30. pants

Bankas kreditors norāda, ka apstrīdētās normas tam

aizskar arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertās

pamattiesības. Savukārt Saeima norāda, ka tiesvedība attiecībā uz

prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam ir izbeidzama, jo Bankas kreditora

identificētās personu grupas, pirmkārt, nav savstarpēji

salīdzināmas un, otrkārt, neatrodas būtiski atšķirīgos apstākļos.

Tomēr tas, vai un kuras personu grupas ir salīdzināmas un vai tās

atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos, ir pārbaudāms,

izskatot lietu pēc būtības.

Secīgi, lai lemtu par to, vai ir pamats turpināt tiesvedību un

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to,

vai Bankas kreditors ir ievērojis termiņu konstitucionālās

sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā.

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa

noteic, ka konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt

sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā

stāšanās. Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības

aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem,

konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu

mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Saeima norāda, ka Bankas kreditors šo termiņu nav ievērojis.

Termiņš pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā esot skaitāms no

dienas, kad stājās spēkā tiesas lēmumi kriminālprocesos, ar

kuriem tiesa galīgi izlēma jautājumu par Bankā atvērtajos kontos

noguldīto līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtiem, nosakot to

konfiskāciju valsts labā. Šādam Saeimas viedoklim piekrīt arī

citas lietā pieaicinātās personas (sk. Tieslietu ministrijas

un tiesībsarga viedokļus lietas materiālu 7. sēj. 88. un 138.

lp.).

Turpretim Bankas kreditors norāda, ka ir ievērojis termiņu

pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā, jo jautājums par to,

kas ir konfiscētā manta un - attiecīgi - kā veicama mantas

konfiskācija, esot vērtēts tieši minētajā civillietā. Proti,

tieši civillietā esot konstatēts, ka valsts labā tiek konfiscēti

Bankas finanšu līdzekļi, nevis noguldītāju prasījuma tiesības,

tādējādi ļaujot valstij konfiscēt finanšu līdzekļus,

"apejot" citus kredītiestādes kreditorus maksātnespējas

procesā.

30.1. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2018. gada 18. jūlija lēmumu un 2019. gada 5. februāra lēmumu

atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtiem atzīti līdzekļi, kas

atradās triju noguldītāju kontos Bankā, kā arī noteikta šīs

noziedzīgi iegūtās mantas konfiskācija valsts labā. 2018. gada 6.

augustā zvērināts tiesu izpildītājs, bet 2019. gada 27. maijā

Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes

direktors vērsās pie Bankas maksātnespējas procesa administratora

ar lūgumu pārskaitīt noziedzīgi iegūto mantu Valsts kasē. Bankas

maksātnespējas procesa administrators 2019. gada 2. septembrī

pieņēma lēmumus, ar kuriem aizstāja Bankas grāmatvedības

reģistros iekļautos Bankas kreditorus, kuru kontos Bankā glabājās

finanšu līdzekļi, kas tika atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu, ar

Latvijas valsti.

Senāta 2020. gada 17. septembra lēmumā lietā SPC-27/2020, kas

tika ierosināta pēc Valsts ieņēmumu dienesta sūdzības par Bankas

maksātnespējas procesa administratora rīcību, tika vērtēts Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 12. novembra

lēmums. Senāts šo lēmumu atcēla, norādot, ka pirmās instances

tiesa nepamatoti ir atzinusi valsti par Bankas kreditoru, kas

iestājas Bankas iepriekšējo kreditoru vietā, kā rezultātā valsts

prasījums būtu apmierināms atbilstoši Kredītiestāžu likuma

192.-195. pantā (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz

2018. gada 14. novembrim) noteiktajai kreditoru prasījumu

apmierināšanas kārtībai. Senāts uzskatīja, ka tādējādi nav ņemts

vērā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķis, jēga un

būtība. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot

lietu no jauna, ar 2020. gada 9. oktobra lēmumu atzina

maksātnespējas procesa administratora rīcību par neatbilstošu

likumam, kā arī atcēla tā rīkojumus, ar kuriem Bankas noguldītāji

tika aizstāti ar Latvijas valsti.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, Satversmes tiesa konstatē, ka

finanšu līdzekļi par noziedzīgi iegūtiem tika atzīti ar Rīgas

Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 18. jūlija lēmumu

kriminālprocesā, kas stājās spēkā 2018. gada 31. jūlijā, un Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 5. februāra

lēmumu kriminālprocesā, kas stājās spēkā 2019. gada 16. aprīlī.

