Par Kriminālprocesa likuma 500. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam 500. pants — tika papildināts ar ceturto daļu šādā redakcijā:

"Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības

pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā,

apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar

operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu,

lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir

izvērtēti."

Ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri stājās spēkā 2021.

gada 1. janvārī, Kriminālprocesa likuma 500. pants tika izteikts

jaunā redakcijā un tā ceturtās daļas saturs tika pārcelts uz

sesto daļu. Apstrīdētā norma ir spēkā šādā redakcijā: "Ja

krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības

pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā,

apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar

tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu,

lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir

izvērtēti."

2. Pieteikuma iesniedzējs - Alvis Pīlāgs

(turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 92. pantam.

Ar tiesas spriedumu Pieteikuma iesniedzējs ticis atzīts par

vainīgu Krimināllikuma 20. panta ceturtajā daļā un 218. panta

otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un Krimināllikuma

318. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā

(likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 23.

decembrim).

Apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 92. pantam, jo tā

nesamērīgi ierobežojot no Pieteikuma iesniedzēja tiesībām uz

taisnīgu tiesu izrietošo pušu līdzvērtīgo iespēju principu un

personas tiesības tikt uzklausītai. Pamatojoties uz apstrīdēto

normu, Pieteikuma iesniedzējam esot liegts iepazīties ar tiem

operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

krimināllietai, bet attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lai gan

krimināllietā kā pierādījums esot izmantotas operatīvās darbības

pasākumu gaitā iegūtās ziņas un prokuroram tiesības iepazīties ar

šiem materiāliem neesot liegtas. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam

krimināllietā neesot nodrošinātas tiesības pilnvērtīgi

sagatavoties lietas izskatīšanai visās tiesu instancēs.

No tiesību uz taisnīgu tiesu satura izrietot, ka gan

apsūdzības uzturētājam, gan personai, kurai ir tiesības uz

aizstāvību, jābūt iespējai iepazīties ar otras puses argumentiem

un pierādījumiem, kā arī izteikties par tiem. Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis -

nacionālā drošība un valsts noslēpuma saglabāšana -, taču šis

ierobežojums neesot samērīgs. No apstrīdētās normas izrietošās

Pieteikuma iesniedzējam nelabvēlīgās sekas esot lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti,

Pieteikuma iesniedzējs esot nostādīts daudz nelabvēlīgākā

situācijā kā apsūdzības uzturētājs, jo nevarot nedz pilnvērtīgi

pārbaudīt to, vai argumenti, kas balstīti uz operatīvās darbības

materiāliem, ir pamatoti un atbilst patiesībai, nedz arī šos

argumentus pamatoti atspēkot un izteikties par tiem. Tāpat

iepazīšanās ar operatīvās darbības materiāliem vai kādu daļu no

tiem būtu bijusi Pieteikuma iesniedzējam nepieciešama, lai viņš

varētu noskaidrot faktus, kas saistīti ar aizstāvības puses

pozīciju, ka Pieteikuma iesniedzējs tika provocēts uz nozieguma

izdarīšanu, un varētu izteikties par šiem faktiem.

Apstrīdētā norma nosakot vispārēju un absolūtu aizliegumu,

citstarp apsūdzētajam, iepazīties ar operatīvās darbības

materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

uz pierādīšanas priekšmetu. Proti, apstrīdētā norma neparedzot

tiesai rīcības brīvību izvērtēt un izlemt, vai un kādā apmērā

persona var tikt iepazīstināta ar operatīvās darbības

materiāliem, ņemot vērā nacionālās drošības intereses un

nepieciešamību saglabāt valsts noslēpumu.

Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar pamattiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, paredzot tiesai rīcības

brīvību lemt par to, vai un kādā apmērā persona var tikt

iepazīstināta ar operatīvās darbības materiāliem, vai arī

brīdinot personu par to, ka valsts noslēpumu saturoša informācija

nedrīkst tikt izpausta un par tās izpaušanu iestājas

kriminālatbildība. Tāpat būtu iespējams apstrīdētajā normā

paredzēt kritērijus, pēc kuriem tiesai jāvadās, lemjot par to,

vai un kādā apmērā personai var tikt atļauts iepazīties ar

operatīvās darbības materiāliem.

Lai novērstu Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu,

esot nepieciešams apstrīdēto normu attiecībā uz viņu atzīt par

spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža jeb

dienas, kad lieta saņemta pirmās instances tiesā, proti, no 2010.

gada 9. jūnija. Kaitējums Pieteikuma iesniedzējam jau esot

nodarīts, un tas netiktu novērsts, ja apstrīdētā norma zaudētu

spēku ar Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas brīdi.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. pantam.

Esot būtiski tas, ka saskaņā ar apstrīdēto normu tiesības

iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem ir paredzētas tikai

tiesai. Minētais esot pamatojams ar to, ka atbilstoši Operatīvās

darbības likuma 24. panta pirmajai daļai operatīvās darbības

pasākumu gaitā iegūtā informācija ir klasificējama kā ierobežotas

pieejamības informācija vai valsts noslēpuma objekts, savukārt

atbilstoši Operatīvās darbības likuma 8. panta trešajai daļai

operatīvās darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir

valsts noslēpums. Šādas informācijas atklāšana lietas

dalībniekiem, tostarp apsūdzētajam, neesot pieņemama.

No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais pušu līdzvērtīgu

iespēju princips paredzot, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa

dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām. Proti, katram

procesa dalībniekam vajagot būt nodrošinātām adekvātām iespējām

izmantot procesuālos līdzekļus, un neviens procesa dalībnieks

nedrīkstot tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā

citi procesa dalībnieki. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips

kriminālprocesā nozīmējot, ka katrai pusei jābūt iespējai

iepazīties ar otras puses iesniegtajiem komentāriem un

pierādījumiem, kā arī sniegt savus paskaidrojumus par tiem.

Turklāt neatkarīgi no tā, kāda metode nacionālajā tiesību sistēmā

izraudzīta šā mērķa sasniegšanai, tai vajagot nodrošināt, ka

katra puse uzzina par otras puses iesniegtajiem paskaidrojumiem

un tai tiek dota reāla iespēja iesniegt savus paskaidrojumus par

tiem.

Tomēr pušu līdzvērtīgu iespēju princips neesot absolūts un to

varot ierobežot sabiedrības interesēs, lai nodrošinātu taisnīgu

līdzsvaru starp tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu un

klasificētas informācijas aizsardzību. Līdzīgas atziņas paudis

arī Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru. Proti, Senāts norādījis, ka tiesības uz taisnīgu

tiesu nav pārkāptas, ja lietas materiāliem netiek pievienoti

operatīvās darbības materiāli, ja vien tiesa ar tiem ir

iepazinusies un izvērtējusi, kādēļ uzsākta operatīvā pārbaude,

kādēļ apsūdzētais ņemts operatīvajā uzskaitē un kādēļ akceptētas

operatīvās darbības. Tomēr saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.

panta 1. punktu esot pieļaujami tikai tādi aizstāvības puses

tiesību ierobežojumi, kas ir īpaši nepieciešami. Turklāt, lai

nodrošinātu apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu, esot jārod

atbilstošs līdzsvars starp šādiem ierobežojumiem un tiesas

iestāžu nodrošinātu uzraudzību.

Ja operatīvās darbības materiāli, kuri nav pievienoti

krimināllietai, bet attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, tiktu

izpausti apsūdzētajam vai viņa aizstāvim, būtu apdraudēta

operatīvās darbības materiālu konfidencialitāte un intereses,

kuru dēļ šajos materiālos ietvertā informācija tiek īpaši

sargāta. Proti, būtu apdraudēts ne vien valsts noslēpums un

valsts drošība, bet arī operatīvās darbības subjektu un slepeno

palīgu dzīvība un veselība, kā arī turpmākās operatīvās darbības

norise. Savukārt tiesai kā procesa virzītājam esot nepieciešams

iepazīties ar minētajiem materiāliem, lai tā spētu nodrošināt

tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības

pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, šādi pierādījumi esot

pievienojami krimināllietas materiāliem līdz ar uzziņu par to,

kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu akceptējusi operatīvās

darbības pasākumu veikšanu. Savukārt operatīvās darbības

materiālos, kuri nav pievienoti krimināllietai, bet attiecas uz

pierādīšanas priekšmetu, neietilpstot jauni pierādījumi tam, ka

ir noticis noziedzīgs nodarījums un ka konkrētā persona ir

vainīga tā izdarīšanā. Proti, tiesa, iepazīstoties ar operatīvās

darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, pārliecinoties vienīgi par

lietā esošo pierādījumu pieļaujamību gadījumos, kad krimināllietā

kā pierādījumi tiek izmantotas operatīvās darbības pasākumos

iegūtas ziņas par faktiem un kāds no procesa dalībniekiem apšauba

šo ziņu kā pierādījumu pieļaujamību. Savukārt tad, ja operatīvās

darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem tiek izmantotas kā

pierādījums krimināllietā, tās tiekot darītas zināmas

apsūdzētajam vai viņa aizstāvim, kā arī tiekot sniegta uzziņa par

to, kura iestāde, kad un uz kādu laiku ir akceptējusi operatīvās

darbības pasākumu veikšanu. Turklāt apsūdzētajam vai viņa

aizstāvim tāpat kā prokuroram esot piešķirtas tiesības iesniegt

tiesai motivētu lūgumu, lai tā iepazīstas ar attiecīgajiem

materiāliem un tos izvērtē. Tādējādi, ņemot vērā to operatīvās

darbības materiālu specifiku, kuri nav pievienoti krimināllietai

un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, kā arī šo materiālu

izmantošanas mērķi un to, ka tiesai ir tiesības iepazīties ar

attiecīgajiem materiāliem un tos izvērtēt, ja apsūdzētais vai

viņa aizstāvis ir izteicis attiecīgu lūgumu, esot panākts

taisnīgs līdzsvars starp tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu

un klasificētas informācijas aizsardzību.

Papildus tam Saeima norāda: regulējums par to, ka tikai tiesa

drīkst iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, ir spēkā jau no 2014. gada 25. jūnija. Proti, līdz

2021. gada 1. janvārim šāds regulējums bijis ietverts

Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturtajā daļā. Krimināllietas

Nr. 16870002408 iztiesāšana uzsākta pirms 2014. gada 25. jūnija,

tomēr Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturtā daļa kā

procesuālā tiesību norma esot bijusi piemērojama arī tādās

krimināllietās, kuru iztiesāšana uzsākta pirms šīs normas spēkā

stāšanās dienas. Pieteikuma iesniedzējam krimināllietas Nr.

