15. pants
noteic, ka dalībvalstis nodrošina, lai pēc kompetentas

iestādes lēmuma atgūstamo īpašumu, kas izņemts kriminālprocesa

gaitā, bez kavēšanās atdod cietušajiem, izņemot gadījumu, kad tas

vajadzīgs kriminālprocesa nolūkos. Nosacījumus vai procesuālos

noteikumus par īpašuma atdošanu cietušajiem nosaka valsts tiesību

akti. Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam ar cietušo šīs

direktīvas izpratnē saprot fizisko personu, kurai ar noziedzīgo

nodarījumu radīts kaitējums.

Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret

transnacionālo organizēto noziedzību 14. pantā noteikts, ka,

rīkojoties saskaņā ar citas dalībvalsts pieprasījumu, kas

iesniegts atbilstoši šīs konvencijas 13. pantam, dalībvalsts -

tādā mērā, kādā to ļauj iekšējie normatīvie akti - vispirmām

kārtām izskata iespēju nodot atpakaļ konfiscētos noziedzīgi

iegūtos līdzekļus vai īpašumu pieprasījuma iesniedzējai

dalībvalstij, lai tā varētu izmaksāt kompensāciju noziegumā

cietušajiem vai arī atdot atpakaļ šos noziedzīgi iegūtos

līdzekļus vai īpašumu to īpašniekiem.

Lai tiesisko attiecību noregulējums būtu taisnīgs,

kriminālprocesā ir jāpastāv tādam tiesiskajam regulējumam, ar

kuru tiktu nodrošināts cietušā tiesību aizsardzības princips.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīguma nodrošināšana ir

demokrātiskas un tiesiskas valsts likumu galvenais mērķis (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006-28-01 20.1. punktu).

No minētā izriet, ka apstrīdētais regulējums atbilst

Satversmes 116. pantā ietvertajam leģitīmajam mērķim - citu

cilvēku tiesību aizsardzībai.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

personu tiesību aizsardzība.

22. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 25.

punktu).

23. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

Lietas dalībnieki pauž atšķirīgus viedokļus par to, vai

apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka valsts ar apstrīdēto

regulējumu pēc būtības atņemot tās īpašuma tiesības. Turklāt

īpašums tiekot atņemts bez konkrētās situācijas izvērtējuma,

proti, nevērtējot personas labticīgumu. Savukārt Saeima norāda,

ka apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo cietušajai personai tiekot atjaunotas īpašuma

tiesības uz lietu, ko tā zaudējusi noziedzīga nodarījuma

rezultātā.

23.1. Kriminālprocesa likuma 27. nodaļa regulē rīcību

ar noziedzīgi iegūtu mantu kriminālprocesa ietvaros. Normatīvais

regulējums attiecībā uz mantu, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu,

pieļauj atšķirīgus savstarpēji nesaistītus rīcības modeļus,

proti, mantas konfiskāciju vai mantas atdošanu. Mantas

konfiskācija, kas ir mantas bezatlīdzības nodošana valstij

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.2. punktu),

notiek saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 358. pantu. Savukārt

noziedzīgi iegūtas mantas atdošana īpašniekam vai likumīgajam

valdītājam regulēta Kriminālprocesa likuma 357. un 360. pantā.

Tādējādi mantas konfiskācijas un mantas atdošanas gadījumi ir

nošķirti. Izskatāmajā lietā notikusi mantas atdošana saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu, nevis mantas

konfiskācija. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas argumenti, kas

attiecas uz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, tostarp

argumenti par ECT judikatūras piemērošanu mantas konfiskācijas

lietās, nav attiecināmi uz izskatāmo lietu.

23.2. Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas

norāda, ka apstrīdētais regulējums kalpo tieši cietušās personas

tiesību aizsardzībai, nodrošina Kriminālprocesa likuma mērķi un

palīdz to sasniegt (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas

materiālu 1. sēj. 108. lp. un Ģenerālprokuratūras viedokli

lietas materiālu 1. sēj. 111. lpp.).

