32. pants

Satversmes tiesa visupirms izvērtēs to, vai

apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret

personām, kurām ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi tieši

maksātnespējas procesā.

Bankas kreditors norāda, ka pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos atrodas valsts, kuras labā tiek konfiscēta

noziedzīgi iegūtā manta, un tādi kredītiestādes kreditori kā

Bankas kreditors, kuriem ir prasījuma tiesības pret

maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi. Valsts pēc būtības

esot tāds pats kreditors kā citi kredītiestādes kreditori, un to

neietekmējot tiesiskais pamats valsts kā kreditora prasījumam

pret kredītiestādi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 34.-35.

lp.). Šādam Bankas kreditora viedoklim nepiekrīt Saeima, kā

arī vairākas pieaicinātās personas, norādot, ka prasījums par

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā un iegūto

finanšu līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā ir īpašs prasījums,

kurš nav salīdzināms ar citiem prasījumiem, kas personām ir pret

kredītiestādi, piemēram, prasījumiem, kas pamatoti ar līgumu vai

izriet no delikta. Tādējādi valsts, pretēji Bankas kreditora

norādītajam, neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

citiem kredītiestādes kreditoriem (sk. Saeimas atbildes rakstu

lietas materiālu 2. sēj. 116. lp., pieaicinātās personas

tiesībsarga viedokli lietas materiālu 7. sēj. 136. lp. un

pieaicinātās personas Mg. iur. Pauļa Iļjenkova viedokli 2022.

gada 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 10.

sēj. 84. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras

personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo

pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 10.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 11. punktu). Divas

situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir

jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi

elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno

abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.

punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai

nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu

grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2012-14-03 17.2. punktu).

Lai noskaidrotu, vai valsts un tādi kredītiestādes kreditori

kā Bankas kreditors, kuriem ir prasījuma tiesības pret

maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi, ir salīdzināmi

tiesiskās vienlīdzības principa aspektā, ir jānoskaidro, kādos

apstākļos un kāda mērķa dēļ abām personu grupām rodas prasījums

pret kredītiestādi.

32.1. Kreditors ir valsts, pašvaldība, fiziskā vai

juridiskā persona vai ar līgumu saistīta fizisko vai juridisko

personu grupa, kurai ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi

(sk. Kredītiestāžu likuma 1. panta pirmās daļas 32.

punktu).

Prasījuma tiesības pret kredītiestādi var būt dažādas,

citstarp atšķirīgas pēc tiesiskā pamata, uz kura tās rodas.

Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta 4. punktu kredītiestāde

sniedz dažāda veida finanšu pakalpojumus, piemēram, noguldījumu

un citu atmaksājamo līdzekļu piesaistīšanas pakalpojumus,

kreditēšanas pakalpojumus un citus pakalpojumus. Tādējādi

prasījuma tiesības var rasties uz dažādu tiesisku ar

kredītiestādes sniegtajiem finanšu pakalpojumiem saistītu

darījumu pamata. Tomēr prasījuma tiesībām var būt arī cits

tiesiskais pamats. Piemēram, kredītiestādē ir nodarbināti

darbinieki, tādējādi arī tiem var rasties prasījuma tiesības pret

kredītiestādi (sk., piemēram, Kredītiestāžu likuma

139.2 panta 3. punktu). Prasījuma tiesības pret

kredītiestādi var rasties arī valstij vai pašvaldībai, piemēram,

prasījumi par nodokļiem un citiem maksājumiem valsts vai

pašvaldības budžetā, valsts prasījumi par valsts garantēto

kredītu atmaksāšanu (sk., piemēram, Kredītiestāžu likuma

139.2 panta 4. punktu).

Tā kā, jau uzsākot maksātnespējas procesu, ir skaidrs, ka

kredītiestādes manta nebūs pietiekama visu kreditoru prasījumu

segšanai pilnā apmērā, likumdevējs ir noteicis kārtību kreditoru

prasījumu apmierināšanai nolūkā panākt pēc iespējas taisnīgāku un

samērīgāku šādas situācijas risinājumu. Proti, Kredītiestāžu

likumā ir noteikta īpaša izmaksu un parādu segšanas kārtība

(sk. pieaicinātās personas Finanšu un kapitāla tirgus

komisijas viedokli lietas materiālu 7. sēj. 91. lp.).

