15. pantsnoteic, ka dalībvalstis nodrošina, lai pēc kompetentas

noteic, ka dalībvalstis nodrošina, lai pēc kompetentas

1iestādes lēmuma atgūstamo īpašumu, kas izņemts kriminālprocesa

2gaitā, bez kavēšanās atdod cietušajiem, izņemot gadījumu, kad tas

3vajadzīgs kriminālprocesa nolūkos. Nosacījumus vai procesuālos

4noteikumus par īpašuma atdošanu cietušajiem nosaka valsts tiesību

5akti. Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam ar cietušo šīs

6direktīvas izpratnē saprot fizisko personu, kurai ar noziedzīgo

7nodarījumu radīts kaitējums.

8Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret

9transnacionālo organizēto noziedzību 14. pantā noteikts, ka,

10rīkojoties saskaņā ar citas dalībvalsts pieprasījumu, kas

11iesniegts atbilstoši šīs konvencijas 13. pantam, dalībvalsts -

12tādā mērā, kādā to ļauj iekšējie normatīvie akti - vispirmām

13kārtām izskata iespēju nodot atpakaļ konfiscētos noziedzīgi

14iegūtos līdzekļus vai īpašumu pieprasījuma iesniedzējai

15dalībvalstij, lai tā varētu izmaksāt kompensāciju noziegumā

16cietušajiem vai arī atdot atpakaļ šos noziedzīgi iegūtos

17līdzekļus vai īpašumu to īpašniekiem.

18Lai tiesisko attiecību noregulējums būtu taisnīgs,

19kriminālprocesā ir jāpastāv tādam tiesiskajam regulējumam, ar

20kuru tiktu nodrošināts cietušā tiesību aizsardzības princips.

21Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīguma nodrošināšana ir

22demokrātiskas un tiesiskas valsts likumu galvenais mērķis (sk.

23Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

242006-28-01 20.1. punktu).

25No minētā izriet, ka apstrīdētais regulējums atbilst

26Satversmes 116. pantā ietvertajam leģitīmajam mērķim - citu

27cilvēku tiesību aizsardzībai.

28Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

29ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

30personu tiesību aizsardzība.

3122. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

32Satversmes tiesai jāpārbauda:

331) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

34sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

35mērķi;

362) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

37nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

38līdzekļiem;

393) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

40sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

41kaitējumu.

42Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

43vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

44principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas

452007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

462014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 25.

47punktu).

4823. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

49piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

50vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

51Lietas dalībnieki pauž atšķirīgus viedokļus par to, vai

52apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

53Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka valsts ar apstrīdēto

54regulējumu pēc būtības atņemot tās īpašuma tiesības. Turklāt

55īpašums tiekot atņemts bez konkrētās situācijas izvērtējuma,

56proti, nevērtējot personas labticīgumu. Savukārt Saeima norāda,

57ka apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa

58sasniegšanai, jo cietušajai personai tiekot atjaunotas īpašuma

59tiesības uz lietu, ko tā zaudējusi noziedzīga nodarījuma

60rezultātā.

6123.1. Kriminālprocesa likuma 27. nodaļa regulē rīcību

62ar noziedzīgi iegūtu mantu kriminālprocesa ietvaros. Normatīvais

63regulējums attiecībā uz mantu, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu,

64pieļauj atšķirīgus savstarpēji nesaistītus rīcības modeļus,

65proti, mantas konfiskāciju vai mantas atdošanu. Mantas

66konfiskācija, kas ir mantas bezatlīdzības nodošana valstij

67(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par

68tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.2. punktu),

69notiek saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 358. pantu. Savukārt

70noziedzīgi iegūtas mantas atdošana īpašniekam vai likumīgajam

71valdītājam regulēta Kriminālprocesa likuma 357. un 360. pantā.

