26. pants

Satversmes tiesai, izvērtējot to, vai tieši

pieteikumā apstrīdētās normas personai aizskar Satversmē

ietvertās pamattiesības, ir jānoskaidro apstrīdēto normu saturs.

Gan apstrīdētā Krimināllikuma norma, gan apstrīdētā

Kriminālprocesa likuma norma noteic, ka noziedzīgi iegūtu mantu,

ja tā nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, konfiscē

valsts labā.

26.1. No Krimināllikuma 70.10 panta izriet,

ka noziedzīgi iegūtas mantas, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

priekšmeta vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas

konfiskācijas būtība ir mantas piespiedu bezatlīdzības

atsavināšana valsts īpašumā. Izskatāmā lieta ir saistīta ar

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju kā mantas īpašās

konfiskācijas veidu.

Lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un attiecīgi

par tās konfiskāciju var pieņemt prokurors, pabeidzot

kriminālprocesu, vai tiesa līdz ar galīgo nolēmumu krimināllietā,

izskatot lietu pēc būtības, kā arī Kriminālprocesa likuma 59.

nodaļā noteiktajā kārtībā. No pieteikuma un tam pievienotajiem

dokumentiem secināms, ka izskatāmās lietas kontekstā manta ir

atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta ar tiesu nolēmumiem,

kas pieņemti Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktajā

kārtībā, proti, atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 56. un 80. lp.). Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka procesam par noziedzīgi iegūtu mantu

raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas

vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai

saistību ar noziedzīgu nodarījumu (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 10. punktu).

Tas nozīmē, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētais

process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst doktrīnā atzītajam

šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process in

rem" jeb "process par lietu" (sal. sk.:

Kūtris G. Noziedzīgi iegūtā konfiskācijas iespējas un pamats.

Grām.: Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību piemērošana

nacionālajās tiesībās. Latvijas Universitātes 78. starptautiskās

zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais

apgāds, 2020, 205. lpp.). Proti, apstrīdētā Krimināllikuma

norma paredz konfiskāciju kā krimināltiesisku piespiedu līdzekli,

bet apstrīdētā Kriminālprocesa likuma norma nosaka konfiskācijas

procesuālo kārtību jeb darbību secību (sk. pieaicinātās

personas Mg. iur. Gunāra Kūtra viedokli lietas materiālu 7. sēj.

120. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka Latvijā likumdevējs ar

apstrīdētajām normām ir noteicis mantas īpašo konfiskāciju, kas

vērsta uz noziedzīgi iegūtas mantas piespiedu bezatlīdzības

atsavināšanu valsts īpašumā, noregulējot attiecīgās tiesiskās

attiecības krimināltiesību ietvaros.

26.2. Efektīvas konfiskācijas sistēmas kā līdzekļa cīņā

pret labumu gūšanu no noziedzīgiem nodarījumiem izveide laika

gaitā ir kļuvusi par prioritāru jautājumu ne tikai nacionālā, bet

arī starptautiskā līmenī (sk.: Boucht. J. The Limits of

Asset Confiscation: On the Legitimacy of Extended Appropriation

of Criminal Proceeds. Oxford, Portland, Oregon: Hart, 2017, p.

2).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka šajā jautājumā

pastāv kopējie Eiropas un starptautiskie tiesiskie standarti, kas

mudina veikt tāda īpašuma konfiskāciju, kas saistīts ar

nopietniem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, korupciju, naudas

atmazgāšanu, noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar narkotisko

vielu apriti (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2018. gada 26. jūnija sprieduma lietā "Telbis and Viziteu v.

Romania", pieteikums Nr. 47911/15, 76. punktu).

Varšavas konvencijas 3. panta 1. punkts uzliek Eiropas Padomes

dalībvalstīm pienākumu pieņemt tādus normatīvos un cita veida

aktus, kas var būt nepieciešami, lai tās varētu konfiscēt

nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu, kura

vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu un legalizētā īpašuma

vērtībai. Līdzīgi arī Palermo konvencijas 12. panta 1. punkta

"a" apakšpunkts uzliek tās dalībvalstīm pienākumu pēc

iespējas lielākā mērā saskaņā ar to iekšējām tiesību sistēmām

ieviest nepieciešamos pasākumus, lai varētu konfiscēt noziedzīgi

iegūtus, proti, šajā konvencijā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

rezultātā iegūtus līdzekļus vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst

šo līdzekļu vērtībai. Vīnes konvencijas 5. panta pirmā daļa

uzliek valstīm pienākumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai

varētu konfiscēt ienākumus, kas gūti, izdarot šīs konvencijas 3.

panta pirmajā daļā minētos noziedzīgos nodarījumus.

