21. pants

Pieaicinātā persona - LL. M. Jūlija

Jerņeva - norāda, ka apstrīdēto normu prioritāte pār

Kredītiestāžu likuma normām ir nesamērīga.

Direktīva 2014/42/ES precīzi nosakot tos noziedzīgos

nodarījumus, uz kuriem tā attiecas, un tie esot izsmeļoši

norādīti šīs direktīvas 3. pantā.

Pamatlēmums, pretēji Pieteikumu iesniedzēju norādītajam,

nesaturot labticīgas trešās personas aizsardzības mehānismu.

Tomēr, pēc Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta Kamposa

Sančesa-Bordana ieskata, Pamatlēmums varot tikt interpretēts

tādējādi, ka ar to ir atļauts konfiscēt mantu, kas pieder

trešajām personām, izņemot mantu, kura pieder labticīgām trešajām

personām. Arī Eiropas Savienības Tiesa šajā sakarā esot

norādījusi, ka labticīgu trešo personu tiesības ir jāņem

vērā.

Direktīva 2014/42/ES aizliedzot īstenot tādu noziedzīgi iegūtu

līdzekļu konfiskāciju, kura skartu bona fide trešo personu

tiesības, jo labticīgas trešās personas aizsardzības mērķis esot

skaidri un nepārprotami uzsvērts šajā direktīvā.

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-393/19,

kā arī piemērojamo aktu saturu, esot secināms, ka Eiropas

Savienības tiesību akti, tai skaitā Direktīva 2014/42/ES un

Pamatlēmums, nenosaka absolūtu pienākumu vienmēr nodrošināt to,

ka noziedzīgi iegūta manta netiek atstāta civiltiesiskajā

apgrozījumā.

Tomēr Direktīva 2014/42/ES neskaidrojot, tieši kuras bona

fide trešās personas ir aizsargājamas un tieši kuras

labticīgu personu tiesības aizsargā direktīvas normas, un uz šiem

jautājumiem atbildi nedodot arī iepriekšminētā Eiropas Savienības

Tiesas judikatūra. Izskatāmajā lietā esot nevis jāatbild uz

jautājumu, vai Direktīva 2014/42/ES vispār aizsargā labticīgas

trešās personas tiesības, bet gan jānoskaidro, vai Direktīva

2014/42/ES ir interpretējama tādējādi, ka tā aizsargā

maksātnespējīgu kredītiestāžu un to kreditoru tiesības prasīt

tādu konfiskācijas lēmumu izpildi, kuras rezultātā līdzekļi

netiek izmaksāti valstij, apejot kreditoru prasījumu segšanas

kārtību. Ja atbilde uz šo jautājumu būtu apstiprinoša, tad nebūtu

šaubu, ka efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi jāparedz arī

tādiem subjektiem kā Pieteikumu iesniedzēji.

Lai gan īpašuma tiesības uz finanšu līdzekļiem ir pārgājušas

Bankai, arī pieņemot, ka Banka ir labticīga, nevarot tikt

automātiski izdarīts tāds secinājums, ka Banka ir bona

fide trešā persona, tātad aizsargājama. Proti, tāda

interpretācija, kas vienmēr nepiekāpīgi aizsargā labticīgu

ieguvēju, varot novest pie sistēmiskām problēmām, tāpēc vajagot

būt paredzētiem izņēmumiem. Esot apšaubāms tas, ka konfiskācijas

rezultātā kredītiestāde būtu uzskatāma par tādu bona fide

trešo personu, kuras līdzekļu konfiskācija (prasījuma tiesību

īstenošanas formā) būtu uzskatāma par nepieļaujamu. Turklāt

konfiskāciju, ciktāl tā izpaužas kā prasījuma tiesību īstenošana,

apšaubot arī Pieteikumu iesniedzēji. Pieļaujot pretēju

interpretāciju, varot tikt pieļauta arī iespēja kredītiestādēm

neatkarīgi no apstākļiem netaisnīgi iedzīvoties.

Bona fide trešās personas jēdziena izpratnes

noskaidrošanai esot izmantojamas Eiropas Parlamenta un Padomes

2018. gada 14. novembra regulas 2018/1805 par iesaldēšanas

rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu (turpmāk

- Konfiskācijas regula) normas, ar kurām ieviests līdzīgs, bet ne

identisks jēdziens "skartā persona". Konfiskācijas

regula paredzot vairākas pazīmes "skartās personas"

identificēšanai, bet izskatāmajai lietai piemērotākā esot tā, ka

"skartā persona" ir persona, kuras tiesības uz īpašumu

ar konfiskācijas rīkojumu tiek "tieši ierobežotas".

Izskatāmās lietas kontekstā esot pamats konstatēt tiešu

labticīgas trešās personas tiesību aizskārumu.

Ja tiek uzskatīts, ka konfiskācijas rīkojums tieši ierobežo

Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, tad esot jāpārbauda,

vai konkrēto tiesību aizsardzība ir "ielasāma"

Direktīvas 2014/42/ES normās. Šīs direktīvas 6. panta 2. punkts

esot lakonisks un nosakot vien to, ka konfiskācija "neskar

bona fide trešo personu tiesības". Esot secināms, ka

nepastāv tādas labticīgu trešo personu īpašuma tiesības, kuru

aizsardzība būtu izslēdzama no šīs normas tvēruma. Tātad šī norma

esot interpretējama tādējādi, ka tā ietver maksātnespējīgas

kredītiestādes un tās kreditoru tiesību aizsardzību.

Visbeidzot, neviens spēkā esošs normatīvais tiesību akts, tai

skaitā arī Eiropas Savienības tiesību akti, neparedzot, ka

maksātnespējīgās kredītiestādes administratoram būtu pamats

atkāpties no Kredītiestāžu likumā noteiktās kreditoru prasījumu

apmierināšanas kārtības. Valsts tiesības ignorēt, iespējams,

nepilnīgu regulējumu, lai ārpus kārtas panāktu savu prasījumu

apmierināšanu, neesot uzskatāmas par samērīgām.

Papildus tiesas sēdē LL. M. Jūlija Jerņeva norādīja: ja

Direktīva 2014/42/ES noteic, ka labticīgu trešo personu tiesības

ir obligāti aizsargājamas, tad izņēmumam no šīm tiesībām ir jābūt

pamatotam ar tiesību normu. Ja konfiscējamie līdzekļi tiek

iemaksāti valsts kasē, apejot kreditoru kārtas, tam vajagot būt

pamatotam ar tiesību normām.