19. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Paulis

Iļjenkovs - tiesas sēdē norādīja, ka noziedzīgi iegūti

līdzekļi nevar palikt civiltiesiskajā apgrozībā un to

konfiskācija neaizskar Bankai un Bankas kreditoram Satversmē

ietvertās pamattiesības.

Lai noziedznieks gūtu labumu no noziedzīgi iegūtiem

līdzekļiem, tos vajagot ievietot legālajā finanšu apritē, un ļoti

bieži tas tiekot darīts tieši caur bankām un finanšu iestādēm.

Līdz ar to kredītiestādes atrodoties tādā situācijā, ka tās var

novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu ieplūšanu civiltiesiskajā

apritē, tādējādi jau preventīvi novēršot noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizāciju. Tām esot saistoši Legalizācijas novēršanas

likumā noteiktie pienākumi, piemēram, vairāki pienākumi attiecībā

uz savu klientu pārbaudi. Klientu izpēte esot regulārs process.

Jo augstāks ir risks, jo biežāk esot jāveic klientu izpēte. Ja

kredītiestādei rodas aizdomas, tā ziņojot Finanšu izlūkošanas

dienestam, un tas, konstatējot, ka aizdomas ir pamatotas, nododot

informāciju izmeklēšanas iestādei.

Neesot strīda par to, ka noguldītie līdzekļi kopš noguldīšanas

brīža pieder kredītiestādei. Tomēr jebkurā gadījumā konfiscējama

esot gan noziedzīgi iegūtā manta, kas noguldījuma rezultātā

nonākusi kredītiestādes īpašumā, gan prasījuma tiesības. Tas esot

skaidrojams ar to, ka brīdī, kad līdzekļi tiek noguldīti

kredītiestādē, tie jau bija noziedzīgi iegūti. Līdz ar to arī

prasījuma tiesības pret kredītiestādi esot noziedzīgi iegūtas.

Tiesai konfiscējot noziedzīgi iegūto mantu, izbeidzoties gan

noguldītāja prasījuma tiesības, gan kredītiestādes īpašuma

tiesības. Kredītiestāde šajā gadījumā neko nezaudējot. Turklāt tā

pildot savus pienākumus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas

novēršanas jomā.

Konfiscējot noguldītāja prasījuma tiesības un kredītiestādē

esošos finanšu līdzekļus šā prasījuma vērtībā, tiekot atjaunots

līdzsvars. Neesot pamata uzskatīt, ka maksātnespējīgas

kredītiestādes gadījumā situācija būtu citāda. Proti, nekāda cita

konstrukcija nenodrošinātu to, ka civiltiesiskajā apgrozībā

nepaliek noziedzīgi iegūti līdzekļi.

Ar apstrīdētajām normām netiekot aizskartas maksātnespējīgās

kredītiestādes pamattiesības, jo Satversmes 105. pants

aizsargājot tikai likumīgi iegūtu īpašumu. Šā iemesla dēļ

konfiskācija neradot sekas arī citiem maksātnespējīgās

kredītiestādes kreditoriem, kuri gaida rindā, jo, pirmkārt, tiem

neesot un nevarot būt tiesību uz citu personu noziedzīgi iegūtu

mantu un, otrkārt, tam, ka kreditora prasījums maksātnespējas

procesā tiks apmierināts mazākā apmērā, neesot nekādas saistības

ar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Tie esot divi pilnīgi

dažādi procesi, starp kuriem nepastāvot nekādas kolīzijas.

Maksātnespējīgās kredītiestādes kreditoru prasījumi netikšot

apmierināti pilnā apmērā tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, ka

kredītiestāde ir kļuvusi maksātnespējīga.

Turklāt ne Latvijas tiesiskais regulējums, ne starptautiskās

tiesību normas neparedzot tādu iespēju, ka noziedzīgi iegūti

līdzekļi paliek civiltiesiskajā apgrozībā. Ja šādi līdzekļi tiktu

izmaksāti maksātnespējas procesā, to izmaksa būtu kvalificējama

kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. Proti, ja no

kredītiestādes bankrota masas netiek izņemti noziedzīgi iegūti

līdzekļi, tad tie tajā paliekot, un, ja no tiem tiek veiktas

izmaksas citu kreditoru prasījumu segšanai, tad varot ar

pietiekami augstu precizitāti paredzēt, ka daļa no šiem

noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem nonāks pie citiem

kreditoriem.

Turklāt valsts, konfiscējot noziedzīgi iegūtus līdzekļus,

neesot uzskatāma par kreditoru. Konfiskācijas pienākums

neizrietot no, piemēram, kredītiestādes pienākumiem maksāt

nodokļus vai nodevas valstij vai maksāt par citiem pakalpojumiem,

ko sniedz valsts. Šāds pienākums esot izveidojies pilnīgi cita

procesa rezultātā.