17. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Gunārs

Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

105. pantam.

Ar apstrīdēto normu piemērošanu esot aizskartas Pieteikumu

iesniedzēju tiesības uz īpašumu. Lai gan realitātē šīs normas

esot piemērotas attiecībā uz trim Bankas noguldītājiem, taču

faktiski šo finanšu līdzekļu konfiskācija esot būtiski

samazinājusi Bankas mantu, kā arī atņēmusi Bankas kreditoram

iespēju atgūt savus noguldītos finanšu līdzekļus no Bankas. No

civiltiesību viedokļa noguldītāja finanšu līdzekļi pēc

ieskaitīšanas kredītiestādes kontā kļūstot par kredītiestādes

īpašumu, bet noguldītājam rodoties prasījuma tiesības pret

kredītiestādi. Ja šī kredītiestādes manta ar kādu lēmumu tiek

samazināta, tad tiekot būtiski aizskartas kredītiestādes tiesības

un to kreditoru tiesības, kuru prasījumu apmierināšanai

Kredītiestāžu likumā esot noteikta secība.

Nosakot tiesību aizskāruma rašanās brīdi, esot jāievēro, ka

kredītiestāde un tās kreditori procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu vispār netiek iesaistīti. Labākajā gadījumā kredītiestādei

tiekot darīts zināms, ka šāds process notiek. Tādējādi

kredītiestāde par apstrīdēto normu piemērošanu uzzinot, kad tā no

zvērināta tiesu izpildītāja vai Valsts ieņēmumu dienesta saņem

izpildei tiesas lēmumu. Savukārt kreditors par to uzzinot vēl

vēlāk.

Likumos neesot paredzēta kārtība, kādā kredītiestāde vai

kreditori varētu aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu, jo process

notiekot par citas personas, iespējams, noziedzīgi iegūto

mantu.

Daļēji varot piekrist Saeimas norādītajam, ka iespējamo

aizskārumu rada nevis apstrīdētās normas, bet gan kādas citas

tiesību normas, jo tiešām tiesību normas, kuras noteic, ko un kā

var atzīt par noziedzīgi iegūtu mantu, esot jānošķir no tiesību

normām, kuras regulē to, kā tiek izpildīts konfiskācijas lēmums.

Tomēr tas nozīmētu, ka Pieteikumu iesniedzējiem būtu jāapstrīd

"likuma robs". Tāpat neesot zināms likums, kurā būtu

noteikta noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas prioritāte

attiecībā pret citiem kreditoriem maksātnespējas procesā.

Noziedzīgi iegūto vajagot noziedzniekam atņemt, jo esot

jāatņem stimuls izdarīt noziegumus. Lai gan apstrīdēto normu

pieņemšanas gaitā esot izmantots skaidrojums "noziedzīgi

iegūta manta nav atstājama civiltiesiskajā apgrozībā",

Direktīvā 2014/42/ES šāda prasība neesot izvirzīta, jo tajā

prasītā rīcība esot konfiskācija, ar to saprotot "īpašuma

galīgu atņemšanu". Konfiskācija esot atņemšana

noziedzniekam.

Lai gan apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz tādu mantu,

kas pieder noziedzīgu nodarījumu izdarījušajai personai vai ar to

saistītām personām, kuras nav labticīgas, esot piemērotas

leģitīma mērķa sasniegšanai, atšķirīga situācija veidojoties

gadījumos, kad noziedzīgi iegūta manta ir nonākusi citas jeb

trešās personas īpašumā. Direktīva 2014/42/ES nosakot, ka

konfiskācija "neskar bona fide trešo personu

tiesības". Labticīgas trešās personas tiesību aizsardzība

esot uzsvērta vienmēr, piemēram, Varšavas konvencijā. Arī Eiropas

Savienības Tiesas judikatūrā esot atzīts, ka labticīgas trešās

personas īpašuma tiesību ierobežošana nav saderīga ar Eiropas

Savienības tiesībām. Līdzīga pieeja esot arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesai. Lai mantas konfiskācija būtu atbilstoša

samērīguma principam, esot jāņem vērā vairāki apstākļi, tostarp

personas, kuras īpašuma tiesības tiek skartas, vainas pakāpe un

pienācīga rūpība, kā arī saistība starp skarto personu un

iespējamo noziedzīgo nodarījumu.

Tātad Latvijas likumdevējs neesot ņēmis vērā starptautiskajos

dokumentos noteiktās prasības un starptautisko tiesu judikatūrā

atzīto trešo personu tiesību aizsardzības nepieciešamību.

Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas arī uz

labticīgai trešajai personai piederošas mantas atsavināšanu,

neesot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Turklāt apstrīdētās normas neesot saskaņotas ar kredītiestādes

un to maksātnespēju regulējošām tiesību normām. Varētu secināt,

ka normu kolīzija nepastāv, jo mantas konfiskācija kredītiestādes

maksātnespējas procesā nav noteikta kā prioritāri izpildāms

maksājums. Tomēr tiesu prakse šādu apgalvojumu neapstiprinot.

Tiesas sēdē Mg. iur. Gunārs Kūtris papildus uzsvēra, ka

apstrīdēto normu skaidrība ir tikai pirmšķietama, jo to

piemērošanā ir veidojusies problēma, apstrīdēto normu

piemērotājiem neizprotot šo normu mērķi. Proti, mērķis esot

atņemt noziedzīgi iegūto mantu vainīgajai personai, kas ir

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Līdz ar to cīņā pret noziedzīgi

iegūto mantu neesot jāvēršas pret kādai citai personai piederošu

mantu. Izskatāmajā lietā esot radusies tāda situācija, ka

personai, kas nekādā veidā nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu,

tiek konfiscēta tās legāli iegūtā manta, un tas nekādā gadījumā

neesot apstrīdēto normu mērķis.