72Tādējādi mantas konfiskācijas un mantas atdošanas gadījumi ir

73nošķirti. Izskatāmajā lietā notikusi mantas atdošana saskaņā ar

74Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu, nevis mantas

75konfiskācija. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas argumenti, kas

76attiecas uz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, tostarp

77argumenti par ECT judikatūras piemērošanu mantas konfiskācijas

78lietās, nav attiecināmi uz izskatāmo lietu.

7923.2. Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas

80norāda, ka apstrīdētais regulējums kalpo tieši cietušās personas

81tiesību aizsardzībai, nodrošina Kriminālprocesa likuma mērķi un

82palīdz to sasniegt (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas

83materiālu 1. sēj. 108. lp. un Ģenerālprokuratūras viedokli

84lietas materiālu 1. sēj. 111. lpp.).

85Mantas atdošanas vispārīgais regulējums noteikts

86Kriminālprocesa likuma 357. pantā, savukārt atsevišķi šā likuma

87360. pantā ir regulēta mantas atdošana tādā gadījumā, kad tā

88atrodas pie trešās personas. Turklāt ir noteikts, ka mantas

89atdošanas gadījumā neatkarīgi no tās atrašanās vietas manta

90atdodama pēc piederības tās īpašniekam vai likumīgajam

91valdītājam, proti, cietušajai personai. Tādējādi tiek nodrošināta

92cietušā tiesību aizsardzība.

93Bez tam apstrīdētais regulējums pieļauj tikai tādas cietušās

94personas īpašuma tiesību aizsardzību, kura iepriekš pirmstiesas

95kriminālprocesā pieteikusi mantas zudumu un pēc tās atrašanas,

96novēršot jebkādas saprātīgas šaubas, pierādījusi savas tiesības.

97Tādējādi minētā procedūra paredz augstu pierādīšanas standartu

98(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 65.

99lp.). Tas vienlaikus saistīts arī ar to, ka mantas atzīšana

100par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros

101vērtējama kā izņēmums no vispārīgā principa, kas noteikts

102Kriminālprocesa likuma 356. panta pirmajā daļā, proti, no

103principa, ka manta par noziedzīgi iegūtu var tikt atzīta ar spēkā

104stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa

105pabeigšanu. Cietušā tiesību aizsardzības interesēs likumdevējs ir

106noteicis tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesisko attiecību

107noregulējumu tādā veidā, lai cietušajam atjaunotu to stāvokli,

108kas tika iztraucēts noziedzīga nodarījuma rezultātā, un cik vien

109ātri tas iespējams. Ar šādu lēmumu valsts atjauno taisnīgumu un

110tās īpašuma tiesības, kuras tika pārtrauktas ar noziedzīgu

111nodarījumu.

112Tātad apstrīdētais regulējums paredz tādas personas tiesību

113aizsardzību, kura, novēršot jebkādas šaubas, ir pierādījusi, ka

114tai īpašuma tiesības uz konkrēto lietu atņemtas tieši noziedzīga

115nodarījuma rezultātā, un tādējādi pierādījusi nepieciešamību

116aizsargāt tās kā cietušās personas tiesības. Apstrīdētais

117regulējums ir vērsts uz tāda stāvokļa atjaunošanu cietušajam,

118kāds tas bija pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

119Līdz ar to apstrīdētais regulējums

120nodrošina cietušā tiesību aizsardzības principa ievērošanu un

121sākotnējā stāvokļa atjaunošanu, jo paredz nekustamā īpašuma

122atdošanu īpašniekam, kas to zaudējis noziedzīga nodarījuma

123rezultātā. Apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa

124sasniegšanai.

12524. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

126ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

127iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

128ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš

129cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var

130sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

131tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

132secinājumu daļas 19. punktu). Noskaidrojot, vai likumdevēja

133rīcībā bija mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai

134jāizvērtē, vai likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas

135alternatīvas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26.

136novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada

13721. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

138Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv vairāki iespējami

139alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi.