16870002408 ietvaros neesot bijis tiesību iepazīties ar

operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, jau

no 2014. gada 25. jūnija. Apstrīdētā norma esot imperatīva un

formulēta nepārprotami, un Pieteikuma iesniedzējs atrodoties

apstrīdētās normas tvērumam tipiskā situācijā. Tādējādi

Pieteikuma iesniedzējam neesot bijusi iespēja aizstāvēt savas

tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un

termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā

esot skaitāms no Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža, proti, no 2014. gada 25. jūnija. Līdz ar to esot

secināms, ka konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš nav

ievērots.

4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam neierobežojot

Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Atbilstoši apstrīdētajai normai personai tiekot liegtas tiesības

iepazīties ar tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, nevis ar pašiem pierādījumiem, kas ir ziņas par

faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas

kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo

apstākļu esības vai neesības pamatošanai. Operatīvās darbības

materiāli, kas nav pievienoti krimināllietai, nevarot tikt atzīti

par pierādījumiem lietā, un tiesa nevarot, pamatojoties uz tiem,

pieņemt nolēmumu. Tādējādi, liedzot aizstāvības pusei tiesības

iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, personai netiekot

ierobežotas Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz

taisnīgu tiesu.

Ar apstrīdēto normu tiekot nodrošināts leģitīms mērķis -

nacionālās drošības un valsts noslēpuma aizsardzība. Operatīvās

darbības materiāli varot saturēt tādu informāciju, kuras

atklāšana lietas dalībniekiem nav pieļaujama, jo var apdraudēt

slepeno palīgu dzīvību un veselību, turpmāko operatīvo darbību,

kā arī iespējas sadarboties ar ārvalstīm. Tādējādi, nosakot

lietas dalībniekiem absolūtu aizliegumu iepazīties ar

attiecīgajiem materiāliem, esot nodrošināta ne vien sabiedrības

drošība, bet arī turpmākās operatīvās darbības mērķu sasniegšana

un šo darbību veikšanas iespējamība.

Izskatāmās lietas ietvaros nepastāvot saudzējošāki līdzekļi,

kas ļautu leģitīmos mērķus sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Operatīvās darbības materiāli varot saturēt informāciju par

operatīvās darbības pasākumu organizāciju, metodiku un taktiku,

kas ir valsts noslēpums. Atbilstoši likumam "Par tiesu

varu" un likumam "Par valsts noslēpumu" tiesas

kompetencē neietilpstot saturiska izvērtēšana, vai attiecīgā

informācija atbilst valsts noslēpuma objektam un vai, izņemot

likuma "Par tiesu varu" 12. panta piektajā daļā minēto

gadījumu, personām var tikt piešķirtas tiesības iepazīties ar

valsts noslēpuma objektu saturošu informāciju. Tādējādi nebūtu

samērīgi kriminālprocesa regulējumā ietvert tiesneša tiesības

izvērtēt konkrētās informācijas apjomu un attiecīgi lemt par

operatīvās darbības materiālu pieejamību lietas dalībniekiem.

Savukārt personas parakstīšanās, apliecinot, ka tā ir brīdināta

par kriminālatbildību, kas iestājas par valsts noslēpuma

izpaušanu, varētu nebūt pietiekami efektīvs līdzeklis, ņemot vērā

to, ka valsts noslēpuma izpaušanas gadījumā var iestāties

neatgriezeniskas sekas saistībā ar nacionālās drošības

apdraudējuma riskiem.

Turklāt Operatīvās darbības likuma 24.1 pantā esot

noteikts, ka operatīvās darbības subjekts, pabeidzis operatīvās

darbības procesu, par sevišķajā veidā veikto operatīvās darbības

pasākumu un tā veikšanas laiku informē personu, pret kuru

minētais pasākums tika veikts, izņemot šajā pantā noteiktos

gadījumus. Tādējādi tiekot nodrošinātas personas tiesības zināt,

ka un kādas operatīvās darbības pret to ir veiktas, kā arī

iespēja atsaukties uz šīm operatīvajām darbībām tiesā savu

tiesību aizstāvēšanai. Līdz ar to likumdevējs esot ievērojis

līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.

5. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

Apsūdzētā tiesības iepazīties ar lietas materiāliem neesot

neierobežotas. Proti, atteikums izpaust informāciju varot būt

pamatots, ja tam ir leģitīms mērķis. No Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūras esot secināms, ka valsts drošības aizsardzība,

operatīvās darbības metožu neizpaušana, kā arī to personu

identitātes aizsardzība, kuras sadarbojušās ar policiju un

sniegušas tai nozīmīgu informāciju, kas sekmējusi nozieguma

atklāšanu, ir leģitīms mērķis, proti, svarīgu sabiedrības

interešu aizsardzība. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras

izrietot arī tas, ka jebkurā gadījumā, kad pusei tiek ierobežota

piekļuve informācijai par lietu, šādam ierobežojumam jābūt

nepieciešamam un samērojamam ar tās puses tiesību ievērošanu,

kuras intereses atteikums aizskar. Proporcionalitāte tiekot

panākta, līdzsvarojot labvēlīgās sekas, kas rodas, neatklājot

informāciju, un nelabvēlīgās sekas pusei, kuras tiesības

sagatavoties aizstāvībai tiek ierobežotas. Ja pusei tiek liegts

iepazīties ar informāciju, tad tiesai esot jāizvērtē šāda

aizlieguma nepieciešamība un proporcionalitāte. Šāds secinājums

izrietot arī no Senāta judikatūras.

No minētā esot secināms, ka tiesai savā nolēmumā jāsniedz

atzinums par ziņām, ar kurām tā iepazinusies, izskatot operatīvās

izstrādes materiālus. Tiesai savā nolēmumā neesot jānorāda

konkrētas ziņas un fakti, kas apzināti, iepazīstoties ar

operatīvās izstrādes materiāliem, bet gan jāsniedz par tiem savs

vērtējums. Tādējādi tiekot nodrošināta pierādījumu ticamības

pārbaude un pamats izdarīt secinājumus par to, vai procesa

ietvaros nav pārkāptas Konvencijas 6. pantā un Satversmes 92.

pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētā norma

nepārprotami paredzot tiesas pienākumu nolēmumā norādīt, ka

operatīvās darbības materiāli ir izvērtēti, kā arī sniegt

rediģētu šīs izvērtētās informācijas kopsavilkumu. Tiesai

nolēmumā sniedzot savu vērtējumu par ziņām, ar kurām tā

iepazinusies, tiekot līdzsvarota sabiedrības interese aizsargāt

klasificētu informāciju ar apsūdzētā interesi uzzināt šo

informāciju, un tas atbilstot Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tiesu praksē esot

bijuši gadījumi, kad tiesa, sniedzot vērtējumu par operatīvās

darbības procesa materiāliem, ir taisījusi attaisnojošu

spriedumu, un līdz ar to šādam tiesas vērtējumam neesot tikai

formāls raksturs.

Papildus tam Kriminālprocesa likuma 127. panta trešā daļa

nosakot, ka operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par

faktiem, tostarp ziņas par citas personas izdarītu noziedzīgu

nodarījumu, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu

palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās

iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

Šā paša panta ceturtā daļa paredzot: ja krimināllietā kā

pierādījumu izmanto šā panta trešajā daļā minētās ziņas, tai

pievieno uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika

periodu akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu.

Savukārt saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 24. panta pirmo

daļu operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija ir

klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija vai valsts

noslēpuma objekts. Šādu informāciju kā pierādījumu

kriminālprocesā drīkstot izmantot tikai Kriminālprocesa likumā

noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās darbības pasākumu

īstenošanas un tajos iesaistīto personu konfidencialitāti un

drošību. No minēto normu satura izrietot, ka operatīvās darbības

pasākumu gaitā iegūto informāciju var izmantot kā pierādījumu

tikai tad, ja tiek nodrošināta gan operatīvās darbības pasākumu

īstenošanas drošība, gan arī tajos iesaistīto personu anonimitāte

un drošība. Šīs prasības nebūtu iespējams izpildīt, ja ar

operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūto informāciju tiktu

iepazīstināts apsūdzētais un viņa aizstāvis. Šāds secinājums

attiecoties arī uz apsvērumu, vai tiesai būtu jāpiešķir pilnvaras

izvērtēt iespēju ļaut apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties

ar operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtajām ziņām, kas ir

klasificējamas kā ierobežotas pieejamības informācija vai valsts

noslēpumu saturoša informācija.

Turklāt operatīvās darbības materiālos esošās ziņas, pat ja

tās saistītas ar pierādīšanas priekšmetu, neesot uzskatāmas par

pierādījumiem Kriminālprocesa 127. panta pirmās daļas izpratnē,

jo tās netiekot izmantotas pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo

apstākļu esības vai neesības pamatošanai.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce -

uzskata, ka apstrīdētā norma, ja tā kriminālprocesā piemērota

efektīvi, varētu nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu

Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē.

Izskatāmās lietas apstākļos neesot šaubu par to, ka uz

Pieteikuma iesniedzēju attiecināmas Konvencijas 6. pantā

garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Tātad uz izskatāmo lietu

esot attiecināma arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra

Konvencijas 6. panta piemērošanā.

Līdzīgi kā Satversmes tiesa, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

esot secinājusi, ka tiesībām uz taisnīgu tiesu piemīt divi

aspekti - institucionālais un procesuālais - un personu sūdzības

par iespējamiem pušu līdzvērtīgu iespēju principa pārkāpumiem

ietilpst procesuālajā aspektā. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūrā izvirzītajiem principiem šai tiesai, izskatot

personu sūdzības par iespējamiem Konvencijas 6. panta pārkāpumiem

kopsakarā ar pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu, neesot

jāvērtē procesuālais regulējums, kas, piemēram, ierobežo personas

tiesības iepazīties ar kādu daļu no lietas materiāliem, pats par

sevi. Toties esot vērtējams tas, vai tiesas process kopumā ir

nodrošinājis personai tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, tiesības

uz taisnīgu tiesu nedrīkstot ierobežot tiktāl, ka ar valsts

rīcību vai regulējumu personai šīs tiesības tiek atņemtas pēc

būtības.

