29. pants

Bankas kreditors un vairākas izskatāmajā lietā

pieaicinātās personas norādīja, ka, konfiscējot Bankas mantu,

Bankas kreditoram pēc būtības tiek samazinātas vai pat pilnībā

atņemtas tiesības atgūt paša noguldītos finanšu līdzekļus no

Bankas tās maksātnespējas procesa ietvaros. Savukārt Saeima

norāda, ka apstrīdētās normas nevar radīt pamattiesību aizskārumu

Bankas kreditoram, jo īpašums, kas, pamatojoties uz apstrīdētajām

normām tiek konfiscēts, nav nedz Bankas, nedz Bankas kreditora

īpašums.

Kā tas izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, Bankas

kreditors Bankā bija noguldījis finanšu līdzekļus. Tā kā

kredītiestāžu darbība vispār ir saistīta ar daudziem finansiāla

un nefinansiāla rakstura riskiem, šie riski ietekmē arī

noguldītājus un to attiecības ar kredītiestādi. Kā tiesas sēdē

norādīja vairākas pieaicinātās personas, piemēram, Dr.

oec. Marina Kudinska un Mg. iur. Māris Vainovskis, arī

noguldītājiem ir jārēķinās ar šiem riskiem (sk. 2022. gada 7.

aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 3. un

13. lp.). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka

tiesiskās attiecības ar kredītiestādi jau pēc savas dabas ir

saistītas ar risku un tāpēc personai ir jārēķinās ar to, ka

kredītiestādes darbības dēļ tai citstarp var tikt liegta iespēja

atgūt savus kredītiestādē noguldītos līdzekļus (sal.

sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 14. septembra

lēmuma lietā "Ilić v. Serbia", pieteikums Nr. 21811/09,

33. punktu).

Izskatāmajā lietā Bankas licence tika anulēta ar Eiropas

Centrālās bankas 2016. gada 3. marta lēmumu. No Tiesu

informācijas sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka Bankas

licence tika anulēta citstarp tāpēc, ka Bankas biznesa modelis

nebija dzīvotspējīgs, tā ilgstoši strādāja ar aizvien lielākiem

zaudējumiem, ilgstoši nespēja izstrādāt savai reālajai situācijai

atbilstošu darbības stratēģiju, nenodrošināja tādas iekšējās

kontroles sistēmas pastāvēšanu, ar kuru tiktu izpildītas

Legalizācijas novēršanas likuma prasības (sk. Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016. gada 14. marta spriedumu

lietā Nr. C30489916). Pēc tam, kad Bankas licence bija

anulēta, Banka 2016. gada 14. martā tika atzīta par likvidējamu,

bet 2017. gada 10. martā - par maksātnespējīgu, un šā

maksātnespējas procesa ietvaros Bankas kreditors iesniedza savu

kreditora prasījumu.

Lai nodrošinātu kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību,

maksātnespējas procesa netraucētu norisi, kā arī sabiedrības

uzticēšanos maksātnespējas procesa regulējuma efektivitātei,

likumdevējs ir noteicis tādu maksātnespējas procesa regulējumu,

kas citstarp ir vērsts uz to, lai maksātnespējas procesa laikā

pēc iespējas tiktu apmierināti kreditoru prasījumi. Proti,

maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoram ir tostarp tiesības

noteiktā termiņā pieteikt kreditora prasījumu, kas, kā tika

secināts jau iepriekš, tiek aizsargāts ar Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem, un īstenot citas kreditoram no

normatīvajiem aktiem izrietošas tiesības.

Tomēr minētās kreditora tiesības maksātnespējas procesā nevar

tikt skatītas atrauti no izskatāmajā lietā pastāvošajiem

faktiskajiem apstākļiem, kas saistīti ar kredītiestādē noguldīto

finanšu līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu, tās

konfiskāciju un ieskaitīšanu valsts budžetā. No normatīvajiem

tiesību aktiem izrietošās kreditora tiesības maksātnespējas

procesa ietvaros atgūt noguldītos finanšu līdzekļus atbilstoši

kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtām nedod tam tiesības

pretendēt uz mantu, kas ir atzīta par noziedzīgi iegūtu, un

piedalīties šīs mantas sadalē. Tas saistīts ar to, ka noziedzīgi

iegūta manta, kā tas tika noskaidrots jau iepriekš, citstarp arī

atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām ir konfiscējama un

izņemama no civiltiesiskās apgrozības.

Tādējādi apstrīdētās normas, kas paredz noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskāciju, nerada tiešas negatīvas sekas

maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoram, jo manta, ar kuras

atsavināšanu valsts īpašumā kreditors saista savu pamattiesību

aizskārumu, ir noziedzīgi iegūta un tātad izņemama no

civiltiesiskās apgrozības.

Līdz ar to, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

tiesvedība attiecībā uz Bankas kreditora prasījumu par apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem

ir izbeidzama.