7. pants

Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 105. pantam.

Ar apstrīdētajām normām neesot radīts Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību aizskārums. Pieteikumu iesniedzēji būtībā iebilstot

pret kārtību, kādā tiek veikti konfiskācijas pasākumi, bet

neapstrīdot pašas konfiskācijas kā cīņas ar noziedzību atbilstību

Satversmei. Šādos apstākļos apstrīdamas būtu bijušas normas, kas

regulē pašu konfiskācijas procedūru, bet neparedz atšķirības

starp personām, kuras šī konfiskācija skar, nevis materiālās

normas.

Valsts pienākumu konfiscēt noziedzīgi iegūtu mantu paredzot ne

tikai nacionālie normatīvie tiesību akti, bet šāds pienākums

izrietot arī no starptautiskajām saistībām, piemēram, Varšavas

konvencijas, Palermo konvencijas, Vīnes konvencijas, Eiropas

Padomes 1990. gada 8. novembra Konvencijas par noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un

konfiskāciju (turpmāk - Strasbūras konvencija), kā arī Direktīvas

2014/42/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 23.

oktobra direktīvas 2018/1673 par nelikumīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas apkarošanu ar krimināltiesībām.

Neesot būtiski tas, tieši kādi noziedzīgi iegūti līdzekļi tiek

konfiscēti un kā rokās tie atrodas, jo bezierunu konfiskācijai

esot pakļauti pat tādi noziedzīgi iegūti līdzekļi, kas

legalizācijas ceļā ir transformēti. Šie pasākumi tiekot veikti ar

mērķi izskaust noziedzību, un tas neapšaubāmi esot sabiedrības

interesēs, savukārt strīds par īpašuma tiesībām vai zaudējumiem

(ja tādi konstatējami) esot risināms atbilstoši nacionālajam

regulējumam.

Noziedzības pastāvēšana un attiecīgi arī noziedzīgi iegūtas

mantas atrašanās civiltiesiskajā apgrozībā esot vērtējami kā tādi

apstākļi, kas ir pretēji sabiedrības interesēm. Uz mantu, kas

Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par noziedzīgi

iegūtu, tās prettiesiskajam ieguvējam neesot īpašuma tiesību, un

līdz ar to šāda manta neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā.

Šādos apstākļos arī nevienam citam neesot tiesību uz noziedzīgi

iegūtu mantu. Kā izņēmums esot minams tikai cietušais, jo tam

esot tiesības uz viņa mantas atrāvumu (vai atbilstošu

kompensāciju).

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Ģenerālprokuratūra norāda, ka atšķirības ir

konstatējamas gan likvidējamas kredītiestādes iespējās

norēķināties ar kreditoriem iepretim citām kredītiestādēm, gan

kreditoru iespējās atgūt noguldījumus, tomēr maksātnespējas

procesam nevarot tikt piešķirta izšķiroša nozīme. Noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskācija nevarot tikt padarīta atkarīga no

kredītiestādes statusa, kas turklāt varot tikt panākts arī

mākslīgi, piemēram, pašlikvidējoties. Proti, noziedzīgi iegūtas

mantas izņemšana no civiltiesiskās aprites esot virsuzdevums.

Pieteikumu iesniedzēju piedāvātie citi risinājumi - paredzēt,

ka par noziedzīgi iegūtu mantu atzītie finanšu līdzekļi, kas

noguldīti kredītiestādē, tiek atstāti kredītiestādes īpašumā

kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā vai ka tiek

konfiscētas prasījuma tiesības pret kredītiestādi, nevis

kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi - neesot pieņemami. Tas

neatbilstu uzstādījumam, ka noziedzīgi iegūti līdzekļi nevar

palikt civiltiesiskajā apgrozībā. Ja ar valsti tiktu aizstāts

kreditors, kura manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, tad

maksātnespējīgās kredītiestādes mantas visdrīzāk nepietiktu tam,

lai izpildītu noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskāciju pilnā

apjomā, jo kreditori tiekot sarindoti kārtās. To vēl jo vairāk

pamatojot tas, ka konkrētajā situācijā par noziedzīgi iegūtiem

atzīti līdzekļi, kas noguldīti subordinētā noguldījuma

kontos.

Neesot nedz tiesiska pamata, nedz saprātīgu apsvērumu tam,

kādēļ konfiskācijai būtu jāpakļauj finanšu līdzekļi mazākā

apmērā, nekā tie iepriekš noguldīti kredītiestādē. Tas, ka

kredītiestādei pasludināts maksātnespējas process, nevarot

ietekmēt konfiscējamo līdzekļu apmēru.

Vispār esot apšaubāms arī kredītiestādes labticīgums tās

maksātnespējas procesā, bet vēl jo vairāk tieši Bankas

labticīgums. Gan Kredītiestāžu likuma normas, gan Legalizācijas

novēršanas likuma normas paredzot dažādus risku analizēšanas,

uzraudzības un novēršanas pienākumus, tai skaitā, piemēram,

pienākumu veikt klienta izpēti.

Bankas kreditoram esot tiesības civiltiesiski vērsties pret

Bankas bijušo vadību. Tāpat Bankas kreditoram pašam vajagot

apzināties riskus, kas rodas, glabājot visus apgrozāmos finanšu

līdzekļus vienā kredītiestādē.

Tiesas sēdē Ģenerālprokuratūras pilnvarotais pārstāvis Uvis

Kozlovskis uzturēja Ģenerālprokuratūras rakstveida viedoklī

izklāstīto, papildus norādot, ka kredītiestāde ar noguldījumiem

operē, rīkojas un gūst peļņu. Ja šie līdzekļi ir atzīti par

noziedzīgi iegūtu mantu un kredītiestādei tie jāatdod cietušajam

vai arī tie tiek konfiscēti, lai pārtrauktu legalizācijas ķēdi,

tad neesot konstatējams kredītiestādes pamattiesību aizskārums,

jo tā atdodot tikai to, ko saņēmusi peļņas vairošanai.