Izskatāmās lietas ietvaros esot nošķirami operatīvās darbības

materiāli un operatīvo darbību rezultātā iegūtās ziņas par

faktiem. Proti, vērtējot apstrīdētās normas satversmību, svarīgi

esot tas, vai materiāli, ar kuriem personai liegts iepazīties,

pēc būtības satur jaunu informāciju vai pierādījumus, kas nav

ietverti aizstāvības pusei pieejamos materiālos un ir tieši

saistīti ar pierādīšanas priekšmetu. Sistēmiski aplūkojot

kriminālprocesuālo regulējumu, esot secināms, ka pierādījumus un

ziņas par faktiem, kas saistīti ar apsūdzības priekšmetu,

apsūdzētajam izsniedz līdz ar lietas nodošanu izskatīšanai.

Proti, visa uz pierādīšanas priekšmetu attiecināmā informācija

esot pieejama krimināllietas materiālos. Savukārt operatīvās

darbības materiālos esot atrodama tikai papildu informācija par

apstākļiem, kādos šīs ziņas iegūtas, par metodēm, kādas

izmantotas to iegūšanai, konkrētā informācija, kas iegūta, un

informācija, kas ir tikai pakārtota ziņām, kuras norāda uz to, ka

konkrētā persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un

kuras ir pieejamas krimināllietas materiālos. Līdz ar to

operatīvās darbības materiāli nesaturot jaunu informāciju, kas

aizstāvības puses tiesības ietekmētu pēc būtības, un aizliegums

personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, iepazīties ar šādiem

materiāliem neatņemot šai personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc

būtības.

Savukārt attiecībā uz to, vai procesuālās garantijas, ko

paredz apstrīdētā norma, kopumā nodrošina personai tiesības uz

taisnīgu tiesu, norādāms, ka apstrīdētā norma tika pieņemta, lai

izpildītu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā

"Baltiņš pret Latviju", kurā Eiropas Cilvēktiesību

tiesa konstatēja Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu.

Eiropas Padomes Ministru komitejas atzinumā secināts, ka Latvija

ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tiesas

spriedumu, tostarp pilnveidojusi normatīvo regulējumu, lai

novērstu līdzīgu pārkāpumu iespējamību nākotnē. Šobrīd spēkā

esošais regulējums, atbilstoši kuram tiesas iepazinušās ar

operatīvās darbības materiāliem, izvērtējušas tos un ietvērušas

savos nolēmumos atzīmes par to, kas ļāva secināt, ka personas

tiesības uz taisnīgu tiesu netika nesamērīgi ierobežotas, esot

atzīts par pietiekamu arī ar Apvienoto Nāciju Organizācijas

Cilvēktiesību komitejas lēmumu. Turklāt nacionālo tiesu

judikatūrā izvirzītie principi, pēc kuriem tiesas vadās, izskatot

personu sūdzības atbilstoši Kriminālprocesa 500. panta sestajai

daļai un lemjot par to, vai nav notikusi uzkūdīšana uz noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, pilnībā atbilstot Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, kas jāņem vērā, lai

nodrošinātu personu tiesības uz taisnīgu tiesu, novēršot tādu

pierādījumu izmantošanu kriminālprocesā, kuri ir iegūti

prettiesiski.

7. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma nodrošina samērīgu līdzsvaru starp valsts

drošības interesēm un apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu lietas

izskatīšanu.

No apstrīdētās normas satura nepārprotami neizrietot tas, vai

šī norma liedz tiesības iepazīties ar operatīvās darbības

materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

uz pierādīšanas priekšmetu, tikai Pieteikuma iesniedzējam vai arī

prokuroram kā apsūdzības uzturētājam. Tomēr neatkarīgi no tā

apstrīdētā norma ierobežojot Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz

taisnīgu tiesu tvērumā esošās procesuālās tiesības tikt

uzklausītam.

Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma neatņem tiesības uz

taisnīgu tiesu pēc būtības, bet gan ierobežo tās tiktāl, ka tiek

skartas atsevišķu procesuālo tiesību īstenošanas iespējas.

Minētais ierobežojums esot pamatojams ar nepieciešamību

nodrošināt valsts drošības, kā arī operatīvās darbības subjektu

un slepeno palīgu dzīvības un veselības aizsardzību. Šādu

klasificētas informācijas aizsardzību neesot iespējams nodrošināt

ar personas, kura ir iesaistīta kriminālprocesā un kurai ir

tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, rakstveida

brīdināšanu par pienākumu glabāt valsts noslēpumu un par

atbildību, kas paredzēta par valsts noslēpuma izpaušanu,

atbilstoši Kriminālprocesa 375. panta ceturtās daļas

nosacījumiem.

Operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, esot

specifisks saturs, kas pēc būtības nevarot ietvert uz

pierādījumiem attiecināmu informāciju. Tādējādi tiesai šie

materiāli varot kalpot vienīgi par pamatu pierādījumu

pieļaujamības izvērtēšanai. Turklāt pierādījumu iegūšana nemaz

nevarot būt operatīvās darbības pasākumu veikšanas mērķis, jo tā

neietilpstot Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajos

operatīvās darbības uzdevumos.

Jebkuram Satversmes 92. panta pirmajā teikumā un Konvencijas

6. panta 1. punktā ietverto tiesību ierobežojumam esot

jānodrošina noteiktas tiesību aizsardzības garantijas un jābūt

absolūti nepieciešamam. Turklāt jebkurām grūtībām, ko aizstāvības

pusei rada apsūdzētā tiesību ierobežojums, vajagot būt pietiekami

līdzsvarotām ar tiesu iestāžu veiktajām procedūrām. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa esot norādījusi, ka gadījumos, kad lietā tiek

izmantoti pierādījumi, kas netiek atklāti valsts drošības

interesēs, nacionālajām tiesām rūpīgi jāpārbauda lēmumu

pieņemšanas procedūra. Savukārt izvērtējot attiecīgās procesuālās

garantijas, esot jāņem vērā neizpaužamā materiāla nozīme un

iespējas to izmantot tiesas procesā, proti, jāizvērtē tas, vai

neizpaužamā informācija vispār var palīdzēt aizstāvības pusei.

Arī Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka sevišķi svarīgu,

ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ konkrēta informācija vai

pierādījumi var netikt darīti zināmi attiecīgajai personai, tomēr

arī šādā gadījumā atbildīgajai institūcijai vajagot izmantot

tādus procesuālos līdzekļus, kas nodrošinātu gan valsts drošības

aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai. Pēc

tiesībsarga ieskata, operatīvās darbības materiāli, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, pēc būtības nevarētu saturēt būtiskas apsūdzēto

attaisnojošas ziņas par faktiem. Turklāt procesa virzītājs

nodrošinot operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās

informācijas pārbaudi. Papildus tam saskaņā ar Senāta judikatūru

tiesai pēc iepazīšanās ar šādiem materiāliem esot jāsniedz tāds

atzinums, kurā lietas dalībnieku iebildumi un sūdzības par

pierādījumu pieļaujamību būtu pienācīgi izvērtētas un motivētas.

Tādējādi apstrīdētā norma nodrošinot samērīgu līdzsvaru starp

valsts drošības interesēm un apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu

tiesu.

Tomēr esot saskatāmas problēmas tajos gadījumos, kad

operatīvās darbības pasākumi tiek veikti pēc kriminālprocesa

uzsākšanas, tādējādi nepiemērojot Kriminālprocesa likuma 11.

nodaļā ietvertās speciālās izmeklēšanas darbības, kuras pretēji

operatīvās darbības pasākumiem iespējams veikt tikai esoša

kriminālprocesa ietvaros. Ņemot vērā šo darbību kategoriju

līdzīgo raksturu, esot kritiski vērtējama operatīvās darbības

pasākumu salīdzinoši plašāka piemērošana kriminālprocesā. Ja

kriminālprocesa ietvaros tiek veiktas speciālās izmeklēšanas

darbības, tad kriminālprocesā iesaistītajai personai, kurai ir

tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, arī

apsūdzētajam, esot tiesības iesniegt izmeklēšanas tiesnesim

pieteikumu ar lūgumu ļaut personai iepazīties ar krimināllietai

nepievienotajiem materiāliem. Tādējādi gadījumos, kad uzsākta

kriminālprocesa ietvaros speciālo izmeklēšanas darbību vietā tiek

veikti operatīvās darbības pasākumi, kriminālprocesā iesaistītās

personas, tostarp apsūdzētais, tiekot nostādītas procesuāli

neizdevīgākos apstākļos. Turklāt atbilstoši pašreiz spēkā

esošajam tiesiskajam regulējumam esot sarežģīti nošķirt

gadījumus, kuros operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtā

informācija ir klasificējama kā ierobežotas pieejamības

informācija un kuros - kā valsts noslēpums. Pēc tiesībsarga

ieskata, Operatīvās darbības likumā būtu definējami precīzāki

minētajai klasifikācijai nepieciešamie kritēriji, lai skaidri

nošķirtu valsts noslēpumu saturošu informāciju no operatīvās

darbības pasākumu gaitā iegūtās informācijas, kura klasificējama

kā ierobežotas pieejamības informācija un par iepazīšanos ar kuru

tiesa varētu lemt atbilstoši Informācijas atklātības likumam.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

padome - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

92. pantam.

Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtā daļa paredzot

prokuroram tiesības jau kriminālvajāšanas stadijā iepazīties ar

operatīvās darbības materiāliem un pārbaudīt, vai šie materiāli

satur ziņas, kuras pamato vai atspēko pierādīšanas priekšmetā

ietilpstošo faktu esību, savukārt apsūdzētajam šādu tiesību

neesot nedz pirmstiesas kriminālprocesā, nedz krimināllietas

iztiesāšanā. Tādējādi apsūdzētais tiekot nostādīts salīdzinoši

nelabvēlīgākā stāvoklī kā prokurors un apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējam ierobežojot no tiesībām uz taisnīgu tiesu

izrietošās tiesības uz procesuālo līdzvērtību un tiesības uz

līdzekļiem, kas nepieciešami aizstāvības sagatavošanai.

Ļaujot apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties ar

operatīvās lietas materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietas

materiāliem, bet attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, viņiem

tiktu dota iespēja ne tikai pārliecināties par to, vai šie

materiāli satur tādas ziņas, kuras pamato vai atspēko jau

iepriekš izvirzītos argumentus par pierādījumu pieļaujamību, bet

arī izvirzīt jaunus argumentus savas pozīcijas pamatošanai.

Turklāt tad, ja tiesas nolēmumā ir ietverta vien lakoniska

norāde, ka operatīvās darbības materiāli ir izvērtēti, bet ne

izvērstāka motivācija par to, kādēļ argumenti par operatīvās

darbības rezultātā iegūto pierādījumu nepieļaujamību ir

nepamatoti, varot būt ierobežotas aizstāvības puses iespējas

pilnvērtīgi pārsūdzēt tiesas nolēmumu šajā daļā.