Arī Finanšu darījumu darba grupas, kura izstrādā un sekmē

politiskās nostādnes, tai skaitā nostādnes pasaules finanšu

sistēmas aizsardzībai pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizāciju, 4. rekomendācijā "Konfiskācija un pagaidu

pasākumi" norādīts, ka valstīm ir jāapsver iespēja noteikt

pasākumus, ar kuriem noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai nozieguma

izdarīšanas rīkus var konfiscēt, nepieņemot notiesājošu spriedumu

krimināllietā.

Uz starptautiskajām saistībām šajā jomā ir norādīts arī

likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" un

likumprojekta "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", ar

kuriem tika pieņemta apstrīdētā Krimināllikuma norma un

apstrīdētā Kriminālprocesa likuma norma, sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojumos, kā pamatojumu jaunā regulējuma

nepieciešamībai minot, piemēram, Palermo konvenciju, Varšavas

konvenciju, kā arī Vīnes konvenciju (sk. likumprojekta Nr.

629/Lp12 "Grozījumi Krimināllikumā" sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojumu (anotāciju) un likumprojekta Nr. 630/Lp12

"Grozījumi Kriminālprocesa likumā" sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojumu (anotāciju)). Tāpat uz starptautiskajām

saistībām vairākkārt norādīts arī komisiju sēdēs, kurās abi

minētie likumprojekti tika apspriesti (sk., piemēram,

Juridiskās komisijas 2016. gada 14. septembra sēdes protokolu

lietas materiālu 3. sēj. 5. lp.).

Tādējādi arī Latvijas starptautiskās saistības ietver

pienākumu izveidot tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu to,

ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta.

26.3. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija tiek

veikta, lai aizsargātu nozīmīgas sabiedrības intereses. Turklāt

tā kopumā ir vērsta uz tiesiskuma principa nodrošināšanu

(sk.: Golobinek R. Financial Investigations and

Confiscation of Proceeds from Crime. Training Manual for Law

Enforcement and Judiciary. CARDS Regional programme 2002/2003.

Pieejams: https://rm.coe.int). Tiesas sēdē Finanšu

izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa norādīja: ja

persona varētu netraucēti izmantot labumus, kas iegūti noziedzīgā

ceļā, tas būtu pretrunā ar izpratni par tiesisku valsti (sk.

2022. gada 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

10. sēj. 149. lp.).

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nozīmē, ka personai

tiek atņemts ieguvums vai labums no prettiesiskas darbības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka konfiskācijas mērķis ir

novērst iespēju netaisni iedzīvoties noziedzīgu nodarījumu

rezultātā. Pat tad, ja personai ir izdevies izvairīties no tā, ka

tās vaina tiek konstatēta kriminālprocesā, noziedzīgas darbības

nevar radīt finansiāla rakstura priekšrocības ne pašai personai,

ne tās ģimenei (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada

12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others v.

Georgia", pieteikums Nr. 36862/05, 102. un 103. punktu).

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai ir arī preventīva nozīme,

jo tā personas attur no iesaistīšanās noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 13.

jūlija sprieduma lietā "Todorov and Others v.

Bulgaria", pieteikums Nr. 50705/11 u. c., 186. punktu).

Tāpat noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija pēc savas dabas ir

korektīva, jo kalpo tam, lai novērstu noziedzīgas darbības sekas

un atjaunotu stāvokli, kāds bija pirms noziedzīgās darbības

izdarīšanas.

Lai pildītu minētos uzdevumus, noziedzīgi iegūta manta ir

jāizņem no civiltiesiskās apgrozības, un tas arī ir noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskācijas mērķis (sal. sk. Senāta

Civillietu departamenta 2020. gada 17. septembra lēmuma lietā

SPC-27/2020 12.1. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka konfiskācijas mērķis ir novērst noziedzīgi iegūtu

līdzekļu tālāku apriti ekonomikā un tas atbilst starptautiskajiem

standartiem šajā jomā. Turklāt šajā jautājumā valstīm ir plaša

rīcības brīvība lemt par atbilstošāko rīcību īpašuma kontroles

ietvaros, tai skaitā par rīcību attiecībā uz noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskāciju (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2019. gada 8. oktobra sprieduma lietā "Balsamo v. San

Marino", pieteikumi Nr. 20319/17 un Nr. 21414/17, 93.

punktu). Tādējādi apstrīdētās normas pēc savas būtības ir

vērstas uz noziedzīgi iegūtas mantas izņemšanu no civiltiesiskās

apgrozības, atsavinot to valsts īpašumā un tādā veidā mainot

šādas mantas piederību.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ietiecas Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto

pamattiesību tvērumā.