22. pants

Pieaicinātā persona - LL. M. Uģis

Zeltiņš - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

Pamatlēmumam un Direktīvai 2014/42/ES.

Izskatāmās lietas ietvaros nerodoties pamats aizdomām, ka

apstrīdētās normas varētu būt pārāk šauri formulētas un ka tās

neparedz konfiskāciju kādā situācijā, kurā tās iespējamību prasa

Pamatlēmums un Direktīva 2014/42/ES. Taču Eiropas Savienības

tiesības liekot nodrošināt ne tikai konfiskācijas iespējamību,

bet arī labticīgas trešās personas aizsardzību pret konfiskāciju.

Lai gan Pamatlēmums un Direktīva 2014/42/ES esot minimālās

harmonizācijas instrumenti, proti, dalībvalstis drīkstot ieviest

stingrākus konfiskācijas noteikumus, konfiskācijas normu bardzību

dalībvalstis nedrīkstot kāpināt neierobežoti. Šīs rīcības

brīvības ierobežojums esot ietverts Pamatlēmuma un Direktīvas

2014/42/ES tekstā. Pamatlēmuma normas norādot, ka ir jānodrošina

efektīva skarto personu tiesiskā aizsardzība, un Pamatlēmums

neļaujot atkāpties no pienākuma ievērot pamattiesības. Nacionālo

regulējumu tuvināšanas gaitā esot jāņem vērā labticīgas trešās

personas tiesības. Direktīva 2014/42/ES vēl konkrētāk norādot uz

to, ka labticīgas trešās personas tiesības netiek skartas.

Eiropas Savienības Tiesa lietā C-393/19 esot skaidrojusi:

Pamatlēmums jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij ir liegts

konfiscēt labticīgas trešās personas mantu. Eiropas Savienības

Tiesas sniegtā motivācija nesaturot nekādus apsvērumus, kas būtu

specifiski attiecināmi tieši uz Pamatlēmumu, tāpēc šāda

motivācija esot pilnā mērā attiecināma arī uz Direktīvā

2014/42/ES ietvertajām konfiskācijas normām. Tādējādi

dalībvalstij esot no Eiropas Savienības tiesībām izrietošs

pienākums nacionālo konfiskācijas regulējumu veidot tā, lai

netiktu pārmērīgi aizskartas labticīgas trešās personas

tiesības.

Latvijā pastāvošo konfiskācijas regulējumu esot iespējams

interpretēt tādā veidā, kas būtu saderīgs ar Eiropas Savienības

tiesībās prasīto trešās personas aizsardzību. Tomēr tas vēl

nenozīmējot, ka valsts būtu izpildījusi transponēšanas pienākumu.

Konkrētajā gadījumā konfiskācijas jomā Latvijas tiesību sistēma

nesasniedzot Eiropas Savienības Tiesas nosprausto

"specifiskuma, precizitātes un skaidrības" standartu.

Pirmkārt, neesot tādu normu, kurās tiesību piemērotājs vai

konfiskācijas lēmuma adresāts varētu izlasīt, nevis

"ielasīt" to, ka aizliegta ir tāda konfiskācija, kas

skar labticīgas trešās personas tiesības. Turklāt tiesas

nolēmums, kas, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, ir aizskāris

to pamattiesības, liecinot, ka šobrīd pastāvošais regulējums pat

tiesu nemudina apsvērt konfiskācijas ietekmi uz labticīgas trešās

personas tiesībām.

Tādējādi Latvijas regulējums kopumā neesot saderīgs ar

Pamatlēmumu un Direktīvu 2014/42/ES tiktāl, ciktāl tas neparedz

izņēmumu nolūkā aizsargāt labticīgas trešās personas

tiesības.

Visbeidzot esot norādāms, ka Bankā noguldītie finanšu līdzekļi

ir Bankas īpašums. Tomēr diskusijai par finanšu līdzekļu

piederību neesot īpašas nozīmes, jo Direktīvas 2014/42/ES 6.

panta 2. punkts aizsargājot labticīgas trešās personas tiesības

vispār, tātad arī prasījuma tiesības, nevis konkrēti īpašuma

tiesības. Nevarot piekrist arī tam, ka konfiskācija citādi kā

pirms pārējo kreditoru prasījumu apmierināšanas ļautu noziedzīgi

iegūtiem līdzekļiem nonākt civiltiesiskajā apgrozībā. Ja notiek

noziedzīgi iegūtu līdzekļu izņemšana no maksātnespējīga uzņēmuma

aktīviem prioritāri iepretim pārējiem kreditoriem, tad esot

jāsecina, ka laikā līdz maksātnespējai neveiksmīgā komercdarbība

ir veikta uz vienu, bet ne citu kreditoru rēķina.

Tiesas sēdē LL. M. Uģis Zeltiņš uzsvēra, ka Saeimas

pozīcija nav savienojama ar pienākumu apsvērt to, vai

konfiskācijas rezultātā netiek aizskartas labticīgas trešās

personas tiesības. Nolēmums, ar kuru tiek konfiscēti finanšu

līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādē, kura kļuvusi

maksātnespējīga, aizskarot gan pašas šīs kredītiestādes, gan arī

tās labticīgo kreditoru tiesības.

Secinājumu

daļa