Mantas atdošanas vispārīgais regulējums noteikts

Kriminālprocesa likuma 357. pantā, savukārt atsevišķi šā likuma

360. pantā ir regulēta mantas atdošana tādā gadījumā, kad tā

atrodas pie trešās personas. Turklāt ir noteikts, ka mantas

atdošanas gadījumā neatkarīgi no tās atrašanās vietas manta

atdodama pēc piederības tās īpašniekam vai likumīgajam

valdītājam, proti, cietušajai personai. Tādējādi tiek nodrošināta

cietušā tiesību aizsardzība.

Bez tam apstrīdētais regulējums pieļauj tikai tādas cietušās

personas īpašuma tiesību aizsardzību, kura iepriekš pirmstiesas

kriminālprocesā pieteikusi mantas zudumu un pēc tās atrašanas,

novēršot jebkādas saprātīgas šaubas, pierādījusi savas tiesības.

Tādējādi minētā procedūra paredz augstu pierādīšanas standartu

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 65.

lp.). Tas vienlaikus saistīts arī ar to, ka mantas atzīšana

par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros

vērtējama kā izņēmums no vispārīgā principa, kas noteikts

Kriminālprocesa likuma 356. panta pirmajā daļā, proti, no

principa, ka manta par noziedzīgi iegūtu var tikt atzīta ar spēkā

stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa

pabeigšanu. Cietušā tiesību aizsardzības interesēs likumdevējs ir

noteicis tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesisko attiecību

noregulējumu tādā veidā, lai cietušajam atjaunotu to stāvokli,

kas tika iztraucēts noziedzīga nodarījuma rezultātā, un cik vien

ātri tas iespējams. Ar šādu lēmumu valsts atjauno taisnīgumu un

tās īpašuma tiesības, kuras tika pārtrauktas ar noziedzīgu

nodarījumu.

Tātad apstrīdētais regulējums paredz tādas personas tiesību

aizsardzību, kura, novēršot jebkādas šaubas, ir pierādījusi, ka

tai īpašuma tiesības uz konkrēto lietu atņemtas tieši noziedzīga

nodarījuma rezultātā, un tādējādi pierādījusi nepieciešamību

aizsargāt tās kā cietušās personas tiesības. Apstrīdētais

regulējums ir vērsts uz tāda stāvokļa atjaunošanu cietušajam,

kāds tas bija pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

nodrošina cietušā tiesību aizsardzības principa ievērošanu un

sākotnējā stāvokļa atjaunošanu, jo paredz nekustamā īpašuma

atdošanu īpašniekam, kas to zaudējis noziedzīga nodarījuma

rezultātā. Apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

24. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš

cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var

sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu). Noskaidrojot, vai likumdevēja

rīcībā bija mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai

jāizvērtē, vai likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas

alternatīvas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv vairāki iespējami

alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi.

24.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, par vienu no

alternatīviem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem var uzskatīt

iespēju Pieteikuma iesniedzējai kā trešajai personai iegūt

zaudējumu kompensāciju no valsts budžeta. Trešā persona, kas

paļaujas uz zemesgrāmatu ierakstiem un to pareizību, būtu

uzskatāma par nekustamā īpašuma labticīgu ieguvēju, tāpēc

vajadzētu būt paredzētam taisnīgam kompensācijas saņemšanas

mehānismam.

Saeima nenoliedz, ka kriminālprocesā var tikt skartas trešo

personu tiesības un likumiskās intereses, tomēr jautājums par

zaudējumu atlīdzināšanu trešajām personām neesot saistīts ar

krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

Kriminālprocesa likums jau šobrīd paredz trešās personas

tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Proti, Kriminālprocesa likuma

360. panta otrā daļa paredz: ja noziedzīgi iegūtu mantu atdod

īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, trešajai personai, kas

bija šīs mantas labticīga ieguvēja vai labticīga ķīlas ņēmēja, ir

tiesības civilprocesa kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma

atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto vai notiesāto personu.

Likumdevējs trešajām personām ir paredzējis šādas tiesības, tomēr

vienlaikus nosakot, ka šis jautājums ir risināms nevis

kriminālprocesa, bet gan civilprocesa ietvaros, kur tiek vērtēts

trešās personas labticīgums.