14024.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, par vienu no

141alternatīviem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem var uzskatīt

142iespēju Pieteikuma iesniedzējai kā trešajai personai iegūt

143zaudējumu kompensāciju no valsts budžeta. Trešā persona, kas

144paļaujas uz zemesgrāmatu ierakstiem un to pareizību, būtu

145uzskatāma par nekustamā īpašuma labticīgu ieguvēju, tāpēc

146vajadzētu būt paredzētam taisnīgam kompensācijas saņemšanas

147mehānismam.

148Saeima nenoliedz, ka kriminālprocesā var tikt skartas trešo

149personu tiesības un likumiskās intereses, tomēr jautājums par

150zaudējumu atlīdzināšanu trešajām personām neesot saistīts ar

151krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

152Kriminālprocesa likums jau šobrīd paredz trešās personas

153tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Proti, Kriminālprocesa likuma

154360. panta otrā daļa paredz: ja noziedzīgi iegūtu mantu atdod

155īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, trešajai personai, kas

156bija šīs mantas labticīga ieguvēja vai labticīga ķīlas ņēmēja, ir

157tiesības civilprocesa kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma

158atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto vai notiesāto personu.

159Likumdevējs trešajām personām ir paredzējis šādas tiesības, tomēr

160vienlaikus nosakot, ka šis jautājums ir risināms nevis

161kriminālprocesa, bet gan civilprocesa ietvaros, kur tiek vērtēts

162trešās personas labticīgums.

163Pieteikuma iesniedzēja, kā arī vairākas lietā pieaicinātās

164personas norādījušas uz iespējamām problēmām ar zaudējumu

165atlīdzināšanu Kriminālprocesa likuma 360. panta otrajā daļā

166noteiktajā kārtībā, piemēram, uz to, ka problēma var rasties, ja

167Pieteikuma iesniedzēja vēlētos vērsties pret vainojamo personu,

168taču tā jau ir mirusi (sk., piemēram, pieaicinātās personas G.

169Kūtra viedokli lietas materiālu 3. sēj. 114. lp.). Tomēr šāda

170situācija nevar būt pamats tam, lai tiktu noteikts, ka zaudējumu

171kompensācija piešķirama no valsts budžeta. Personas, iesaistoties

172tiesiskajās attiecībās un slēdzot tiesiskos darījumus, vienlaikus

173uzņemas arī dažādus riskus (civiltiesiskās apgrozības risks).

174Savu tiesību aizsardzības labad tiesiskajās attiecībās

175iesaistītajiem subjektiem pirms tiesisko darījumu slēgšanas šie

176iespējamie riski būtu ar īpašu rūpību jāizvērtē. Turklāt arī

177kredītiestādei, iesaistoties tiesiskajās attiecībās, ir jārēķinās

178ar risku, ka dažos gadījumos, pat ja saistības būs nodrošinātas,

179tā, iespējams, nevarēs gūt apmierinājumu visu neizpildīto

180saistību apmērā. Komersanta un kredītiestādes rūpības un prasmju

181pakāpe ir jānošķir no rūpības un prasmēm, kādas varētu būt

182fiziskajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu nekomerciālos

183nolūkos. Pieteikuma iesniedzējai kā kredītiestādei, kuras

184komercdarbība kopsakarā ar tās meitas sabiedrībām ir cieši

185saistīta ar īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu iegādi (sk.

186lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.), ir pietiekamas iespējas

187pirms darījumu slēgšanas šos riskus izvērtēt. Likumdevējam nav

188pienākuma pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kas paredzētu no

189valsts budžeta kompensēt jebkuru risku, ko personas uzņemas,

190iesaistoties privāttiesiskajās attiecībās. Bez tam par

191saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli nevar tikt

192uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu

193resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

1947. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.3. punktu).

195Līdz ar to zaudējumu atprasīšana no

196valsts budžeta nevar tikt uzskatīta par alternatīvu leģitīmā

197mērķa sasniegšanas līdzekli.

19824.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka par

199alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli būtu uzskatāma

200aresta uzlikšana nekustamajam īpašumam, tādējādi ierobežojot

201rīcību ar šo īpašumu.