Pastāvot personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar

kuriem apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varot sasniegt tādā pašā

kvalitātē. Piemēram, gan krimināllietās, gan citās lietās, kuras

saistītas ar valsts noslēpumu, esot paredzēta kārtība, kādā

personas, kuras piedalās tiesvedības procesā, var iepazīties ar

valsts noslēpumu saturošiem pierādījumiem pēc tam, kad ir

rakstveidā brīdinātas par pienākumu glabāt valsts noslēpumu un

par atbildību, kas paredzēta par valsts noslēpuma nelikumīgu

izpaušanu. Savukārt procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kuros

iepretim ar mantu saistītās personas tiesībām iepazīties ar šā

procesa materiāliem tiekot nostādītas citu personu pamattiesības,

sabiedrības intereses un kriminālprocesa mērķa sasniegšanas

intereses, procesuālā kārtība paredzot, ka ar mantu saistītā

persona ar lietas materiāliem var iepazīties ar procesa virzītāja

atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Procesa virzītāja lēmumu, ar

kuru lūgums par iepazīšanos ar lietas materiāliem ir noraidīts,

varot pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā, kas izskata procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu. Arī krimināllietās, kurās kā pierādījumi

tiek izmantoti operatīvās darbības materiāli, būtu iespējams

paredzēt samērīgāku mehānismu apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu

nodrošināšanai. Proti, tiesai varētu piešķirt pilnvaras lemt par

to, vai un kādā apjomā apsūdzētais vai viņa aizstāvis var

iepazīties ar tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu. Savukārt apsūdzētā persona vai tās aizstāvis varētu

iepazīties ar minētajiem materiāliem tiesas noteiktajā apjomā pēc

tam, kad ir rakstveidā brīdināti, ka par klasificētas

informācijas izpaušanu paredzēta kriminālatbildība, un ar savu

parakstu apliecinājuši, ka ir par to brīdināti. Tādējādi tiktu

panākts saprātīgs līdzsvars starp nacionālās drošības un valsts

noslēpuma saglabāšanas interesēm, kā arī citu personu

pamattiesībām, no vienas puses, un apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu

tiesu, no otras puses.

Turklāt neesot izšķirošas nozīmes tam, vai operatīvās darbības

materiāli, kas nav pievienoti krimināllietai, satur jaunus tiešus

pierādījumus vai tikai tādus pierādījumus, kuri attiecas uz jau

esošo pierādījumu pieļaujamību, ticamību vai pietiekamību. Proti,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot atzīts, ka jautājums

par piekļuvi pierādījumiem saskaņā ar Konvencijas 6. pantu rodas

tad, ja konkrētie pierādījumi tika izmantoti vai tiesa uz tiem

balstījās, nosakot apsūdzētā vainu, vai arī šie materiāli satur

tādas ziņas, kas būtu ļāvušas apsūdzētajam panākt attaisnošanu

vai soda samazināšanu. Attiecīgie pierādījumi šajā kontekstā esot

ne tikai tie, kuri tieši attiecas uz lietas faktiem, bet arī citi

pierādījumi, kas varētu attiekties uz šo tieši ar lietas faktiem

saistīto pierādījumu pieļaujamību, ticamību un pietiekamību.

Turklāt Pieteikuma iesniedzēja tiesības aizstāvēt savas

Satversmē noteiktās pamattiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem būtu vērtējamas plašāk nekā tikai iespēja

pārsūdzēt imperatīvu aizliegumu iepazīties ar operatīvās darbības

materiāliem. Proti, Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārumu esot bijis iespējams novērst, tiesai neizmantojot

Pieteikuma iesniedzēja vainas pamatošanai, pēc viņa ieskata,

nepieļaujamus pierādījumus vai arī taisot attaisnojošu spriedumu.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējam esot bijušas iespējas

aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem un konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš esot

skaitāms no pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās

brīža.

9. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Aldis

Lieljuksis - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. pantam.

Operatīvā darbība esot valsts institūciju tiesiska darbība,

kuras subjektiem, īstenojot operatīvās darbības pasākumus,

jāaizsargā sabiedrība no kriminālsodāmiem apdraudējumiem,

jānodrošina valsts noslēpuma aizsardzība un tiesiskums, vēršoties

pret personām, kas to apdraud. Personas informēšana par

operatīvās darbības pasākumiem to veikšanas laikā būtu pretrunā

ar Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajiem operatīvās

darbības uzdevumiem. Pēc operatīvās darbības procesa pabeigšanas

personas varot tikt informētas par to, ka pret tām tika veikti

attiecīgi operatīvās darbības pasākumi sevišķā veidā, tikai tad,

ja ir izpildījies kāds no Operatīvās darbības likuma

24.1 panta otrajā daļā ietvertajiem nosacījumiem,

turklāt atbilstoši šā paša panta pirmajai daļai šādu informāciju

sniegt - pat vispārīgā veidā - esot tiesīgs tikai operatīvās

darbības subjekts, bet ne tiesa. Arī izbeigtā operatīvā lietā

varot būt tāda sevišķā veidā iegūta informācija, kas attiecas uz

pierādījuma priekšmetu, taču nav izmantojama kriminālprocesā, jo

tās atklāšana apdraudētu citas Operatīvās darbības likumā

norādītās aizsargājamās intereses. Tāpēc par veiktajiem

operatīvās darbības pasākumiem vai darbībām un jo īpaši par to

rezultātā iegūtās informācijas saturu persona neesot informējama.

Turpretim cita informācija, kas iegūta Operatīvās darbības likumā

paredzēto pasākumu rezultātā un attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, ja tā iegūta, nepārkāpjot Operatīvās darbības likuma

principus un prasības, esot izmantojama kriminālprocesā.

Operatīvās darbības likumā norādīto operatīvās darbības

uzdevumu loks esot plašs, taču tie saskaņā ar šā likuma 4. panta

trešo daļu esot veicami, ievērojot minētajā pantā noteiktos

principus un pēc iespējas mazāk ierobežojot personu

pamattiesības. Viens no operatīvās darbības principiem, kas

izrietot no vairākām Operatīvās darbības likuma normām, esot

konspirācijas princips, kas citstarp paredzot, ka operatīvās

darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir valsts

noslēpums, bet iegūto informāciju kriminālprocesā var izmantot,

ievērojot kriminālprocesā noteikto kārtību un nodrošinot

operatīvās darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto

personu konfidencialitāti un drošību. Šis princips esot saistošs

operatīvās darbības subjekta amatpersonām, un neviena cita

amatpersona neesot tiesīga izlemt, vai, izmantojot operatīvajā

lietā esošos datus, konspirācijas princips tiktu ievērots. Īpaši

aizsargājams esot slepeno palīgu institūts, jo slepenie palīgi

esot valsts aizsardzībā un ziņas par viņu identitāti un slepeno

sadarbību ar operatīvās darbības subjektiem esot valsts

noslēpums. Ņemot vērā to, ka pienākums ievērot konspirācijas

prasības pilnā mērā gulstas uz operatīvās darbības subjektu,

vienīgi operatīvās darbības subjekts esot tiesīgs pieņemt lēmumu

par slepenā palīga sniegto un operatīvajā lietā esošo ziņu

izmantošanu kriminālprocesā. Turpretim tiesai neesot un nevarot

būt zināmi apstākļi, kas saistīti ar slepenā palīga iesaisti,

kura pati par sevi esot aizsargājams valsts noslēpums, kas

atklājams amatpersonām vienīgi Operatīvās darbības likumā

noteiktajā kārtībā.

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā minētais

operatīvais eksperiments esot tiesisks operatīvās darbības

pasākums, kuru regulējot Operatīvās darbības likuma 15. pants.

Atbilstoši šā panta trešajai daļai operatīvā eksperimenta

veikšanai noziedzīgu rīcību provocējošā situācijā esot

nepieciešams prokurora akcepts. Turklāt Operatīvās darbības

likuma 22. pants paredzot amatpersonas tiešā priekšnieka vai

operatīvās darbības subjekta deleģētas amatpersonas piekrišanu

arī attiecīgās kategorijas operatīvās lietas uzsākšanai un

pasākuma īstenošanai, tādējādi nodrošinot operatīvās darbības

subjekta kontroli pār amatpersonas rīcību. Papildus tam

atbilstoši Operatīvās darbības likuma 23.2 pantam

sevišķā veidā veiktu operatīvās darbības pasākumu gadījumos

tiekot veikta pēcpārbaude, kas ietverot operatīvās darbības

subjekta pienākumu ziņot prokuroram par šādu pasākumu un tā

īstenošanas gaitu. Tāpat šī pārbaude ietverot prokurora pienākumu

pēc šā panta trešajā daļā minēto apstākļu konstatēšanas uzdot

iegūtos datus iznīcināt un tiesneša sniegta akcepta gadījumā

nosūtīt informāciju Senāta priekšsēdētājam. Tādējādi tiekot

nodrošināta sava veida pirmās pakāpes pēcpārbaude, savukārt otrās

pakāpes pēcpārbaudi esot tiesīga veikt tiesa, kura izskata lūgumu

atbilstoši apstrīdētajai normai. Šādā veidā tiekot nodrošināta

augsta līmeņa vairāku pakāpju tiesiskuma kontrole attiecībā uz

sevišķā veidā veiktiem operatīvās darbības pasākumiem.

