varot tikai un vienīgi prasījuma

tiesības pret kredītiestādi. Situācijā, kad finanšu līdzekļi

noguldīti kredītiestādē, šo līdzekļu "atrašana" kļūstot

neiespējama, jo tie esot sajaukušies ar pārējiem kredītiestādes

finanšu līdzekļiem. Tā kā neesot iespējams "sekot"

finanšu līdzekļiem, kas nonākuši kredītiestādes īpašumā, varot

izsekot vienīgi iemaksāto finanšu līdzekļu vērtībai, kura

atrodama finanšu līdzekļu "aizvietotājmantā". Šāda

interpretācija arī atbilstot Krimināllikuma 70.11

panta pirmajai daļai. Proti, gadījumā, kad finanšu līdzekļi ir

noguldīti kredītiestādes kontā, manta, kas iegūta

"tieši" noziedzīga nodarījuma rezultātā, esot zudusi,

jo tā neesot individualizējama, taču tās vietā paliekot

"aizvietotājmanta", kas "netieši" iegūta

noziedzīga nodarījuma rezultātā, - prasījuma tiesības pret

kredītiestādi.

Esot likumsakarīgi tas, ka lēmums par noziedzīgi iegūtas

mantas (t. i., prasījuma tiesību) konfiskāciju valsts labā nekādā

veidā neietekmē kredītiestādes mantas sastāvu, jo lēmums nemaz

neattiecoties uz kredītiestādes mantu. Šādā gadījumā notiekot

likumiska prasījuma tiesību cesija. Tātad lēmuma izpildes

rezultātā tiekot izpildīts valsts prasījums pret

kredītiestādi.

Lēmums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju esot

izpildāms nekavējoties. Jēdziens "nekavējoties" esot

interpretējams tādējādi, lai tas būtu saderīgs un nenonāktu

pretrunā ar citām normām. Ja ir konstatējami šķēršļi šāda lēmuma

izpildīšanai uzreiz, tad tas esot jāizpilda, tiklīdz tiek

novērsti visi šķēršļi, kas kavē tā izpildi. Viens no

juridiskajiem šķēršļiem esot kredītiestādes maksātnespēja un šā

procesa ietvaros noteiktā speciālā kārtība kreditoru prasījumu

apmierināšanai. Likumdevējs neesot noteicis, ka šādā gadījumā

valstij kā kredītiestādes kreditoram, kas prasījuma tiesības pret

kredītiestādi ieguvis kriminālprocesa ietvaros, būtu piešķirama

prioritāte attiecībā pret citiem likvidējamās kredītiestādes

kreditoriem. Neesot nekāda tiesību normās balstīta pamata

akceptēt tādu juridisko konstrukciju, saskaņā ar kuru valstij

finanšu līdzekļi būtu pārskaitāmi prioritāri - iepretim pārējiem

kreditoriem - kredītiestādes likvidācijas vai maksātnespējas

procesā. Šāda situācija neatbilstot likuma sistēmai un aizskarot

kredītiestādei un citiem kreditoriem Satversmē garantētās

pamattiesības.

Tiesas sēdē pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis

Kārkliņš un Mg. iur. Pauls Zeņķis norādīja: Latvijā nav

nevienas tiesību normas, kas pamatotu to, ka valsts prasījuma

tiesības, ko tā ieguvusi tad, kad noguldītie finanšu līdzekļi ir

atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu, ir prioritāras iepretim citu

kreditoru prasījumiem maksātnespējas procesā. Ne vienmēr esot

pamatots arguments, ka manta, kas iegūta noziedzīgā ceļā, ir

jāizņem no civiltiesiskās apgrozības. Arī civiltiesībās

darbojoties labticīgas personas aizsardzības princips.

Maksātnespējīgas kredītiestādes gadījumā un strādājošas

kredītiestādes gadījumā neesot nekādu atšķirību attiecībā uz to,

kas tiek konfiscēts. Proti, abos gadījumos konfiscētas tiekot

prasījuma tiesības, tikai strādājošas kredītiestādes gadījumā šīs

prasījuma tiesības acumirklī pārvēršoties par naudu un tādējādi

rodoties maldīgs iespaids, ka tās nav prasījuma tiesības, bet ir

naudas līdzekļi. Jebkurā gadījumā valsts konfiskācijas rezultātā

iegūstot tikai prasījuma tiesības un neko vairāk.

Ja valsts, pamatojoties uz tiesas nolēmumu par noziedzīgi

iegūtu līdzekļu konfiskāciju, iegūst tā kreditora prasījuma

tiesības, kurš šos līdzekļus bija ieguvis noziedzīgā ceļā, tad

tiekot sasniegts mērķis noziedzīgi iegūtus līdzekļus izņemt no

civiltiesiskās apgrozības, jo valsts izņemot no apgrozības

prasījuma tiesības, kas piederēja šai personai. Līdz ar to šī

persona nevarot realizēt prasījuma tiesības saņemt naudu un

turpināt to kaut kādā veidā legalizēt vai izmantot savām

vajadzībām.