202Aresta uzlikšana nekustamajam īpašumam jau šobrīd ir regulēta

203Kriminālprocesa likuma 28. nodaļā. Turklāt Kriminālprocesa likuma

204361. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka arestu var uzlikt arī

205noziedzīgi iegūtai vai ar kriminālprocesu saistītai mantai, kas

206atrodas pie citām personām.

207Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas argumenti par

208iespējamu zaudējumu atlīdzību ir saistīti ar to, ka Pieteikuma

209iesniedzēja nav apmierināta ar atsevišķu procesa virzītāja rīcību

210tiesību normu piemērošanā. Uz atsevišķām problēmām tiesību normu

211piemērošanā izskatāmās lietas pamatā esošajā kriminālprocesā

212norāda arī pieaicinātā persona G. Kūtris (sk. lietas materiālu

2133. sēj. 109. lp.).

214Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamā tiesību normu

215piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā

216mērķa sasniegšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

21721. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 27.1. punktu).

218Tomēr Satversmes 92. panta trešais teikums "ietver vispārēju

219garantiju - ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir

220tiesības uz atlīdzību". Satversmes 92. pants, tāpat

221kā jebkura cilvēktiesību norma, ir piemērojams tieši un

222nepastarpināti, tātad, ja "iesniedzējs uzskata, ka viņa

223tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz

224Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs vērsties

225vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga

226atlīdzinājuma piedziņu" (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

2275. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1.

228punktu). Tādējādi persona gadījumā, kad valsts

229iestādes darbības vai bezdarbības rezultātā ir aizskartas tās

230tiesības, var vērsties tiesā, piemēram, ar prasību par zaudējumu

231atlīdzināšanu civilprocesa kārtībā.

232Saeima pamatoti norāda, ka aresta uzlikšana nenosaka galīgo

233rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Aresta uzlikšana ierobežo

234personas īpašuma tiesības un ir piemērojama kā līdzeklis īpašuma

235tiesību ierobežošanai līdz brīdim, kad stājas spēkā galīgais

236nolēmums. Tāpēc aresta uzlikšana nav uzskatāma par saudzējošāku

237leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.

238Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

239apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

240nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

241racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30.

242marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Satversmes

243tiesa konstatē un no lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir

244izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.

245Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

246ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt

247ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

248ierobežojošiem līdzekļiem.

24925. Lai izvērtētu

250pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī

251par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās

252pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

253no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes

254tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un

255jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

256Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi

257līdzsvarot Pieteikuma iesniedzējas kā trešās personas tiesisko

258paļāvību uz zemesgrāmatu ierakstu publisko ticamību un īpašuma

259tiesību aizsardzību ar sabiedrības interesi nodrošināt cietušā

260tiesību aizsardzību un Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteiktā

261mērķa īstenošanu. Šā līdzsvara panākšana pamatā ir saistīta ar

262personas tiesību samērīgu ierobežošanu.

26325.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka uz tiesiska

264darījuma pamata ieguvusi nekustamo īpašumu un savas tiesības

265nostiprinājusi zemesgrāmatā. Iegādājoties nekustamo īpašumu,

266Pieteikuma iesniedzējai bijusi tiesiska paļāvība uz iepriekš

267izdarīto zemesgrāmatu ierakstu pareizību. Tā citstarp paļāvusies

268uz to, ka nekustamais īpašums nav saistīts ar kriminālprocesu.

269Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējai, nostiprinot savas tiesības

270zemesgrāmatā, radusies paļāvība arī uz to, ka attiecīgās īpašuma

271tiesības tai netiks atņemtas. Uzticības aizsardzības princips

272tiesiskās stabilitātes veicināšanas nolūkā aizsargājot tiesību

273subjekta labticīgu paļaušanos uz konkrēta tiesiskā stāvokļa

274atbilstību patiesībai. Turpretī apstrīdētais regulējums personām

275liekot apšaubīt zemesgrāmatu ierakstu publisko ticamību un

276pareizību un tādējādi apdraudot civiltiesiskās apgrozības

277stabilitāti. Normatīvajam regulējumam vajagot būt tādam, lai tas

278nodrošinātu publiskās ticamības principa ievērošanu un trešo

279personu jeb labticīgo personu interešu aizsardzību, saglabājot to

280īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā.