Pieteikuma iesniedzēja, kā arī vairākas lietā pieaicinātās

personas norādījušas uz iespējamām problēmām ar zaudējumu

atlīdzināšanu Kriminālprocesa likuma 360. panta otrajā daļā

noteiktajā kārtībā, piemēram, uz to, ka problēma var rasties, ja

Pieteikuma iesniedzēja vēlētos vērsties pret vainojamo personu,

taču tā jau ir mirusi (sk., piemēram, pieaicinātās personas G.

Kūtra viedokli lietas materiālu 3. sēj. 114. lp.). Tomēr šāda

situācija nevar būt pamats tam, lai tiktu noteikts, ka zaudējumu

kompensācija piešķirama no valsts budžeta. Personas, iesaistoties

tiesiskajās attiecībās un slēdzot tiesiskos darījumus, vienlaikus

uzņemas arī dažādus riskus (civiltiesiskās apgrozības risks).

Savu tiesību aizsardzības labad tiesiskajās attiecībās

iesaistītajiem subjektiem pirms tiesisko darījumu slēgšanas šie

iespējamie riski būtu ar īpašu rūpību jāizvērtē. Turklāt arī

kredītiestādei, iesaistoties tiesiskajās attiecībās, ir jārēķinās

ar risku, ka dažos gadījumos, pat ja saistības būs nodrošinātas,

tā, iespējams, nevarēs gūt apmierinājumu visu neizpildīto

saistību apmērā. Komersanta un kredītiestādes rūpības un prasmju

pakāpe ir jānošķir no rūpības un prasmēm, kādas varētu būt

fiziskajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu nekomerciālos

nolūkos. Pieteikuma iesniedzējai kā kredītiestādei, kuras

komercdarbība kopsakarā ar tās meitas sabiedrībām ir cieši

saistīta ar īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu iegādi (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.), ir pietiekamas iespējas

pirms darījumu slēgšanas šos riskus izvērtēt. Likumdevējam nav

pienākuma pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kas paredzētu no

valsts budžeta kompensēt jebkuru risku, ko personas uzņemas,

iesaistoties privāttiesiskajās attiecībās. Bez tam par

saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli nevar tikt

uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu

resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.3. punktu).

Līdz ar to zaudējumu atprasīšana no

valsts budžeta nevar tikt uzskatīta par alternatīvu leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekli.

24.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka par

alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli būtu uzskatāma

aresta uzlikšana nekustamajam īpašumam, tādējādi ierobežojot

rīcību ar šo īpašumu.

Aresta uzlikšana nekustamajam īpašumam jau šobrīd ir regulēta

Kriminālprocesa likuma 28. nodaļā. Turklāt Kriminālprocesa likuma

361. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka arestu var uzlikt arī

noziedzīgi iegūtai vai ar kriminālprocesu saistītai mantai, kas

atrodas pie citām personām.

Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas argumenti par

iespējamu zaudējumu atlīdzību ir saistīti ar to, ka Pieteikuma

iesniedzēja nav apmierināta ar atsevišķu procesa virzītāja rīcību

tiesību normu piemērošanā. Uz atsevišķām problēmām tiesību normu

piemērošanā izskatāmās lietas pamatā esošajā kriminālprocesā

norāda arī pieaicinātā persona G. Kūtris (sk. lietas materiālu

3. sēj. 109. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamā tiesību normu

piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 27.1. punktu).

Tomēr Satversmes 92. panta trešais teikums "ietver vispārēju

garantiju - ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir

tiesības uz atlīdzību". Satversmes 92. pants, tāpat

kā jebkura cilvēktiesību norma, ir piemērojams tieši un

nepastarpināti, tātad, ja "iesniedzējs uzskata, ka viņa

tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz

Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs vērsties

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga

atlīdzinājuma piedziņu" (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1.

punktu). Tādējādi persona gadījumā, kad valsts

iestādes darbības vai bezdarbības rezultātā ir aizskartas tās

tiesības, var vērsties tiesā, piemēram, ar prasību par zaudējumu

atlīdzināšanu civilprocesa kārtībā.

Saeima pamatoti norāda, ka aresta uzlikšana nenosaka galīgo

rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Aresta uzlikšana ierobežo

personas īpašuma tiesības un ir piemērojama kā līdzeklis īpašuma

tiesību ierobežošanai līdz brīdim, kad stājas spēkā galīgais

nolēmums. Tāpēc aresta uzlikšana nav uzskatāma par saudzējošāku

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.

Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Satversmes

tiesa konstatē un no lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir

izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.

Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt

ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

25. Lai izvērtētu

pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī

par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās

pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes

tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un

jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi

līdzsvarot Pieteikuma iesniedzējas kā trešās personas tiesisko

paļāvību uz zemesgrāmatu ierakstu publisko ticamību un īpašuma

tiesību aizsardzību ar sabiedrības interesi nodrošināt cietušā

tiesību aizsardzību un Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteiktā

mērķa īstenošanu. Šā līdzsvara panākšana pamatā ir saistīta ar

personas tiesību samērīgu ierobežošanu.

25.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka uz tiesiska

darījuma pamata ieguvusi nekustamo īpašumu un savas tiesības

nostiprinājusi zemesgrāmatā. Iegādājoties nekustamo īpašumu,

Pieteikuma iesniedzējai bijusi tiesiska paļāvība uz iepriekš

izdarīto zemesgrāmatu ierakstu pareizību. Tā citstarp paļāvusies

uz to, ka nekustamais īpašums nav saistīts ar kriminālprocesu.

Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējai, nostiprinot savas tiesības

zemesgrāmatā, radusies paļāvība arī uz to, ka attiecīgās īpašuma

tiesības tai netiks atņemtas. Uzticības aizsardzības princips

tiesiskās stabilitātes veicināšanas nolūkā aizsargājot tiesību

subjekta labticīgu paļaušanos uz konkrēta tiesiskā stāvokļa

atbilstību patiesībai. Turpretī apstrīdētais regulējums personām

liekot apšaubīt zemesgrāmatu ierakstu publisko ticamību un

pareizību un tādējādi apdraudot civiltiesiskās apgrozības

stabilitāti. Normatīvajam regulējumam vajagot būt tādam, lai tas

nodrošinātu publiskās ticamības principa ievērošanu un trešo

personu jeb labticīgo personu interešu aizsardzību, saglabājot to

īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā.

Civillikuma 993. panta pirmā daļa noteic, ka īpašuma nodošana

vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību:

to iegūst tikai ar iegūšanas tiesiskā pamata un par to izgatavotā

akta ierakstīšanu zemesgrāmatā. Civillikuma 994. pants noteic:

"Par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas

par tādu ierakstīts zemes grāmatās. Līdz ierakstīšanai zemes

grāmatās nekustama īpašuma ieguvējam pret trešām personām nav

nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas

saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz

šo nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc

zemes grāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku [..]."

Savukārt no Zemesgrāmatu likuma 1. panta izriet, ka zemesgrāmatas

ir visiem pieejamas un to ierakstiem ir publiska ticamība.

Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir

obligāta.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ieraksts zemesgrāmatā ļauj

pārliecināties par nekustamā īpašuma piederību konkrētai personai

- tā īpašniekam. Tādējādi ir nodrošināta publiskā ticamība,

tiesiskā skaidrība un noteiktība, kā arī iespēja ne tikai

jebkurai privātpersonai, bet arī valstij precīzi noteikt personu,

kura atzīstama par konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieku.

Zemesgrāmatas ieraksts veicina drošumu darījumu attiecībās, un

tas atbilst jebkura civiltiesiskās apgrozības dalībnieka

interesēm (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 15. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī pastāv publiskās ticamības

princips, no kura ir atvasināts arī labticīga ieguvēja

aizsardzības princips un kurš Latvijā citstarp tiek īstenots ar

zemesgrāmatu palīdzību. Publiskās ticamības princips, no vienas

puses, aizsargā personu, kas zemesgrāmatā ierakstīta kā

īpašnieks, un vienlaikus rada paļāvību trešajām personām un

nodrošina civiltiesiskās apgrozības stabilitāti.

Pieaicinātā persona M. Osis norāda, ka publiskās ticamības

princips gan mūsdienās nodrošina, gan vēsturiski ir nodrošinājis

sekmīgu banku sektora darbību, kā arī veicinājis kreditēšanu. Šim

principam ir būtiska nozīme tieši strīdos par īpašuma tiesību

atsavināšanu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86. lp.).

Trešajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu vai arī

pieņemot nekustamo īpašumu kā ķīlu, jābūt pārliecinātai par

iegūto tiesību patiesumu, stabilitāti, neapstrīdamību un

prioritāti (sk. Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas

modernizāciju. Pieejama: http://tap.mk.gov.lv/ ).

Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka zemesgrāmatas ierakstam

(koroborācijas ierakstam) jānodrošina publiskums, ticamība un

negrozāmība (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. 4. labotais,

papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 118. lpp.).

Atsakoties no paļāvības, ko dod uzticība publiskās ticamības

principam, ciestu civiltiesiskās apgrozības stabilitāte, proti,

nekustamā īpašuma ieguvējs nevarētu veikt darbības ar savu

nekustamo īpašumu, nebaidoties, ka atklāsies kādi defekti, vai

bankas nevarētu būt drošas, ka nezaudēs ar hipotēku nodrošinātus

kredītus, jo uz hipotēkas devēja īpašuma tiesībām nevar droši

paļauties (sk.: Torgāns K. Īpašuma aizsardzības un mantiskās

apgrozības stabilitātes interešu kolīziju risinājumi. Latvijas

Republikas Augstākās Tiesas Biļetens, Nr. 1/2010, 46.-47.

lp.).

Satversmes tiesa secina, ka publiskās ticamības princips kalpo

ne tikai indivīda tiesību nodrošināšanai, bet arī sabiedrības

interesei nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti,

proti, tās paredzamību un caurskatāmību.

25.2. Lai gan nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu

tiesību nostiprināšana ir obligāta un attiecīgajiem ierakstiem

tiek nodrošināta publiskā ticamība pret trešajām personām, arī

personas īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā, var

tikt ierobežotas. Proti, arī publiskās ticamības principam ir

izņēmumi, un tas var tikt ierobežots būtisku sabiedrības interešu

nodrošināšanai. Publiskās ticamības princips konkrētā lietā

jāpiemēro, to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem

demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību

principiem, turklāt ņemot vērā konkrēto tiesiskās sistēmas

attīstības posmu.

Zemesgrāmatas ieraksts nenovērš īpašuma tiesību pārejas pamatā

esošos tiesiskos trūkumus (sk. pieaicinātās personas M. Oša

viedokli lietas materiālu 3. sēj. 86. lp.). Par šādu trūkumu

būtu uzskatāms arī pušu darbības pamatā esošais noziedzīgais

nodarījums. Pieaicinātā persona R. Štirners norāda, ka Latvijā

valsts iesaiste un valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo

īpašumu nav pārliecinoša un pietiekama, jo, piemēram, trūkst visu

nepieciešamo pilnas notariālas autentificēšanas soļu (pārdošanas

līgums, nodošana, reģistrācija, pamatojoties uz kopēju lūgumu).

Nepastāvot normatīvi regulētai stingrai preventīvai

tiesībaizsardzības sistēmai, var būt pieļaujams tas, ka sākotnējā

īpašnieka tiesības uz nekustamo īpašumu prevalē pār labticīgā

ieguvēja tiesībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62.

lp.). Vienlaikus tas ir arī par pamatu, lai secinātu, ka

Latvijas situācijā ir pieļaujams citāds regulējums no tā, kāda

pieeja labticīgā ieguvēja aizsardzībā pastāv citās valstīs

(sk.: Štirners R. Nekustamā īpašuma darījumu notariāla

apliecināšana kā garants zemes reģistra ierakstu stabilitātei un

ticamībai, ziņojums 2016. gada 16. septembra konferencē par

plānotajiem pilnveidojumiem nekustamo īpašumu darījumu jomā,

lietas materiālu 3. sēj. 80.-81. lp.).