Apstrīdētā norma esot nepieciešama, lai nodrošinātu personas

tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tā paredzot tiesai iespēju

pārliecināties par operatīvās darbības procesā iegūto pierādījumu

pieļaujamību atbilstoši starptautiskajiem tiesību standartiem un

judikatūrai. Konfidencialitātes prasību pārkāpšana varot būtiski

kaitēt ne tikai slepenajam palīgam, bet arī trešajām personām un

valsts interesēm, atklājot slepenas darbības metodes, kas

aizsargātas ar likumu, tādēļ neesot pieļaujams tas, ka

apsūdzētais, iepazīstoties ar operatīvās lietas materiāliem,

varētu noskaidrot slepenā palīga identitāti vai uzzināt par

slepenā palīga sadarbošanās faktu kā tādu. Saskaņā ar Operatīvās

darbības likumu noteiktām amatpersonām esot pienākums

pārliecināties, vai operatīvās darbības subjekta amatpersona vai

slepenais palīgs nav veikuši ar likumu aizliegtas provokatīvas

darbības. Tādējādi domājams, ka arī tiesa, veicot apstrīdētajā

normā noteiktajā kārtībā iesniegta lūguma pārbaudi, var uzdot

attiecīgajām personām veikt šādu pārbaudi attiecībā uz tās

personas rīcību, kuras secinājums pievienots nolēmumam. Turklāt

nepietiekot ar to, ka tiesas nolēmumā ir ietverta tikai lakoniska

norāde par to, ka tiesa ir izvērtējusi operatīvās lietas

materiālus. Tiesai būtu izvērsti jāraksturo operatīvās darbības

atbilstība tiesiskajam regulējumam, kā arī plānotajām un

akceptētajām darbībām, un to būtu iespējams panākt, papildinot

Kriminālprocesa likuma 320. pantu un vispārīgā veidā nosakot,

tieši kas tiesai attiecībā uz lietā veikto operatīvās darbības

materiālu pārbaudi ir jānorāda savā nolēmumā. Dodot apsūdzētajam

iespēju iepazīties ar šādu izvērstu nolēmumu, tiktu nodrošinātas

viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, ciktāl tas iespējams, vienlaikus

garantējot valsts noslēpuma un citu personu interešu

aizsardzību.

10. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Armands

Smans - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92.

pantam.

No Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtās daļas

izrietot prokurora kā procesa virzītāja tiesības iepazīties ar

operatīvās darbības procesā iegūto informāciju, kas attiecas uz

pierādīšanas priekšmetu. Tāpat no minētās normas izrietot arī

tas, ka tieši prokurors kā procesa virzītājs, vērtējot tiesai

nododamajā krimināllietā iekļautos materiālus, izvērtē, vai un

kādā apjomā lietas materiāliem pievienojamas operatīvās darbības

pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, kuras iecerēts izmantot

pierādīšanā, kā arī nosacījumus šādu ziņu izmantošanai

pierādīšanā. Tādējādi krimināllietai pievienojamo operatīvās

darbības pasākumos iegūto ziņu par faktiem apjoma ietekmēšana,

proti, noteikšana, kādā apjomā šie materiāli būs pieejami

apsūdzētajam un viņa aizstāvim, esot ekskluzīva prokurora

prerogatīva. Savukārt apstrīdētā norma neparedzot tiesai iespēju

ļaut apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties ar operatīvās

darbības pasākumos iegūtajām ziņām par faktiem plašākā apjomā,

nekā nolēmis prokurors, nododot lietas materiālus tiesai.

Nevarot izslēgt situācijas, kad procesa dalībnieku viedoklis

par krimināllietai nepievienotos operatīvās darbības materiālos

esošo ziņu nozīmi ir atšķirīgs. Proti, prokurors varētu uzskatīt,

ka daļa no nepievienotajiem materiāliem neattiecas uz celto

apsūdzību, ka tie nav nepieciešami aizstāvības īstenošanai vai

pievienoto materiālu pilnvērtīgai pārbaudei vai ka šos materiālus

nav iespējams lietai pievienot, jo ir jānodrošina operatīvās

darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu

konfidencialitāte un drošība. Savukārt aizstāvības puses

viedoklis varētu būt pretējs. Atbilstoši taisnīgas tiesas

principam neesot pieļaujama paļaušanās tikai uz viena procesa

dalībnieka viedokli par iespējamību citam procesa dalībniekam

iepazīties ar ziņām, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu.

Šāda situācija radot pamatotas šaubas par attiecīgā lēmuma

objektivitāti un neatkarību, jo šāds lēmums netiekot pārvērtēts

tiesā. Tādējādi gadījumos, kad, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

tiek lemts jautājums par iepazīšanos ar tiem operatīvās darbības

materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

uz pierādīšanas priekšmetu, būtu paredzama iespēja tiesai

pārvērtēt prokurora viedokli par to, kādā apjomā ļaut

apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties ar krimināllietas

materiāliem.

Tas apstāklis, ka operatīvās darbības materiāli var saturēt

ierobežotas pieejamības informāciju vai valsts noslēpumu, nevarot

būt par pamatu absolūtam aizliegumam aizstāvības pusei iepazīties

ar šiem materiāliem. Par to liecinot, piemēram, Kriminālprocesa

likuma 375. panta ceturtā daļa, kas noteic, ka personas, kuras ir

iesaistītas kriminālprocesā un kurām ir tiesības iepazīties ar

krimināllietas materiāliem, tiek rakstveidā brīdinātas par

pienākumu glabāt valsts noslēpumu un par atbildību, kas paredzēta

par valsts noslēpuma izpaušanu. Savukārt atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 231. pantam gadījumā, kad pret personu

tika veiktas speciālās izmeklēšanas darbības, kuru rezultāti nav

pievienoti krimināllietai, personai, kurai ir tiesības uz

aizstāvību, esot tiesības lūgt to iepazīstināt ar šiem

materiāliem, kā arī tiekot īstenota tiesas kontrole pār personas

tiesību ievērošanu. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmo mērķi

esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības un

likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Secinājumu

daļa

11. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi apsvērumus,

kas saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3.

punktu varētu būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā.

Proti, Pieteikuma iesniedzējs esot nokavējis konstitucionālās

sūdzības iesniegšanas termiņu, jo viņa rīcībā neesot bijis

vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Apstrīdētā norma esot

imperatīva un formulēta nepārprotami, un Pieteikuma iesniedzējs

atrodoties tās tvērumam tipiskā situācijā. Tādējādi termiņš esot

skaitāms nevis no pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās

brīža, bet gan no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža -

2014. gada 25. jūnija -, kad apstrīdētā norma stājusies

spēkā.

Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura

jautājumi, tostarp jautājumi par tiesvedības izbeigšanu, ir

skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc

būtības (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01 9.

punktu).

Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējam bija iespējas

aizstāvēt savas Satversmē noteiktās pamattiesības ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem. Proti, Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārums varēja tikt novērsts, vispārējās

jurisdikcijas tiesai neizmantojot operatīvās darbības rezultātā

iegūtās ziņas viņa vainas pierādīšanai vai taisot attaisnojošu

spriedumu. Pieteikuma iesniedzējs minētos vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus izmantojis, pārsūdzot pirmās instances

tiesas spriedumu apelācijas kārtībā, bet apelācijas instances

tiesas spriedumu - kasācijas kārtībā. Līdz ar to atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai

sešus mēnešus garais konstitucionālās sūdzības iesniegšanas

termiņš skaitāms no pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās

brīža. Kasācijas instances tiesas lēmums pieņemts un stājies

spēkā 2021. gada 31. augustā, bet pieteikums Satversmes tiesā

saņemts 2021. gada 24. septembrī. Tādējādi sešu mēnešu termiņš ir

ievērots.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma.

12. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. pantam,

norādot, ka ar apstrīdēto normu tiekot aizskarts pušu līdzvērtīgu

iespēju princips, kas ietilpstot tiesību uz taisnīgu tiesu

tvērumā. Šo apgalvojumu Pieteikuma iesniedzējs pamato ar to, ka

viņam kā apsūdzētajam neesot tiesību iepazīties ar operatīvās

darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, turpretim prokuroram šādas

tiesības kriminālvajāšanas procesā neesot liegtas. No pieteikuma

izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas atbilstība

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pie prasībām, ko tiesības uz

taisnīgu tiesu izvirza krimināllietas izskatīšanas procedūrai,

pieder arī pušu līdzvērtīgu iespēju princips (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

secinājumu daļas 6. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

lietā Nr. 2016-06-01 33. punktu).

12.1. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips noteic, ka

lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt

taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt

nodrošinātām pienācīgām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus

un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts

nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 20.1. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju

princips kriminālprocesā paredz procesā iesaistītajām pusēm

iespēju izteikties par lietas apstākļiem, kā arī liedz kādai no

pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu).

Turklāt pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu

interešu līdzsvarošanā būtiska nozīme ir arī tiesībām tikt

uzklausītam. Tās tiek īstenotas vairākos veidos, piemēram, kā

tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto

viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem un tiesības

izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01

secinājumu daļas 6.1. punktu un 2020. gada 25. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 15. punktu).

Tomēr Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tiesības

iepazīties ar visiem pierādījumiem nav absolūtas. Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas var

tikt sašaurinātas lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr

arī šādās lietās ir jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības

garantijām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 15. punktu).

12.2. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka, ņemot

vērā Satversmē ietverto normu un starptautisko cilvēktiesību

normu harmonijas principu, Satversmes 92. panta pirmais teikums

ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-15-01 10. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas 6.

pantā ietvertais pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir taisnīgas

tiesas procesa neatņemams elements. Proti, Konvencijas 6. panta

1. punkts prasa, lai apsūdzības puse atklāj aizstāvības pusei

visus tās rīcībā esošos pierādījumus par vai pret apsūdzēto

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada

16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 60. punktu). Savukārt

Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunkts garantē

apsūdzētajam tiesības uz laiku un līdzekļiem, kas nepieciešami,

lai sagatavotu savu aizstāvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2012. gada 6. marta sprieduma lietā "Leas v.

Estonia", pieteikums Nr. 59577/08, 80. punktu). Tātad

Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunkta mērķis

ir nodrošināt apsūdzības un aizstāvības vienlīdzību, piešķirot

abām pusēm vienādu vai salīdzināmu tiesību apjomu (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr.

2019-15-01 14. punktu).