281Civillikuma 993. panta pirmā daļa noteic, ka īpašuma nodošana

282vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību:

283to iegūst tikai ar iegūšanas tiesiskā pamata un par to izgatavotā

284akta ierakstīšanu zemesgrāmatā. Civillikuma 994. pants noteic:

285"Par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas

286par tādu ierakstīts zemes grāmatās. Līdz ierakstīšanai zemes

287grāmatās nekustama īpašuma ieguvējam pret trešām personām nav

288nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas

289saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz

290šo nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc

291zemes grāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku [..]."

292Savukārt no Zemesgrāmatu likuma 1. panta izriet, ka zemesgrāmatas

293ir visiem pieejamas un to ierakstiem ir publiska ticamība.

294Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir

295obligāta.

296Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ieraksts zemesgrāmatā ļauj

297pārliecināties par nekustamā īpašuma piederību konkrētai personai

298- tā īpašniekam. Tādējādi ir nodrošināta publiskā ticamība,

299tiesiskā skaidrība un noteiktība, kā arī iespēja ne tikai

300jebkurai privātpersonai, bet arī valstij precīzi noteikt personu,

301kura atzīstama par konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieku.

302Zemesgrāmatas ieraksts veicina drošumu darījumu attiecībās, un

303tas atbilst jebkura civiltiesiskās apgrozības dalībnieka

304interesēm (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija

305sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 15. punktu).

306Demokrātiskā tiesiskā valstī pastāv publiskās ticamības

307princips, no kura ir atvasināts arī labticīga ieguvēja

308aizsardzības princips un kurš Latvijā citstarp tiek īstenots ar

309zemesgrāmatu palīdzību. Publiskās ticamības princips, no vienas

310puses, aizsargā personu, kas zemesgrāmatā ierakstīta kā

311īpašnieks, un vienlaikus rada paļāvību trešajām personām un

312nodrošina civiltiesiskās apgrozības stabilitāti.

313Pieaicinātā persona M. Osis norāda, ka publiskās ticamības

314princips gan mūsdienās nodrošina, gan vēsturiski ir nodrošinājis

315sekmīgu banku sektora darbību, kā arī veicinājis kreditēšanu. Šim

316principam ir būtiska nozīme tieši strīdos par īpašuma tiesību

317atsavināšanu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86. lp.).

318Trešajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu vai arī

319pieņemot nekustamo īpašumu kā ķīlu, jābūt pārliecinātai par

320iegūto tiesību patiesumu, stabilitāti, neapstrīdamību un

321prioritāti (sk. Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas

322modernizāciju. Pieejama: http://tap.mk.gov.lv/ ).

323Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka zemesgrāmatas ierakstam

324(koroborācijas ierakstam) jānodrošina publiskums, ticamība un

325negrozāmība (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. 4. labotais,

326papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 118. lpp.).

327Atsakoties no paļāvības, ko dod uzticība publiskās ticamības

328principam, ciestu civiltiesiskās apgrozības stabilitāte, proti,

329nekustamā īpašuma ieguvējs nevarētu veikt darbības ar savu

330nekustamo īpašumu, nebaidoties, ka atklāsies kādi defekti, vai

331bankas nevarētu būt drošas, ka nezaudēs ar hipotēku nodrošinātus

332kredītus, jo uz hipotēkas devēja īpašuma tiesībām nevar droši

333paļauties (sk.: Torgāns K. Īpašuma aizsardzības un mantiskās

334apgrozības stabilitātes interešu kolīziju risinājumi. Latvijas

335Republikas Augstākās Tiesas Biļetens, Nr. 1/2010, 46.-47.