Tieši ar šiem lēmumiem galīgi tika izlemts arī jautājums par

Bankā atvērtajos kontos noguldīto naudas līdzekļu konfiskāciju un

ieskaitīšanu valsts budžetā.

Ja par pareizu uzskatītu Bankas kreditora norādīto, ka

jautājums par to, kas ir konfiscētā manta - noguldītāju prasījuma

tiesības vai finanšu līdzekļi -, tika galīgi izlemts civillietā

Nr. C30768819, tas nozīmētu, ka civillietā būtu bijis iespējams

atzīt, ka ir konfiscējama cita manta, nevis tā manta, kura par

noziedzīgi iegūtu ir atzīta ar lēmumiem kriminālprocesos. Tāpat

tas nozīmētu, ka civillietā būtu bijis iespējams lemt par

konfiscējamās mantas apmēru pretēji tam, kā tas izlemts

kriminālprocesos par noziedzīgi iegūtu mantu. Šāda situācija

nebūtu pieļaujama, jo jautājumi, kas attiecas uz mantas īpašo

konfiskāciju, ir izlemjami kriminālprocesa ietvaros.

30.2. Nosakot Satversmes tiesas likuma 19.2

panta ceturtās daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu no

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, likumdevējs ir paredzējis,

ka gadījumā, ja apstrīdētā norma personai rada pamattiesību

aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes tiesā.

Vienlaikus secināms, ka par pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi

un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa aprēķināšanai

var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi šādu aizskārumu

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2012-22-0103 12.1. un 12.3. punktu). Var būt arī tādas

situācijas, kad apstrīdētā norma personai jau aizskar Satversmē

ietvertās pamattiesības, bet persona par šo aizskārumu vēl nezina

kādu objektīvu - pārbaudāmu un izskaidrojamu - iemeslu dēļ. Šādos

gadījumos uzskatāms, ka personas pamattiesību aizskārums rodas

tad, kad personai par to faktiski top zināms. No šā brīža tiek

gaidīta personas aktīva rīcība tās pamattiesību aizsardzībai, kas

ietver vēršanos ar pieteikumu Satversmes tiesā, ievērojot

Satversmes tiesas likumā paredzēto sešu mēnešu termiņu.

Par lēmumiem, kas pieņemti kriminālprocesos, kuros tika

noteikta noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija valsts labā,

Bankas kreditors nevarēja uzzināt agrāk par 2020. gada 6.

novembri, kad saņēma Bankas maksātnespējas procesa administratora

2020. gada 6. novembra pārskatu "Pārskats par maksātnespējas

procesa gaitu" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-54.

lp.). Proti, Bankas kreditors nebija lietas dalībnieks

iepriekšminētajos kriminālprocesos, kā arī nepiedalījās tiesas

sēdēs. Tāpat nepastāvēja citi apstākļi, kas Bankas kreditoram

būtu devuši iespēju par šiem lēmumiem uzzināt agrāk. Piemēram,

Bankas kreditors, atšķirībā no Bankas, nebija informēts par

aresta uzlikšanu mantai, kā arī nesaņēma no zvērināta tiesu

izpildītāja vai Valsts ieņēmumu dienesta norādījumus par tiesu

lēmumu izpildi.

Tāpēc Satversmes tiesa atzīst, ka pieteikuma iesniegšanas

termiņš ir skaitāms no brīža, kad Bankas kreditors uzzināja par

minētajiem lēmumiem, proti, no 2020. gada 6. novembra. Tā kā

Bankas kreditora pieteikums Satversmes tiesā saņemts 2021. gada

8. aprīlī, sešu mēnešu termiņš pieteikuma iesniegšanai ir

ievērots.

Tādējādi Bankas kreditors ir

ievērojis pieteikuma iesniegšanas termiņu un tiesvedība attiecībā

uz Bankas kreditora prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam ir turpināma.