Kredītiestāžu likuma 192.-195. pants paredzēja pēc maksātnespējas

procesa vai likvidācijas izdevumu segšanas atlikušo naudas

līdzekļu sadali kreditoru prasījumu apmierināšanai atbilstoši

iepriekšminētajās normās noteiktajām kārtām. Pašlaik šāda kārtība

ir noteikta Kredītiestāžu likuma

139.2-139.8 pantā. Gan saskaņā ar iepriekš

spēkā bijušo tiesisko regulējumu, gan pašreizējo tiesisko

regulējumu pēc maksātnespējas procesa vai likvidācijas izdevumu

segšanas atlikušie naudas līdzekļi tiek sadalīti kreditoru

prasījumu pamatsummu apmierināšanai kārtās. Visupirms tiek

veiktas izmaksas noguldītājiem, kuriem saskaņā ar likumu pienākas

garantētā atlīdzība, tad izmaksas noguldītājiem, kuri ir fiziskās

personas, mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, noguldījuma

daļas apmērā, kas pārsniedz segto noguldījumu. Pēc tam tiek

apmierināti darbinieku prasījumi. Secīgi nākamā prasījumu

apmierināšanas kārta attiecas uz nodokļiem un citiem maksājumiem

valsts vai pašvaldības budžetā un pēc tās nāk vēl vairākas

prasījumu apmierināšanas kārtas.

Bankas kreditora prasījums ietilpst Kredītiestāžu likuma 192.

panta 1.1 punktā (pašreizējā likuma redakcijā -

139.2 panta 2. punktā) noteiktajā prasījumu

apmierināšanas kārtā, proti, kārtā, kas paredz izmaksas

noguldītājiem, kuri ir fiziskās personas, mikrouzņēmumi, mazie un

vidējie uzņēmumi, noguldījuma daļas apmērā, kas pārsniedz segto

noguldījumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.).

32.2. Jau šā sprieduma 26.2. punktā tika secināts, ka

arī Latvijas starptautiskās saistības ietver pienākumu radīt tādu

tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu to, ka noziedzīgi iegūta

manta tiek konfiscēta. Tāpat tika secināts, ka ar noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju tiek pildīti būtiski sabiedrības

izvirzīti uzdevumi un tās mērķis ir noziedzīgi iegūtu mantu

izņemt no civiltiesiskās apgrozības (sk. arī šā sprieduma

26.3. punktu).

Bankas kreditors norāda, ka noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskāciju var salīdzināt ar, piemēram, Kredītiestāžu likumā

ietvertajiem prasījumiem, kas izriet no neatļautas darbības vai

likumā noteikta pienākuma veikt maksājumus valsts budžetā. Kā

piemēru Bankas kreditors min Kredītiestāžu likuma 192. panta 3.

punktu, kurā bija regulēta to kreditoru prasījumu apmierināšanas

kārta, kuri saistīti ar nodokļiem un citiem maksājumiem valsts

budžetā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 35. lp.). Tādējādi

likumā esot tieši paredzēts, ka ikviens obligāts maksājums valsts

budžetā ir uzskatāms par valsts kā kreditora prasījumu

kredītiestādes maksātnespējas procesā.

Tomēr jau Kredītiestāžu likuma 192. panta 3. punkts, kas

noteica to kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtu, kuri

saistīti ar nodokļiem un citiem maksājumiem valsts vai

pašvaldības budžetā, pēc tā satura ļauj secināt, ka šie prasījumi

ir saistīti ar kredītiestādes neizpildītām saistībām pret valsti

vai pašvaldību. Turklāt tas, ka šādu maksājumu veikšanai nebija

noteikta prioritāte iepretim visiem citiem prasījumiem, kādi

kreditoriem varētu būt pret kredītiestādi, norāda uz likumdevēja

mērķi neparedzēt atšķirīgu parādu atgūšanas kārtību tikai tā

iemesla dēļ, ka šāds prasījums radies valstij vai pašvaldībai

(sal. sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2016. gada

7. jūnija sprieduma lietā SKA-580/2016 11. punktu). Proti,

nodokļu un citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā samaksa

notiek tikai pēc tam, kad tiek apmierināti kreditoru prasījumi

atbilstoši kārtām, kas bija paredzētas Kredītiestāžu likuma 192.

panta 1., 1.1 un 2. punktā. Secināms, ka likumdevēja

mērķis nebija nostādīt valsti un pašvaldību labvēlīgākā pozīcijā

nekā visus citus kredītiestādes kreditorus.