Pieaicinātā persona Ģenerālprokuratūra norādījusi, ka

zemesgrāmatu publiskās ticamības princips, tostarp labticīga

ieguvēja aizsardzības princips, piemērojams tikai tādā gadījumā,

ja pušu darbības pamatā nav prettiesiskas rīcības. Nevarot

pastāvēt tāda situācija, ka no civiltiesiskā valdījuma noziedzīga

nodarījuma rezultātā izgājusī manta atkal nonāk civiltiesiskajā

apgrozībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 111. lpp.). Ja

noziedzīgi iegūtā manta kādam pirms šā nodarījuma ir likumīgi

piederējusi, noziedzīgais nodarījums nedrīkst būt attaisnojums

tam, ka īpašuma tiesības uz šo mantu ir zaudētas. Īpašuma

tiesības būtu atjaunojamas (sk.: Kūtris G. Noziedzīgi

iegūta manta: tiesiskais regulējums un problemātika, Jurista

Vārds, 2007. gada 17. aprīlis, Nr. 16).

No publiskās ticamības principa atvasinātais labticīga

ieguvēja aizsardzības princips var tikt ierobežots būtisku

sabiedrības interešu nodrošināšanai, proti, nosakot, ka tādi

ieraksti, kas zemesgrāmatā izdarīti pēc noziedzīga nodarījuma,

nevar tikt atzīti par tiesiskiem.

Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka līdzīgu gadījumu

izskatījusi arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa. Tā norādījusi, ka

var izveidoties tāda situācija, ka persona, kas likumīgi vēlas

iegādāties īpašumu, iegādājas īpašumu, kuru tā īpašnieks ir

zaudējis citu personu izdarīta noziedzīga nodarījuma rezultātā,

bet persona, respektīvi, pircējs, to nezina un nebūtu varējusi

zināt. Šai sakarā jāatzīmē: pat ja persona iegūst īpašumu,

nezinot un bez jebkādas iespējas zināt, ka šo īpašumu tā

īpašnieks zaudējis nozieguma rezultātā, nevar uzskatīt, ka tai,

respektīvi, pircējam, šāda iegūšana radītu īpašuma tiesības. Kā

vairākkārt atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa, no

pretlikumīgas darbības nevar rasties tiesības (sk. Lietuvas

Konstitucionālās tiesas 2008. gada 30. oktobra sprieduma lietā

Nr. 16/06-69/06-10/07 3.3. un 4.3. punktu, pieejams:

http://www.lrkt.lt/).

Satversmes tiesa secina, ka izņēmums no labticīga ieguvēja

aizsardzības principa ir pieļaujams, ja tiesisko attiecību pamatā

ir noziedzīgs nodarījums. Vispārējais tiesību normu saprātīgas

piemērošanas princips demokrātiskā tiesiskā valstī pieprasa, lai

tiesību norma tiktu interpretēta citstarp sistēmiski, tas ir,

ņemot vērā konkrēto tiesību sistēmu, kā arī kopējās šā brīža

tiesiskās sistēmas iezīmes. Līdz ar to arī Civillikuma 994. panta

pirmā daļa ir jāinterpretē sistēmiski tiesību sistēmas ietvaros,

ievērojot taisnīguma principu. Tiesību sistēmā izņēmums no

labticīga ieguvēja aizsardzības principa ir noteikts

Kriminālprocesa likumā kā cietušā tiesību aizsardzības princips.

Vienlaikus Civillikumā nav noteikts, ka šāds izņēmums no

labticīga ieguvēja aizsardzības principa nevar pastāvēt. Tātad

atbilstoši racionāla likumdevēja principam likumdevēja radītais

regulējums ir iekšēji saskanīgs.

Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla

likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips.

Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas,

kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt

dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir

jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas.

Līdz ar to kriminālprocesa mērķu un uzdevumu sasniegšanai un

cietušā tiesību aizsardzībai demokrātiskā tiesiskā valstī ir

pieļaujams izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa.

Personai, kas nekustamo īpašumu zaudējusi noziedzīga nodarījuma

rezultātā, jābūt līdzekļiem, kā šo nekustamo īpašumu atgūt.

25.3. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka

taisnīgumu ir nepieciešams panākt gan attiecībā uz katru

indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu).

Izņēmuma no publiskās ticamības principa pastāvēšana nenozīmē,

ka labticīga ieguvēja īpašuma tiesības nav jāaizsargā.