Tiesības uz pušu līdzvērtību ir cieši saistītas ar sacīkstes

principu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pušu

līdzvērtīgu iespēju princips un sacīkstes princips var tikt

pārkāpts, ja apsūdzētajam tiek liegta pieeja lietas materiāliem

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā

"Ternovskis v. Latvia", pieteikums Nr. 33637/02, 72.

punktu). Sacīkstes princips krimināllietās nozīmē, ka katrai

pusei jābūt iespējai iepazīties ar otras puses iesniegtajiem

apsvērumiem un pierādījumiem un sniegt savus paskaidrojumus par

tiem. Neatkarīgi no nacionālajā tiesību sistēmā izraudzītās

metodes šīs prasības izpildes garantēšanai, tai ir jānodrošina,

ka otra puse uzzina par iesniegtajiem paskaidrojumiem un ka šai

pusei tiek dota reāla iespēja par tiem iesniegt savus

paskaidrojumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada

28. augusta sprieduma lietā "Brandstetter v. Austria",

pieteikums Nr. 11170/84 u. c., 67. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka

tiesības iepazīties ar pierādījumiem nav absolūtas (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 23. aprīļa sprieduma

lietā "Van Mechelen and Others v. the Netherlands",

pieteikums Nr. 21363/93 u. c., 58. punktu). Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesības piekļūt noteiktiem

pierādījumiem var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams valsts

drošības, citu personu tiesību, slepenu policijas izmeklēšanas

darbību, pasākumu vai amatpersonu, kā arī liecinieku

aizsardzībai. Tomēr šādos gadījumos ir jāizmanto tādi procesuāli

līdzekļi, kas nodrošinātu gan minēto aizsardzību, gan personas

tiesības tikt uzklausītai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā

"Regner v. Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11,

99. un turpmākos punktus; sal. sk. arī Eiropas Savienības Tiesas

2013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Kadi"

125. punktu). Arī šāda veida lietās ir jāpastāv noteiktām

tiesību aizsardzības garantijām, turklāt visiem apsūdzētā tiesību

ierobežojumiem jābūt noteikti nepieciešamiem (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

"Van Mechelen and Others v. the Netherlands",

pieteikums Nr. 21363/93 u. c., 58. punktu). Valstij

apstākļos, kad tiek skarta valsts drošība un, iespējams, tiek

izmantota konfidenciāla informācija, ir jānodrošina indivīdam

aizsardzības līdzeklis, kas ir tik efektīvs, cik vien tas

iespējams (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 10. punktu). Gadījumos, kad

lietā tiek izmantoti tādi pierādījumi, kas valsts drošības

interesēs nekad nav tikuši atklāti, tieši nacionālajām tiesām ir

rūpīgi jāpārbauda lēmumu pieņemšanas procedūra, proti,

jānodrošina, ka, cik vien tas iespējams, tiek ievērotas prasības

nodrošināt sacīkstes principu un pušu līdzvērtīgu iespēju

principu, tādējādi aizsargājot apsūdzētā intereses (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 6. marta sprieduma lietā

"Leas v. Estonia", pieteikums Nr. 59577/08, 78.

punktu).

Turklāt minētās apsūdzētā tiesību aizstāvības garantijas ir

attiecināmas ne vien uz pierādījumiem, bet arī uz citu

informāciju, kurai ir nozīme pierādīšanā. Vērā ņemams ir apmērs,

kādā šī informācija attiecas uz konkrēto lietu, un jo īpaši tas,

vai konkrētajai informācijai ir būtiska ietekme uz apsūdzību, kas

izvirzīta pret personu, proti, tas, vai pierādījumi ir izmantoti,

lai uz tiem balstītu apsūdzētā vainu, vai arī tie satur tādas

ziņas, kas ļauj apsūdzēto attaisnot vai samazināt viņam

piemērojamo sodu. Šajā kontekstā ar jēdzienu

"pierādījumi" ir saprotami ne tikai tie pierādījumi,

kuri tieši attiecas uz lietas faktiem, bet arī citas ziņas, kas

varētu attiekties uz šādu pierādījumu pieļaujamību, ticamību un

pietiekamību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v.

the United Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 66. punktu;

Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā "Mirilashvili

v. Russia", pieteikums Nr. 6293/04, 200. punktu; 2012. gada

6. marta sprieduma lietā "Leas v. Estonia", pieteikums

Nr. 59577/08, 81. punktu un 2017. gada 4. aprīļa sprieduma lietā

"Matanović v. Croatia", pieteikums Nr. 2742/12, 161.

punktu).

Tātad pušu līdzvērtīgu iespēju

princips noteic, ka pusēm ir līdzvērtīgas tiesības iepazīties ar

tiem materiāliem, kuriem ir nozīme pierādīšanā, tomēr lietās, kas

skar valsts drošību, ir pieļaujamas atkāpes no šā principa,

ciktāl šādas atkāpes ir nepieciešamas un tiek ievērotas apsūdzētā

tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības garantijas.

13. Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un pieaicinātās

personas atzīst, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, ir vērsts uz nacionālās drošības un valsts noslēpuma

aizsardzību. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka šāds

aizliegums nav samērīgs un nacionālās drošības un valsts

noslēpuma aizsardzību būtu iespējams nodrošināt arī ar tādu

tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram apsūdzētajam varētu tikt

piešķirtas tiesības iepazīties ar attiecīgajiem operatīvās

darbības materiāliem.

13.1. Apstrīdētā norma interpretējama kopsakarā ar

Operatīvās darbības likumu, kas citstarp nosaka operatīvās

darbības mērķi, uzdevumus, saturu, norisi un slepenību.

Atbilstoši šā likuma 1. pantam operatīvā darbība ir šajā likumā

noteiktajā kārtībā un ar likumu īpaši pilnvarotu valsts

institūciju amatpersonu gan atklātas, gan slepenas tiesiskas

darbības. Šo darbību mērķis ir aizsargāt personu dzīvību un

veselību, tiesības un brīvības, godu, cieņu un īpašumu,

nodrošināt Satversmi, valsts iekārtu, valstisko neatkarību un

teritoriālo neaizskaramību, valsts aizsardzības, ekonomisko,

zinātnisko un tehnisko potenciālu un valsts noslēpumus pret

ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem. Savukārt saskaņā ar

Operatīvās darbības likuma 8. panta trešo daļu operatīvo darbību

organizācija, metodika un taktika ir valsts noslēpums, bet šā

paša likuma 24. panta pirmajā daļā noteikts, ka operatīvās

darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija ir klasificējama kā

ierobežotas pieejamības informācija vai valsts noslēpuma objekts,

kuru kā pierādījumu kriminālprocesā drīkst izmantot tikai

Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās

darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu

konfidencialitāti un drošību. Minētais pamatojams ar to, ka

absolūtais vairums noziedzīgo nodarījumu tiek izdarīti slepus,

tādēļ arī operatīvās darbības subjektu īstenotie pasākumi

galvenokārt tiek slēpti no personām, pret kurām tie vērsti

(sk.: Lieljuksis A. Operatīvās darbības tiesiskās un

praktiskās problēmas. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2021,

20. lpp.). Operatīvās darbības pasākumu slepenība samērojama

ar Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteikto kriminālprocesuālo

mērķi - noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina

efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko

attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās

personas dzīvē. Savukārt Operatīvās darbības likums citstarp

aizsargā valsts iekārtu, valsts neatkarību un teritoriālo

neaizskaramību, valsts aizsardzības potenciālu un valsts

noslēpumu, proti, vērtības, kas cieši saistītas ar pašas valsts

aizsardzību (turpat, 23. lpp.).

Operatīvās darbības un operatīvās darbības materiālu

slepenības nozīme ir cieši saistīta ar valsts noslēpuma jēdzienu.

Likuma "Par valsts noslēpumu" 2. panta pirmajā daļā

noteikts, ka valsts noslēpums ir tāda militāra, politiska,

ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija,

kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras

nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts

drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm. Valsts

noslēpums tiek aizsargāts, operatīvās darbības subjektiem

īstenojot organizatoriskus vai tehniskus pasākumus, rūpējoties

par valsts noslēpuma aizsardzību un nepieļaujot tā prettiesisku

ieguvi un izmantošanu (sk.: Lieljuksis A. Operatīvās darbības

tiesiskās un praktiskās problēmas. Rīga: Rīgas Stradiņa

universitāte, 2021, 24. lpp.). Atsevišķos gadījumos

tiesiskais regulējums paredz personai iespēju iepazīties ar

valsts noslēpumu saturošu informāciju - piemēram, Kriminālprocesa

likuma 375. pants noteic, ka personas, kuras iesaistītas

kriminālprocesā un kurām ir tiesības iepazīties ar krimināllietas

materiāliem, tiek rakstveidā brīdinātas par pienākumu glabāt

valsts noslēpumu un par atbildību, kas paredzēta par valsts

noslēpuma izpaušanu.

13.2. Operatīvā darbība ir nošķirama no speciālajām

izmeklēšanas darbībām, kuru tiesiskais regulējums noteikts

Kriminālprocesa likuma 11. nodaļā. Atbilstoši šā likuma 231.

pantam kriminālprocesā iesaistītai personai, kurai ir tiesības

iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc pirmstiesas procesa

pabeigšanas, ir tiesības lūgt to iepazīstināt ar speciālo

izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtajiem un krimināllietai

nepievienotajiem materiāliem, kā arī lūgt šos materiālus

pievienot krimināllietai. Minētos lūgumus šajā pašā pantā

noteiktajā kārtībā izvērtē tiesa. Saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 234. panta pirmo daļu arī speciālās izmeklēšanas darbības

veikšanas metodes, paņēmieni un līdzekļi, kā arī tās rezultātā

iegūtās ziņas, kurām nav pierādījumu nozīmes kriminālprocesā,

kurā šī darbība veikta, vai kuru izmantošana citā kriminālprocesā

nav atļauta, vai kuras nav nepieciešamas sabiedrības drošības

tūlītēja būtiska apdraudējuma novēršanai, ir valsts vai

izmeklēšanas noslēpums. Turklāt no Kriminālprocesa likuma 210.

panta otrās daļas izriet, ka speciālo izmeklēšanas darbību

ietvaros var izmantot operatīvās darbības līdzekļus un

metodes.

Tomēr operatīvās darbības jēdziens ir plašāks nekā speciālās

izmeklēšanas darbības jēdziens un šo darbību mērķi ir atšķirīgi.

Proti, Operatīvās darbības likumā noteiktajos operatīvās darbības

mērķos neietilpst kriminālprocesuālie mērķi, kuriem ir pakārtotas

speciālās izmeklēšanas darbības. Atbilstoši Operatīvās darbības

likuma 2. panta pirmajai daļai operatīvās darbības uzdevumi

citstarp ietver personu aizsargāšanu pret noziedzīgiem

apdraudējumiem un noziedzīgu nodarījumu profilaksi, to novēršanu

un atklāšanu, kā arī noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu un

pierādījumu avotu noskaidrošanu. Līdz ar to pierādījumu iegūšana

pati par sevi neietilpst operatīvās darbības uzdevumos. Turklāt

saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 4. panta ceturto daļu

operatīvās darbības pasākumi uzsākami un veicami tikai tad, ja šo

un citu šā likuma 2. pantā minēto uzdevumu izpilde un 1. pantā

noteikto mērķu sasniegšana ar Kriminālprocesa likumā vai citos

procesuālajos likumos paredzētajiem līdzekļiem un metodēm vai arī

citā veidā nav iespējama vai ir būtiski apgrūtināta. Ja

operatīvās darbības pasākuma veikšanai ir zudusi nepieciešamība

vai zudis pamats, tā veikšanu pārtrauc. Tādējādi operatīvās

darbības veikšana uzskatāma par galēju līdzekli, kas

kriminālprocesā papildina izmeklēšanas darbību, tostarp speciālo

izmeklēšanas darbību, funkcijas.

