25. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

25.1. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi paredz

gan tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šo tiesību izmantošanu.

Savukārt tā paša panta ceturtais teikums noteic valstij tiesības

noteiktos gadījumos īpašuma tiesības personai atņemt de

jure (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 15. oktobra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-63-01 14.

punktu).

Bankas pieteikumā ir norādīts, ka apstrīdētās normas paredz

īpašuma piespiedu atsavināšanu Satversmes 105. panta ceturtā

teikuma izpratnē. Savukārt Bankas kreditors norāda, ka tā tiesību

uz īpašumu ierobežojums ir aplūkojams Satversmes 105. panta pirmo

triju teikumu ietvaros. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja,

ka Bankas pieteikumā ietvertās atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūru ir saistītas ar atšķirīgu jautājumu. Proti,

Bankas minētās lietas, kurās Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka konfiskācija ir vērtējama kā īpašuma atņemšana

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē, esot saistītas ar

noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīka, nevis noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskāciju (sk. 2022. gada 31. marta tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 9. sēj. 13. lp.).

Konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem

vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā

tas izriet no Satversmes 89. panta, kura mērķis ir panākt

Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko

tiesību normām. Tādējādi Satversmes 105. panta saturs ir

noskaidrojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu

un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā.

Satversmes tiesa norāda: Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija, lai gan tā

saistīta ar īpašuma atsavināšanu, vispār ir uzskatāma par īpašuma

lietošanas kārtības kontroli Konvencijas Pirmā protokola 1. panta

otrās daļas izpratnē. Proti, šāda konfiskācija tiek īstenota, lai

citstarp neļautu pašai personai gūt labumu no noziedzīgi iegūtās

mantas un lai tas nekaitētu sabiedrībai kopumā, un tādējādi šī

konfiskācija uzskatāma par īpašuma kontroli (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 5. jūlija lēmumu lietā

"Arcuri and Others v. Italy", pieteikums Nr.

52024/99).

No minētā izriet, ka izskatāmajā lietā noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskācija ir vērtējama kā tiesību uz īpašumu

ierobežojums un aplūkojama Satversmes 105. panta pirmo triju

teikumu ietvaros.

25.2. Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes

105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības,

kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

citstarp arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu

objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Tāpat arī

prasījuma tiesības par saistību izpildi ietilpst jēdziena

"īpašums" saturā. Izšķiroši ir tas, vai prasījums ir

tiesisks (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu).

Finanšu līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādes kontā, ir

uzskatāmi par bezskaidru naudu. Kā norādīts tiesību doktrīnā,

nauda ir uzskatāma par atvietojamu un pie tam patērējamu lietu,

kas var tikt nodota kā individuāli noteikta lieta tikai īpašos

gadījumos (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne

ABC, 2004, 28. un 198. lpp.). Tas nozīmē, ka kredītiestādē

noguldītā nauda netiek individualizēta, tā sajaucas ar citiem

kredītiestādes īpašumā esošiem finanšu līdzekļiem (sk.:

Torgāns K. Saistību tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014,

466. lpp.).

Tiesiskās attiecības, kas veidojas līdz ar finanšu līdzekļu

noguldīšanu kredītiestādē, ir vērtējis arī Senāts, norādot, ka

nauda, kas iemaksāta noguldītāja kontā, pamatojoties uz konta

apkalpošanas līgumu, netiek individualizēta, tā ieplūst bankas

kopējos resursos un tiek atspoguļota bankas bilancē, tā var tikt

izmantota pēc bankas ieskatiem un šajās tiesiskajās attiecībās

noguldītājam rodas prasījuma tiesības pret banku (sk. Senāta

Civillietu departamenta 2019. gada 22. februāra sprieduma lietā

Nr. SKC-1/2019 9. punktu). Proti, noguldītājam kā

kredītiestādes klientam rodas tiesības pieprasīt finanšu līdzekļu

atmaksu saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem (sk.: Pearson G.

Financial Service Law and Compliance in Australia. New

York: Cambridge University Press, 2009, p. 275; Kassow J. Die

Beihilfe im Sinne des Art. 87 I EG als staatliche oder aus

staatlichen Mitteln gewährte Begünstigung. Göttingen: Cuvillier,

2004, S. 155).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka noguldījumi bez

šaubām ir uzskatāmi par īpašumu Konvencijas Pirmā protokola 1.

panta kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada

2. jūlija lēmumu lietā "Gayduk and Others v. Ukraine",

pieteikums Nr. 45526/99, u. c.). Arī kreditora prasījums

maksātnespējas procesā ir uzskatāms par "īpašumu"

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 20. jūlija sprieduma lietā

"Bäck v. Finland", pieteikums Nr. 37598/97, 57.

punktu).

Tomēr no visa iepriekšminētā neizriet, ka šādas atziņas būtu

automātiski attiecināmas arī uz finanšu līdzekļiem, kas noguldīti

kredītiestādē, bet tiek atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu. Tas

ir saistīts ar Satversmes tiesas vairākkārt atzīto, ka uz mantu,

kas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par

noziedzīgi iegūtu, tās prettiesiskajam ieguvējam nav īpašuma

tiesību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.1. punktu).

Tādējādi personas tiesības uz īpašumu tiek aizsargātas ar

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem tiktāl, ciktāl šī

persona nav noziedzīgi iegūtas mantas prettiesiskais

ieguvējs.

Līdz ar to vispārīgi finanšu

līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādē, un prasījuma tiesības uz

tiem ir "īpašums", kas tiek aizsargāts ar Satversmes

105. panta pirmajiem trim teikumiem.