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nozīmē šādas mantas

piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu jeb atņemšanu, kas tiek

veikta sakarā ar mantas noziedzīgo izcelsmi. Jau iepriekšminētais

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju nošķir no Kredītiestāžu

likumā minētajiem valsts prasījumu veidiem, kas tiek realizēti

maksātnespējas procesā. Proti, šāda īpašuma atņemšana pēc tās

būtības ir atšķirīga no gadījumiem, kad valsts realizē savas

prasījuma tiesības, kas saistītas ar, piemēram, nodokļiem un

citiem maksājumiem valsts budžetā. Noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācija kā šīs mantas bezatlīdzības atsavināšana sakarā ar

mantas noziedzīgo izcelsmi nav maksājums, ko kredītiestāde nav

veikusi valsts budžetā, tādējādi radot valstij prasījuma tiesības

uz šāda parāda atgūšanu. Tāpat noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācijas būtības dēļ, kā arī vērtējot šo tiesību institūtu

Latvijas tiesiskās sistēmas ietvaros, to nevar salīdzināt ar

citiem valsts prasījumiem. Turklāt jāņem vērā, ka kredītiestāde

ir Legalizācijas novēršanas likuma subjekts, kam jāveic citstarp

tādas darbības kā risku novērtēšana un iekšējās kontroles

sistēmas izveide, klientu izpēte, ziņošana par aizdomīgiem

darījumiem, atturēšanās no darījumu veikšanas, ja ir pamatotas

aizdomas, ka tie saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizāciju, vai pamatotas aizdomas, ka līdzekļi ir tieši vai

netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā. Ja noziedzīgi

iegūta manta tomēr nonāk kredītiestādē, tad tā uz konfiskācijas

lēmuma pamata ir izņemama no civiltiesiskās apgrozības.

Ja mantas noziedzīgā izcelsme ir pierādīta un ir secināts, ka

tā jāizņem no civiltiesiskās apgrozības, to konfiscējot, tad

likumsakarīgi tas ir jādara nekavējoties. Vilcinoties ar

konfiskācijas izpildi, netiktu sasniegts konfiskācijas mērķis un

panākts tas, ka no noziedzīgi iegūtās mantas netiek gūts

labums.

Secināms, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķis,

uzdevumi un normatīvais regulējums gan nacionālajā, gan

starptautiskā līmenī norāda uz noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācijas nozīmīgumu un īpašo dabu. Proti, izņemt noziedzīgi

iegūto mantu no turpmākas piedalīšanās apgrozībā ir svarīgs

krimināltiesību mērķis (sk.: Boucht. J. The Limits of

Asset Confiscation: On the Legitimacy of Extended Appropriation

of Criminal Proceeds. Oxford, Portland, Oregon: Hart, 2017, p.

189). Šādā situācijā valsts, pretēji Bankas kreditora

norādītajam, nevis izmanto savas prasījuma tiesības tāpat kā

jebkurš cits kreditors, bet gan rīkojas kā tāds subjekts, kas ir

tiesīgs atsavināt noziedzīgi iegūtu mantu. Tas tiek darīts ne

tikai ar mērķi izpildīt starptautiskās saistības, bet arī ar

mērķi garantēt principa - noziedzīgs nodarījums nenes augļus -,

kas citstarp nostiprināts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā, ievērošanu (sal. sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 1. aprīļa sprieduma lietā

"Denisova and Moiseyeva v. Russia", pieteikums Nr.

16903/03, 58. punktu). Tādējādi noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācija kā tās piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts

īpašumā nav uzskatāma par valsts kā kreditora prasījuma tiesību

realizēšanu atbilstoši Kredītiestāžu likumam.

Nav piešķirama nozīme tam apstāklim, ka izskatāmajā lietā

Banka atrodas maksātnespējas procesā. Satversmes tiesa piekrīt

tiesībsarga norādītajam, ka personas, kas iesaistītas noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijā, cenšas izmantot kredītiestādes, lai

sapludinātu noziedzīgi iegūtus līdzekļus ar legāliem līdzekļiem

un slēptu to noziedzīgo izcelsmi (sk. pieaicinātās personas

tiesībsarga viedokli lietas materiālu 7. sēj. 137. lp.).

Tādējādi arī kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi, citstarp

maksātnespējas procesa ietvaros, nevar tikt pakļauti citādām

prasībām attiecībā uz nepieciešamību tos konfiscēt un darīt to

tāpat kā citos gadījumos - nekavējoties.

Līdz ar to Bankas kreditora identificētās personu grupas -

valsts, kuras īpašumā tiek konfiscēta noziedzīgi iegūtā manta, un

tādi kredītiestādes kreditori kā Bankas kreditors, kuriem ir

prasījuma tiesības pret maksātnespējas procesā esošu

kredītiestādi - izskatāmās lietas apstākļos nav salīdzināmas

tiesiskās vienlīdzības principa aspektā.

Tā kā Bankas kreditora identificētās

personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos, apstrīdētās

normas šajā daļā atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.