Pieaicinātā persona J. K. Pastille uzskata, ka labticīga ieguvēja

aizsardzībai esot jāizpaužas tieši labticīgā ieguvēja īpašuma

tiesību atzīšanā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 6. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības princips

citstarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz

noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver

valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret

personām. Pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticība valstij

un tiesībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

Publiskās ticamības princips, no vienas puses, aizsargā mantas

labticīgo ieguvēju, tomēr arī personai, kas nekustamo īpašumu

tika zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, bija tiesības

paļauties publiskās ticamības principa ietvaros uz reģistrēto

īpašuma tiesību turpmāku un netraucētu izmantošanu. Savukārt tad,

ja īpašums tiek prettiesiski atņemts noziedzīga nodarījuma

rezultātā, cietušajam ir tiesība paļauties, ka iepriekšējais

stāvoklis tiks atjaunots un cik vien ātri tas iespējams.

Tas, ka persona ir reģistrēta zemesgrāmatā kā nekustamā

īpašuma īpašnieks, automātiski nenozīmē, ka šī persona vienlaikus

ir arī tā labticīgais ieguvējs. Kriminālprocesa ietvaros netiek

lemts par personas labticīgumu, tomēr likumdevējs noteicis, ka

šāda izvērtēšana tiek veikta civilprocesa kārtībā. Proti,

personai, uz kuras vārda īpašums ticis ierakstīts zemesgrāmatā,

var rasties pamatota paļāvība, ka tās tiesību aizsardzība tiks

nodrošināta civilprocesa kārtībā pilna apmēra kompensācijas

veidā, ja šī persona tiks atzīta par nekustamā īpašuma labticīgu

ieguvēju.

Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto regulējumu personai

radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas nav lielākas par labumu, ko

no apstrīdētajā regulējumā ietvertā ierobežojuma gūst sabiedrība

kopumā. Tātad apstrīdētais regulējums samērīgi ierobežo

Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības. Turklāt likumdevējs ir

līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu tiesisko paļāvību,

nosakot to, ka trešajai personai ir tiesības civilprocesa kārtībā

iesniegt prasību par pilna apmēra zaudējumu atlīdzināšanu, nevis

īpašuma tiesību prasību.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

ir ievērojis samērīguma principu un apstrīdētais regulējums

atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

26. Vairākas lietā pieaicinātās personas norāda, ka,

lai arī šobrīd pastāvošais regulējums paredz nekustamā īpašuma

atdošanu personai, kas to zaudējusi noziedzīga nodarījuma

rezultātā, tomēr tiesisko attiecību noregulējums pilnībā netiek

nodrošināts (sk. Ģenerālprokuratūras viedokli lietas materiālu

1. sēj. 113. lpp., Zemesgrāmatu nodaļas viedokli lietas materiālu

1. sēj. 114. lp. un G. Kūtra viedokli lietas materiālu 3. sēj.

111. lp.). Procesa virzītāja lēmums atdot nekustamo īpašumu,

kas atzīts par noziedzīgi iegūtu, tā sākotnējam īpašniekam, kas

pieņemts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās

daļas 2. punktu un Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu,

šobrīd praksē netiek izpildīts. Šāds procesa virzītāja lēmums nav

pamats zemesgrāmatas ieraksta grozīšanai saskaņā ar Zemesgrāmatu

likuma 44. pantu. Uz šo problēmu ir norādīts arī tiesību doktrīnā

(sk.: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pētījums

"Mantas konfiskācijas tiesiskais regulējums Latvijā un

Eiropas Savienībā, tās izpildes mehānisma efektivitātes

nodrošināšana", 2010, 23. lpp.,

https://www.tm.gov.lv/).

Saeimā pirmajā lasījumā ir atbalstīti grozījumi

Kriminālprocesa likuma 356. pantā. Attiecīgā likumprojekta

anotācijā norādīts, ka saskaņā ar nozaru normatīvajiem aktiem

nekustamā īpašuma, kā arī citas tādas mantas, īpašuma tiesības uz

kuru ir reģistrējamas publiskajā reģistrā, atzīšanai par

noziedzīgi iegūtu ir nepieciešams tiesas lēmums (sk. 2016.

gada 16. augustā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 630/Lp12

"Grozījumi Kriminālprocesa likumā" anotāciju).

Tādējādi vienlaikus tiek paplašināti sevišķā procesa veida -

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu (Kriminālprocesa likuma 59.