23. pants

Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu, jo apstrīdētās normas nerada Pieteikumu iesniedzējiem

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā, kā arī Satversmes 105.

pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Turklāt Pieteikumu

iesniedzēji neesot ievērojuši Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtajā daļā noteikto termiņu pieteikumu

iesniegšanai Satversmes tiesā.

Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

tiesvedības izbeigšanai, tie ir jāizvērtē visupirms (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2015-22-01 12. punktu).

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa

noteic, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt ikviena persona,

kura uzskata, ka tai Satversmē ietvertās pamattiesības aizskar

tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību

normai. Proti, pamattiesību aizskārums ir obligāts

priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes

tiesā (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 7. punktu).

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma regulējumam personas

pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai

Satversmē ir ietvertas konkrētās pamattiesības; otrkārt, tieši

apstrīdētā norma aizskar personai Satversmē ietvertās

pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 30.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01

11. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai konkrētajā

gadījumā ir aizskartas tādas Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 91. panta pirmā teikuma,

kā arī Satversmes 105. panta tvērumā, bet pēc tam pārbaudīs, vai

šo pamattiesību aizskārumu ir izraisījušas tieši apstrīdētās

normas. Secīgi tālāk tiesa izvērtēs, vai ir ievērots Satversmes

tiesas likumā noteiktais termiņš pieteikumu iesniegšanai

Satversmes tiesā.