Papildus tam Operatīvās darbības likums salīdzinājumā ar

speciālajām izmeklēšanas darbībām nosaka plašāku neizpaužamās

informācijas apjomu. Proti, speciālās izmeklēšanas darbības

atbilstoši kriminālprocesuālajam regulējumam fiksējamas, to

materiāli pievienojami krimināllietai, un atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 229. pantam tās izmantojamas pierādīšanā

tāpat kā citas izmeklēšanas darbības. Savukārt atbilstoši

Operatīvās darbības likumam operatīvās darbības un to rezultāti

fiksējami sevišķā šajā likumā un citos normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā, to materiāli pievienojami operatīvās

uzskaites lietām un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127. panta

trešo daļu pierādīšanā izmantojami izņēmuma gadījumos, ja

operatīvās darbības gaitā iegūtās ziņas iespējams pārbaudīt

Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Turklāt atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 229. panta otrajai daļai gadījumā, ja

pierādīšanā izmanto kādas personas slepeni fiksētus izteicienus

vai darbības, šī persona par to ir obligāti jānopratina, un

gadījumā, kad personu iepazīstina ar faktiem, kas iegūti, tai

nezinot, šo personu informē par veikto slepeno darbību tiktāl,

ciktāl tas skar tieši attiecīgo personu. Turpretim Operatīvās

darbības likuma 24.1 pantā ir noteikts, kādos

gadījumos personu neinformē par sevišķā veidā veikto operatīvās

darbības pasākumu, kas veikts pret šo personu, tostarp norādīti

gadījumi, kad personas informēšana var atklāt trešo personu

identitāti vai slepenās sadarbības faktu, operatīvās darbības

pasākumu organizāciju, metodiku un taktiku, kā arī kaitēt valsts

drošības interesēm, operatīvās darbības izpildei vai

kriminālprocesam.

13.3. Būtiski, ka papildus informācijai par operatīvās

darbības metodēm un citai valsts noslēpumu saturošai informācijai

operatīvās darbības materiāli var saturēt informāciju par

slepenajiem palīgiem, tostarp informāciju gan par slepenās

sadarbības faktu kā tādu, gan arī par slepenā palīga identitāti,

iesaistes veidu un apmēru. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma

31. panta pirmajai daļai slepenie palīgi ir valsts aizsardzībā un

ziņas par viņu identitāti un slepeno sadarbību ar operatīvās

darbības subjektu ir valsts noslēpums. Savukārt saskaņā ar šā

panta trešo daļu slepeno palīgu drīkst iesaistīt kriminālprocesā,

neatklājot slepenās sadarbības faktu. Personas slepenās

sadarbības faktu vai tās sniegtās ziņas kriminālprocesā drīkst

atklāt tikai tad, ja tas nepieciešams izmeklēšanas mērķu

sasniegšanai, sabiedriskās drošības garantēšanai, un tikai tad,

ja tas neapdraud slepenā palīga vai citas personas dzīvību,

veselību, brīvību vai arī slepenā palīga turpmākas izmantošanas

iespēju. Turklāt atbilstoši Operatīvās darbības likuma 35. pantam

informācijas avotu identitāte ir atklājama vienīgi

ģenerālprokuroram, bet viņa īpaši pilnvarotiem prokuroriem -

tikai ar operatīvās darbības subjekta atļauju. Tādējādi slepeno

palīgu identitāte un sadarbības fakts ir atklājams tikai ļoti

šauram operatīvās darbības subjekta amatpersonu lokam. Slepenā

palīga un sadarbības fakta aizsardzība saistāma ar Operatīvās

darbības likuma 24.1 panta otrās daļas 2. punktu,

saskaņā ar kuru personu, pret kuru veikts operatīvās darbības

pasākums sevišķajā veidā, ir aizliegts iepazīstināt ar

informāciju, kas var atklāt slepenā palīga vai tās personas

identitāti vai slepenās sadarbības faktu, kura konfidenciāli

sniedza palīdzību operatīvās darbības subjekta amatpersonai. No

minētā secināms, ka likumdevēja mērķis ir bijis nodrošināt

operatīvajā darbībā iesaistīto trešo personu pamattiesību

aizsardzību, tādējādi gādājot arī par to, lai netiktu apdraudēta

ne šo personu dzīvība, veselība un drošība, ne turpmāku

operatīvās darbības pasākumu norise.

13.4. Atbilstoši apstrīdētajai normai apsūdzētajam vai

viņa aizstāvim nav tiesību iepazīties ar operatīvās darbības

materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

uz pierādīšanas priekšmetu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

tādējādi viņam neesot nodrošinātas tiesības pilnvērtīgi

sagatavoties lietas izskatīšanai, kā arī viņš nevarot pilnvērtīgi

pārbaudīt, vai argumenti, kas balstīti uz operatīvās darbības

materiāliem, ir pamatoti un atbilst patiesībai, viņš nevarot tos

atspēkot un izteikties par tiem.

Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Kriminālprocesa

likuma 18. pantā ietvertais procesuālo pilnvaru līdzvērtības

princips ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas

darbojas visā kriminālprocesā, proti, gan pirmstiesas, gan tiesas

procesa laikā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 14.1. punktu). Tādējādi tas

attiecināms arī uz kriminālprocesu, kura ietvaros, tostarp pirms

procesa uzsākšanas, veikta operatīvā darbība, un kurā atbilstoši

apstrīdētajai normai ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, var iepazīties tikai tiesa. No Operatīvās darbības

likuma 24. panta ceturtās daļas izriet, ka prokuroram kā

kriminālprocesa virzītājam ir tiesības iepazīties ar operatīvās

darbības procesā iegūto informāciju, kas attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu vai izmeklēšanas darbību sagatavošanu un veikšanu.

Savukārt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 412. panta pirmajai un

otrajai daļai prokurors, atzinis pierādījumus par pietiekamiem,

lai uzturētu apsūdzību tiesā, sastāda tiesai nododamās

krimināllietas un arhīva lietas materiālu sarakstu. Tiesai

nododamajā krimināllietā prokurors iekļauj materiālus, kas

attiecas uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu un tiks izmantoti

tiesā kā pierādījumi, bet pierādīšanā neizmantojamos materiālus

iekļauj arhīva lietā. Tādējādi prokurors kā procesa virzītājs

lemj par to, vai un kādā apjomā lietas materiāliem pievienojamas

operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, kuras

iecerēts izmantot pierādīšanā, kā arī nosacījumus šādu ziņu

izmantošanai pierādīšanā. No minētā secināms, ka apsūdzētajam

tiek liegta pieeja operatīvās darbības materiāliem, ar kuriem

prokuroram ir bijusi iespēja iepazīties, un apsūdzētais tiek

nostādīts nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar prokuroru.

Tādējādi uz tiesībām iepazīties ar tādiem operatīvās darbības

materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

uz pierādīšanas priekšmetu, ir attiecināmas Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietvertās pušu līdzvērtīgu iespēju garantijas.

Turklāt aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās

darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir saistīts ar

nepieciešamību aizsargāt kā valsts noslēpumu, tā operatīvās

darbības subjektu amatpersonu un trešo personu dzīvību un

veselību, kā arī operatīvās darbības pasākumu organizāciju,

metodiku, taktiku un to turpmāku norisi. Pieņemot apstrīdēto

normu, likumdevējs paredzējis, ka, ierobežojot piekļuvi

operatīvās darbības materiāliem, tiek ievērots konspirācijas

princips un tādējādi nodrošināta minēto interešu aizsargāšanai

nepieciešamā konfidencialitāte.

Tātad, lai izskatāmajā lietā

noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar to ir

nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp pušu līdzvērtīgu iespēju

principu un valsts drošības interesēm.

14. Kriminālprocesā, kurā veikta operatīvā darbība, ir

jānodrošina tāda procesa dalībnieku tiesību un interešu

līdzsvarošana, kas sasniegtu kriminālprocesa un operatīvās

darbības mērķus. Līdzsvaru starp personu interesēm uz pušu

līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu un valsts drošības

interesēm iespējams ievērot, paredzot tādas procesuālas

garantijas, kas pietiekamā apmērā nodrošinātu aizstāvības

tiesības uz taisnīgu tiesu gadījumos, kad aizstāvībai ir liegta

pieeja kādiem materiāliem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tai, izvērtējot

attiecīgās procesuālās garantijas, ir jāņem vērā arī neizpaužamo

materiālu nozīme un to izmantošana tiesas procesā (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 16. februāra

sprieduma lietā "Jasper v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 27052/95, 58. punktu un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2017. gada 25. jūlija sprieduma lietā "M. v. the

Netherlands", pieteikums Nr. 2156/10, 69. punktu).

Tiesai jo īpaši jāpārliecinās, vai valsts tiesvedībā, ņemot vērā

vispusīgus aizstāvības puses argumentus, kas balstīti uz tai

pieejamu informāciju, bija iespējams izvērtēt neizpaužamo

materiālu ietekmi uz notiesājošā sprieduma pamatotību (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 16.

februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 66. punktu).

Operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir

īpašs statuss, kas nošķirams no operatīvās darbības rezultātā

iegūtajām un pierādīšanā izmantojamām ziņām par faktiem. Kā

norāda Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

institūcijās Kristīne Līce, no kriminālprocesuālā regulējuma

izriet, ka iespēja iepazīties ar pierādījumiem apsūdzētajam tiek

dota līdz ar lietas nodošanu izskatīšanai. Proti, atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 127. panta trešajai daļai operatīvās

darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas

fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā

pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā

noteiktajā procesuālajā kārtībā. Savukārt šā paša panta ceturtā

daļa nosaka: ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās

darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem un ziņas, kas

fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, krimināllietai pievieno

uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu

akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu. Uzziņu procesa

virzītājam izsniedz operatīvās darbības pasākumu veikšanu

akceptējušās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona.