336lp.).

337Satversmes tiesa secina, ka publiskās ticamības princips kalpo

338ne tikai indivīda tiesību nodrošināšanai, bet arī sabiedrības

339interesei nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti,

340proti, tās paredzamību un caurskatāmību.

34125.2. Lai gan nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu

342tiesību nostiprināšana ir obligāta un attiecīgajiem ierakstiem

343tiek nodrošināta publiskā ticamība pret trešajām personām, arī

344personas īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā, var

345tikt ierobežotas. Proti, arī publiskās ticamības principam ir

346izņēmumi, un tas var tikt ierobežots būtisku sabiedrības interešu

347nodrošināšanai. Publiskās ticamības princips konkrētā lietā

348jāpiemēro, to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem

349demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību

350principiem, turklāt ņemot vērā konkrēto tiesiskās sistēmas

351attīstības posmu.

352Zemesgrāmatas ieraksts nenovērš īpašuma tiesību pārejas pamatā

353esošos tiesiskos trūkumus (sk. pieaicinātās personas M. Oša

354viedokli lietas materiālu 3. sēj. 86. lp.). Par šādu trūkumu

355būtu uzskatāms arī pušu darbības pamatā esošais noziedzīgais

356nodarījums. Pieaicinātā persona R. Štirners norāda, ka Latvijā

357valsts iesaiste un valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo

358īpašumu nav pārliecinoša un pietiekama, jo, piemēram, trūkst visu

359nepieciešamo pilnas notariālas autentificēšanas soļu (pārdošanas

360līgums, nodošana, reģistrācija, pamatojoties uz kopēju lūgumu).

361Nepastāvot normatīvi regulētai stingrai preventīvai

362tiesībaizsardzības sistēmai, var būt pieļaujams tas, ka sākotnējā

363īpašnieka tiesības uz nekustamo īpašumu prevalē pār labticīgā

364ieguvēja tiesībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62.

365lp.). Vienlaikus tas ir arī par pamatu, lai secinātu, ka

366Latvijas situācijā ir pieļaujams citāds regulējums no tā, kāda

367pieeja labticīgā ieguvēja aizsardzībā pastāv citās valstīs

368(sk.: Štirners R. Nekustamā īpašuma darījumu notariāla

369apliecināšana kā garants zemes reģistra ierakstu stabilitātei un

370ticamībai, ziņojums 2016. gada 16. septembra konferencē par

371plānotajiem pilnveidojumiem nekustamo īpašumu darījumu jomā,

372lietas materiālu 3. sēj. 80.-81. lp.).

373Pieaicinātā persona Ģenerālprokuratūra norādījusi, ka

374zemesgrāmatu publiskās ticamības princips, tostarp labticīga

375ieguvēja aizsardzības princips, piemērojams tikai tādā gadījumā,

376ja pušu darbības pamatā nav prettiesiskas rīcības. Nevarot

377pastāvēt tāda situācija, ka no civiltiesiskā valdījuma noziedzīga

378nodarījuma rezultātā izgājusī manta atkal nonāk civiltiesiskajā

379apgrozībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 111. lpp.). Ja

380noziedzīgi iegūtā manta kādam pirms šā nodarījuma ir likumīgi

381piederējusi, noziedzīgais nodarījums nedrīkst būt attaisnojums

382tam, ka īpašuma tiesības uz šo mantu ir zaudētas. Īpašuma

383tiesības būtu atjaunojamas (sk.: Kūtris G. Noziedzīgi

384iegūta manta: tiesiskais regulējums un problemātika, Jurista

385Vārds, 2007. gada 17. aprīlis, Nr. 16).

386No publiskās ticamības principa atvasinātais labticīga

387ieguvēja aizsardzības princips var tikt ierobežots būtisku

388sabiedrības interešu nodrošināšanai, proti, nosakot, ka tādi

389ieraksti, kas zemesgrāmatā izdarīti pēc noziedzīga nodarījuma,

390nevar tikt atzīti par tiesiskiem.

391Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka līdzīgu gadījumu

392izskatījusi arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa. Tā norādījusi, ka

393var izveidoties tāda situācija, ka persona, kas likumīgi vēlas

394iegādāties īpašumu, iegādājas īpašumu, kuru tā īpašnieks ir

395zaudējis citu personu izdarīta noziedzīga nodarījuma rezultātā,

396bet persona, respektīvi, pircējs, to nezina un nebūtu varējusi

397zināt. Šai sakarā jāatzīmē: pat ja persona iegūst īpašumu,

398nezinot un bez jebkādas iespējas zināt, ka šo īpašumu tā

399īpašnieks zaudējis nozieguma rezultātā, nevar uzskatīt, ka tai,

400respektīvi, pircējam, šāda iegūšana radītu īpašuma tiesības. Kā

401vairākkārt atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa, no

402pretlikumīgas darbības nevar rasties tiesības (sk. Lietuvas

403Konstitucionālās tiesas 2008. gada 30. oktobra sprieduma lietā

404Nr. 16/06-69/06-10/07 3.3. un 4.3. punktu, pieejams:

405http://www.lrkt.lt/).

406Satversmes tiesa secina, ka izņēmums no labticīga ieguvēja

407aizsardzības principa ir pieļaujams, ja tiesisko attiecību pamatā

408ir noziedzīgs nodarījums. Vispārējais tiesību normu saprātīgas

409piemērošanas princips demokrātiskā tiesiskā valstī pieprasa, lai

410tiesību norma tiktu interpretēta citstarp sistēmiski, tas ir,

411ņemot vērā konkrēto tiesību sistēmu, kā arī kopējās šā brīža

412tiesiskās sistēmas iezīmes. Līdz ar to arī Civillikuma 994. panta

413pirmā daļa ir jāinterpretē sistēmiski tiesību sistēmas ietvaros,

414ievērojot taisnīguma principu. Tiesību sistēmā izņēmums no

415labticīga ieguvēja aizsardzības principa ir noteikts

416Kriminālprocesa likumā kā cietušā tiesību aizsardzības princips.

417Vienlaikus Civillikumā nav noteikts, ka šāds izņēmums no

418labticīga ieguvēja aizsardzības principa nevar pastāvēt. Tātad

419atbilstoši racionāla likumdevēja principam likumdevēja radītais

420regulējums ir iekšēji saskanīgs.

421Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla

422likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips.

423Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas,

424kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt

425dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir

426jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas.

427Līdz ar to kriminālprocesa mērķu un uzdevumu sasniegšanai un

428cietušā tiesību aizsardzībai demokrātiskā tiesiskā valstī ir

429pieļaujams izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa.

430Personai, kas nekustamo īpašumu zaudējusi noziedzīga nodarījuma

431rezultātā, jābūt līdzekļiem, kā šo nekustamo īpašumu atgūt.

43225.3. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka

433taisnīgumu ir nepieciešams panākt gan attiecībā uz katru

434indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā (sk.

435Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

4362002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu).

437Izņēmuma no publiskās ticamības principa pastāvēšana nenozīmē,

438ka labticīga ieguvēja īpašuma tiesības nav jāaizsargā.

439Pieaicinātā persona J. K. Pastille uzskata, ka labticīga ieguvēja

440aizsardzībai esot jāizpaužas tieši labticīgā ieguvēja īpašuma

441tiesību atzīšanā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 6. lp.).

442Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības princips

443citstarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz

444noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver

445valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret

446personām. Pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticība valstij

447un tiesībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

448gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

449Publiskās ticamības princips, no vienas puses, aizsargā mantas

450labticīgo ieguvēju, tomēr arī personai, kas nekustamo īpašumu

451tika zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, bija tiesības

452paļauties publiskās ticamības principa ietvaros uz reģistrēto

453īpašuma tiesību turpmāku un netraucētu izmantošanu. Savukārt tad,

454ja īpašums tiek prettiesiski atņemts noziedzīga nodarījuma

455rezultātā, cietušajam ir tiesība paļauties, ka iepriekšējais

456stāvoklis tiks atjaunots un cik vien ātri tas iespējams.

457Tas, ka persona ir reģistrēta zemesgrāmatā kā nekustamā

458īpašuma īpašnieks, automātiski nenozīmē, ka šī persona vienlaikus

459ir arī tā labticīgais ieguvējs. Kriminālprocesa ietvaros netiek

460lemts par personas labticīgumu, tomēr likumdevējs noteicis, ka

461šāda izvērtēšana tiek veikta civilprocesa kārtībā. Proti,

462personai, uz kuras vārda īpašums ticis ierakstīts zemesgrāmatā,

463var rasties pamatota paļāvība, ka tās tiesību aizsardzība tiks

464nodrošināta civilprocesa kārtībā pilna apmēra kompensācijas

465veidā, ja šī persona tiks atzīta par nekustamā īpašuma labticīgu

466ieguvēju.

467Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto regulējumu personai

468radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas nav lielākas par labumu, ko

469no apstrīdētajā regulējumā ietvertā ierobežojuma gūst sabiedrība

470kopumā. Tātad apstrīdētais regulējums samērīgi ierobežo

471Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības. Turklāt likumdevējs ir

472līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu tiesisko paļāvību,

473nosakot to, ka trešajai personai ir tiesības civilprocesa kārtībā

474iesniegt prasību par pilna apmēra zaudējumu atlīdzināšanu, nevis

475īpašuma tiesību prasību.

476Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

477ir ievērojis samērīguma principu un apstrīdētais regulējums

478atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

47926. Vairākas lietā pieaicinātās personas norāda, ka,

480lai arī šobrīd pastāvošais regulējums paredz nekustamā īpašuma

481atdošanu personai, kas to zaudējusi noziedzīga nodarījuma

482rezultātā, tomēr tiesisko attiecību noregulējums pilnībā netiek

483nodrošināts (sk. Ģenerālprokuratūras viedokli lietas materiālu

4841. sēj. 113. lpp., Zemesgrāmatu nodaļas viedokli lietas materiālu

4851. sēj. 114. lp. un G. Kūtra viedokli lietas materiālu 3. sēj.

486111. lp.). Procesa virzītāja lēmums atdot nekustamo īpašumu,

487kas atzīts par noziedzīgi iegūtu, tā sākotnējam īpašniekam, kas

488pieņemts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās

489daļas 2. punktu un Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu,

490šobrīd praksē netiek izpildīts. Šāds procesa virzītāja lēmums nav

491pamats zemesgrāmatas ieraksta grozīšanai saskaņā ar Zemesgrāmatu

492likuma 44. pantu. Uz šo problēmu ir norādīts arī tiesību doktrīnā

493(sk.: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pētījums

494"Mantas konfiskācijas tiesiskais regulējums Latvijā un

495Eiropas Savienībā, tās izpildes mehānisma efektivitātes

496nodrošināšana", 2010, 23. lpp.,

497https://www.tm.gov.lv/).

498Saeimā pirmajā lasījumā ir atbalstīti grozījumi

499Kriminālprocesa likuma 356. pantā. Attiecīgā likumprojekta

500anotācijā norādīts, ka saskaņā ar nozaru normatīvajiem aktiem

501nekustamā īpašuma, kā arī citas tādas mantas, īpašuma tiesības uz

502kuru ir reģistrējamas publiskajā reģistrā, atzīšanai par

503noziedzīgi iegūtu ir nepieciešams tiesas lēmums (sk. 2016.

504gada 16. augustā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 630/Lp12

505"Grozījumi Kriminālprocesa likumā" anotāciju).

506Tādējādi vienlaikus tiek paplašināti sevišķā procesa veida -

507procesa par noziedzīgi iegūtu mantu (Kriminālprocesa likuma 59.