Līdz ar to secināms, ka operatīvās darbības materiāli, kuri nav

pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

priekšmetu, satur papildu informāciju par apstākļiem, kādos

iegūtas ziņas, par metodēm, kādas izmantotas, kā arī konkrēto

informāciju, kas iegūta operatīvās darbības gaitā, un

informāciju, kas tikai pakārtota ziņām, kuras norāda uz to, ka

apsūdzētais varētu būt izdarījis noziedzīgo nodarījumu, un kuras

ir ietvertas krimināllietas materiālos (sk. lietas materiālu

4. sēj. 160. lp.). Tādējādi šādos operatīvās darbības

materiālos ietvertās ziņas kalpo vienīgi krimināllietā iekļauto

pierādījumu pieļaujamības pamatošanai. Tas pats izriet arī no

Kriminālprocesa likuma 124. panta pirmās un ceturtās daļas, kas

noteic, ka pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā

pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un

palīgfakti, savukārt ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita

pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī iespējamība vai

neiespējamība to izmantot pierādīšanā. Vienlaikus šie operatīvās

darbības materiāli var saturēt gan informāciju par operatīvās

darbības subjektiem, tās pasākumu organizāciju, metodiku un

taktiku, kas ir valsts noslēpums, gan ziņas par citu, ar

operatīvās darbības subjektiem sadarbojušos personu identitāti un

sadarbības faktu. Šādas informācijas atklāšana varētu

neatgriezeniski apdraudēt turpmākas operatīvās darbības norisi,

kā arī operatīvās darbības subjektu amatpersonu un trešo personu

dzīvību, veselību un drošību.

Ar apstrīdēto normu ir noteikts tāds tiesas kontroles

mehānisms, atbilstoši kuram tiesai ir pienākums pēc būtības

izvērtēt konkrēto operatīvās darbības materiālos ietverto

informāciju attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību

kriminālprocesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts,

ka daudzos gadījumos, kad lietā kādi materiāli netiek atklāti,

tiesa var līdzsvarot sabiedrības intereses un apsūdzētā intereses

tikai tad, ja ir iepazinusies ar šiem materiāliem. Tādēļ tai ir

rūpīgi jāpārbauda lēmumu pieņemšanas procedūra, lai, cik vien tas

iespējams, nodrošinātu sacīkstes principa un pušu līdzvērtīgu

iespēju principa ievērošanu un aizsargātu apsūdzētā intereses

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 24. jūnija

sprieduma lietā "Dowsett v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 39482/98, 42.-43. punktu un 2012. gada 6. marta

sprieduma lietā "Leas v. Estonia", pieteikums Nr.

59577/08, 78.-79. punktu).

Senāta judikatūrā ir atzīts: ja krimināllietā apsūdzētā

vainīguma pierādīšanai tiek izmantotas citas personas operatīvās

izstrādes lietas ietvaros sevišķajā veidā veiktajā operatīvās

darbības pasākumā iegūtās ziņas, tiesai būtiski ir izvērtēt, vai

tādējādi nav pieļauts Kriminālprocesa likuma 12. pantā noteiktā

cilvēktiesību garantēšanas principa pārkāpums. Attiecībā uz

operatīvās darbības rezultātā iegūto ziņu pieļaujamību

kriminālprocesā tiesai esot citstarp jāizvērtē, vai tādējādi

netiek aizskartas personas konstitucionālās tiesības un netiek

pieļauta nesamērīga iejaukšanās personas dzīvē, proti, vai

tādējādi netiek pārkāpti kriminālprocesa pamatprincipi (sk.

Senāta 2013. gada 11. novembra lēmumu lietā Nr. SKK-289/2013

(11819002111)). Kriminālprocesa likuma 130. panta otrās daļas

4. punkts noteic, ka ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pārkāpjot

kriminālprocesa pamatprincipus, atzīstamas par nepieļaujamām un

pierādīšanā neizmantojamām. Tādējādi tiesai, atbilstoši

apstrīdētajai normai izvērtējot operatīvās darbības materiālus,

kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz

pierādīšanas priekšmetu, jāpārliecinās, ka operatīvās darbības

pasākumu rezultātā iegūtās ziņas par faktiem, ar kurām pamatoti

argumenti par apsūdzētā vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā,

ir iegūtas tiesiskā ceļā. Piemēram, gadījumos, kad ir celti

iebildumi sakarā ar uzkūdīšanu uz nozieguma izdarīšanu, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesas izvērtējums ietver

pienākumu konstatēt iemeslus, kuru dēļ pasākums tika veikts,

policijas līdzdalības apjomu noziedzīgajā nodarījumā un pret

iesniedzēju vērsto darbību raksturu (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2008. gada 5. februāra sprieduma lietā "Ramanauskas

v. Lithuania", pieteikums Nr. 74420/01, 71. punktu).

Tomēr no minētā izriet arī tas, ka tiesai jāpārliecinās par to,

ka operatīvās darbības materiālos, kuri nav pievienoti

krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu,

ietvertās ziņas nepamatoti neaizskar apsūdzētā tiesības uz

taisnīgu tiesu jebkādā citā veidā. Kā to norādījis Senāts,

apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt nodrošinātas,

tiesai iepazīstoties ar operatīvās darbības materiāliem un

izvērtējot, vai apsūdzētā pamattiesību ierobežojums, proti,

liegums iepazīties ar šiem materiāliem, bija īpaši nepieciešams,

lai aizsargātu gan trešo personu pamattiesības, gan sabiedrības

intereses (sk. Senāta 2015. gada 20. februāra lēmumu lietā Nr.

SKK-27/2015 (11810025304)). Turklāt tiesai, iepazīstoties ar

attiecīgajiem operatīvās darbības materiāliem, ir pienākums

atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19. panta trešajai daļai visas

saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, vērtēt

par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Tādējādi

tiesai ir pienākums izvērtēt, vai šādos materiālos ietvertā

informācija nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu.

Turklāt Senāta judikatūrā ir atzīts, ka tiesai ne tikai

formāli jānorāda, ka tā ir apstrīdētajā normā noteiktajā kārtībā

iepazinusies ar operatīvās izstrādes lietu un to izvērtējusi, bet

arī jāsniedz savs atzinums. Taču tai savā lēmumā nav jānorāda

konkrētas ziņas un fakti, kas iegūti, iepazīstoties ar operatīvās

izstrādes lietas materiāliem. Turklāt, pēc Senāta ieskata,

apstrīdētā norma būtu jāinterpretē plašāk, jo tiesas lēmumā

iekļautais norādījums, ka operatīvās darbības materiāli ir

izvērtēti, bez konkrēta atzinuma nav uzskatāms par pietiekamu

(sk. Senāta 2016. gada 4. februāra lēmumu lietā SKK-53/2016

(11815005612)). Tādējādi tiesu praksē jau ir nostiprināts

princips, ka tiesai par iepazīšanos ar operatīvās darbības

materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

uz pierādīšanas priekšmetu, ir jāsniedz atzinums, kurā pienācīgi

izvērtēti lietas dalībnieku iebildumi par pierādījumu

pieļaujamību un iekļauti pamatoti tiesas secinājumi.

Papildus tam Satversmes tiesa norāda, ka ar apstrīdēto normu

noteikto tiesisko regulējumu jau vērtējušas starptautiskās

institūcijas. Proti, apstrīdētā norma tika pieņemta pēc Eiropas

Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā "Baltiņš pret

Latviju", kurā tiesa atzina, ka no krimināllietas

materiāliem konkrētajā lietā nebija iespējams secināt, ka

nacionālās tiesas būtu mēģinājušas iepazīties ar slepenajiem

operatīvās darbības materiāliem un pienācīgi pārbaudījušas

apsūdzētā sūdzības par iespējamo provokāciju no

tiesībaizsardzības iestāžu puses (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2013. gada 8. janvāra sprieduma lietā "Baltiņš v.

Latvia", pieteikums Nr. 25282/07, 63.-65. punktu). Kā

norāda Kristīne Līce, Eiropas Padomes Ministru komiteja ir

izvērtējusi tai sniegto informāciju par apstrīdētās normas

pieņemšanu un secinājusi, ka Latvija ir veikusi visus

nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tiesas spriedumu minētajā

lietā, tostarp pilnveidojot normatīvo regulējumu, lai novērstu

līdzīgu pārkāpumu iespējamību nākotnē (sk. lietas materiālu 4.

sēj. 160.-161. lp. un Eiropas Padomes Ministru komitejas 2016.

gada 6. septembra rezolūciju Nr. CM/ResDH(2016)191 lietā

"Baltiņš v. Latvia", slēdzot sprieduma izpildes

uzraudzību šajā lietā. Pieejams: hudoc.exec.coe.int).

Apstrīdētās normas piemērošana tika vērtēta arī Apvienoto Nāciju

Organizācijas Cilvēktiesību komitejas (turpmāk - Komiteja)

izskatītajā lietā "G. B. pret Latviju". Savā viedoklī

Komiteja noraidīja iesniedzēja sūdzību par iespējamiem viņa

tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem, jo apstrīdētajā normā

paredzētais tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram aizliegums

aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem

ir līdzsvarojams ar nepieciešamību nodrošināt taisnīgu lietas

izskatīšanu, tika atzīts par pietiekamu. Proti, Komiteja

secināja, ka nacionālās tiesas, ievērojot apstrīdētajā normā

ietverto mehānismu, bija rūpīgi iepazinušās ar operatīvās

darbības materiāliem, izvērtējušas tos un ietvērušas savos

nolēmumos atzīmes par to, kas ļāva secināt, ka apsūdzētā tiesības

uz taisnīgu tiesu netika nesamērīgi ierobežotas. Turklāt Komiteja

uzsvēra, ka aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās

darbības materiāliem bija īpaši nepieciešams, lai aizsargātu

trešo personu, proti, to personu, kuras sadarbojas ar

tiesībaizsardzības iestādēm, pamattiesības, kā arī sabiedrības

intereses. Tādējādi esot panākts saprātīgs līdzsvars starp

sabiedrības un aizstāvības interesēm (sk. Apvienoto Nāciju

Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 2021. gada 5. novembra

viedokli lietā "G. B. v. Latvia", iesniegums Nr.

3124/2018. Pieejams: ohchr.org).

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

noteiktais aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās

darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir nepieciešams, lai

aizsargātu valsts drošības un sabiedrības intereses. Satversmes

tiesa atzīst, ka ar apstrīdēto normu noteiktais tiesiskais

regulējums, atbilstoši kuram tiesa izvērtē attiecīgos operatīvās

darbības materiālus un nolēmumā ietver atzinumu par to, ka tie ir

izvērtēti, ir pietiekams, lai nodrošinātu personas tiesības uz

taisnīgu tiesu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju

principu un valsts un sabiedrības drošības interesēm. Tādējādi tā

atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Kriminālprocesa likuma 500.

panta sesto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš

500. pantstika papildināts ar ceturto daļu šādā redakcijā:

500. pants
tika papildināts ar ceturto daļu šādā redakcijā: