500. pantstika papildināts ar ceturto daļu šādā redakcijā:

tika papildināts ar ceturto daļu šādā redakcijā:

1"Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības

2pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā,

3apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar

4operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

5krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu,

6lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir

7izvērtēti."

8Ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri stājās spēkā 2021.

9gada 1. janvārī, Kriminālprocesa likuma 500. pants tika izteikts

10jaunā redakcijā un tā ceturtās daļas saturs tika pārcelts uz

11sesto daļu. Apstrīdētā norma ir spēkā šādā redakcijā: "Ja

12krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības

13pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā,

14apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar

15tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

16krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu,

17lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir

18izvērtēti."

192. Pieteikuma iesniedzējs - Alvis Pīlāgs

20(turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā

21norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

22Satversme) 92. pantam.

23Ar tiesas spriedumu Pieteikuma iesniedzējs ticis atzīts par

24vainīgu Krimināllikuma 20. panta ceturtajā daļā un 218. panta

25otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un Krimināllikuma

26318. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā

27(likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 23.

28decembrim).

29Apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 92. pantam, jo tā

30nesamērīgi ierobežojot no Pieteikuma iesniedzēja tiesībām uz

31taisnīgu tiesu izrietošo pušu līdzvērtīgo iespēju principu un

32personas tiesības tikt uzklausītai. Pamatojoties uz apstrīdēto

33normu, Pieteikuma iesniedzējam esot liegts iepazīties ar tiem

34operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

35krimināllietai, bet attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lai gan

36krimināllietā kā pierādījums esot izmantotas operatīvās darbības

37pasākumu gaitā iegūtās ziņas un prokuroram tiesības iepazīties ar

38šiem materiāliem neesot liegtas. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam

39krimināllietā neesot nodrošinātas tiesības pilnvērtīgi

40sagatavoties lietas izskatīšanai visās tiesu instancēs.

41No tiesību uz taisnīgu tiesu satura izrietot, ka gan

42apsūdzības uzturētājam, gan personai, kurai ir tiesības uz

43aizstāvību, jābūt iespējai iepazīties ar otras puses argumentiem

44un pierādījumiem, kā arī izteikties par tiem. Pieteikuma

45iesniedzēja pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis -

46nacionālā drošība un valsts noslēpuma saglabāšana -, taču šis

47ierobežojums neesot samērīgs. No apstrīdētās normas izrietošās

48Pieteikuma iesniedzējam nelabvēlīgās sekas esot lielākas par

49labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti,

50Pieteikuma iesniedzējs esot nostādīts daudz nelabvēlīgākā

51situācijā kā apsūdzības uzturētājs, jo nevarot nedz pilnvērtīgi

52pārbaudīt to, vai argumenti, kas balstīti uz operatīvās darbības

53materiāliem, ir pamatoti un atbilst patiesībai, nedz arī šos

54argumentus pamatoti atspēkot un izteikties par tiem. Tāpat

55iepazīšanās ar operatīvās darbības materiāliem vai kādu daļu no

56tiem būtu bijusi Pieteikuma iesniedzējam nepieciešama, lai viņš

57varētu noskaidrot faktus, kas saistīti ar aizstāvības puses

58pozīciju, ka Pieteikuma iesniedzējs tika provocēts uz nozieguma

59izdarīšanu, un varētu izteikties par šiem faktiem.

60Apstrīdētā norma nosakot vispārēju un absolūtu aizliegumu,

61citstarp apsūdzētajam, iepazīties ar operatīvās darbības

62materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

63uz pierādīšanas priekšmetu. Proti, apstrīdētā norma neparedzot

64tiesai rīcības brīvību izvērtēt un izlemt, vai un kādā apmērā

65persona var tikt iepazīstināta ar operatīvās darbības

66materiāliem, ņemot vērā nacionālās drošības intereses un

67nepieciešamību saglabāt valsts noslēpumu.

68Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar pamattiesības mazāk

69ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, paredzot tiesai rīcības

70brīvību lemt par to, vai un kādā apmērā persona var tikt

71iepazīstināta ar operatīvās darbības materiāliem, vai arī

72brīdinot personu par to, ka valsts noslēpumu saturoša informācija

73nedrīkst tikt izpausta un par tās izpaušanu iestājas

74kriminālatbildība. Tāpat būtu iespējams apstrīdētajā normā

75paredzēt kritērijus, pēc kuriem tiesai jāvadās, lemjot par to,

76vai un kādā apmērā personai var tikt atļauts iepazīties ar

77operatīvās darbības materiāliem.

78Lai novērstu Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu,

79esot nepieciešams apstrīdēto normu attiecībā uz viņu atzīt par

80spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža jeb

81dienas, kad lieta saņemta pirmās instances tiesā, proti, no 2010.

82gada 9. jūnija. Kaitējums Pieteikuma iesniedzējam jau esot

83nodarīts, un tas netiktu novērsts, ja apstrīdētā norma zaudētu

84spēku ar Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas brīdi.

853. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

86Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

8792. pantam.

88Esot būtiski tas, ka saskaņā ar apstrīdēto normu tiesības

89iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem ir paredzētas tikai

90tiesai. Minētais esot pamatojams ar to, ka atbilstoši Operatīvās

91darbības likuma 24. panta pirmajai daļai operatīvās darbības

92pasākumu gaitā iegūtā informācija ir klasificējama kā ierobežotas

93pieejamības informācija vai valsts noslēpuma objekts, savukārt

94atbilstoši Operatīvās darbības likuma 8. panta trešajai daļai

95operatīvās darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir

96valsts noslēpums. Šādas informācijas atklāšana lietas

97dalībniekiem, tostarp apsūdzētajam, neesot pieņemama.

98No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais pušu līdzvērtīgu

99iespēju princips paredzot, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa

100dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām. Proti, katram

101procesa dalībniekam vajagot būt nodrošinātām adekvātām iespējām

102izmantot procesuālos līdzekļus, un neviens procesa dalībnieks

103nedrīkstot tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā

104citi procesa dalībnieki. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips

105kriminālprocesā nozīmējot, ka katrai pusei jābūt iespējai

106iepazīties ar otras puses iesniegtajiem komentāriem un

107pierādījumiem, kā arī sniegt savus paskaidrojumus par tiem.

108Turklāt neatkarīgi no tā, kāda metode nacionālajā tiesību sistēmā

109izraudzīta šā mērķa sasniegšanai, tai vajagot nodrošināt, ka

110katra puse uzzina par otras puses iesniegtajiem paskaidrojumiem

111un tai tiek dota reāla iespēja iesniegt savus paskaidrojumus par

112tiem.

113Tomēr pušu līdzvērtīgu iespēju princips neesot absolūts un to

114varot ierobežot sabiedrības interesēs, lai nodrošinātu taisnīgu

115līdzsvaru starp tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu un

116klasificētas informācijas aizsardzību. Līdzīgas atziņas paudis

117arī Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

118judikatūru. Proti, Senāts norādījis, ka tiesības uz taisnīgu

119tiesu nav pārkāptas, ja lietas materiāliem netiek pievienoti

120operatīvās darbības materiāli, ja vien tiesa ar tiem ir

121iepazinusies un izvērtējusi, kādēļ uzsākta operatīvā pārbaude,

122kādēļ apsūdzētais ņemts operatīvajā uzskaitē un kādēļ akceptētas

123operatīvās darbības. Tomēr saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

124pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.

125panta 1. punktu esot pieļaujami tikai tādi aizstāvības puses

126tiesību ierobežojumi, kas ir īpaši nepieciešami. Turklāt, lai

127nodrošinātu apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu, esot jārod

128atbilstošs līdzsvars starp šādiem ierobežojumiem un tiesas

129iestāžu nodrošinātu uzraudzību.

130Ja operatīvās darbības materiāli, kuri nav pievienoti

131krimināllietai, bet attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, tiktu

132izpausti apsūdzētajam vai viņa aizstāvim, būtu apdraudēta

133operatīvās darbības materiālu konfidencialitāte un intereses,

134kuru dēļ šajos materiālos ietvertā informācija tiek īpaši

135sargāta. Proti, būtu apdraudēts ne vien valsts noslēpums un

136valsts drošība, bet arī operatīvās darbības subjektu un slepeno

137palīgu dzīvība un veselība, kā arī turpmākās operatīvās darbības

138norise. Savukārt tiesai kā procesa virzītājam esot nepieciešams

139iepazīties ar minētajiem materiāliem, lai tā spētu nodrošināt

140tiesības uz taisnīgu tiesu.

141Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības

142pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, šādi pierādījumi esot

143pievienojami krimināllietas materiāliem līdz ar uzziņu par to,

144kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu akceptējusi operatīvās

145darbības pasākumu veikšanu. Savukārt operatīvās darbības

146materiālos, kuri nav pievienoti krimināllietai, bet attiecas uz

147pierādīšanas priekšmetu, neietilpstot jauni pierādījumi tam, ka

148ir noticis noziedzīgs nodarījums un ka konkrētā persona ir

149vainīga tā izdarīšanā. Proti, tiesa, iepazīstoties ar operatīvās

150darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

151attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, pārliecinoties vienīgi par

152lietā esošo pierādījumu pieļaujamību gadījumos, kad krimināllietā

153kā pierādījumi tiek izmantotas operatīvās darbības pasākumos

154iegūtas ziņas par faktiem un kāds no procesa dalībniekiem apšauba

155šo ziņu kā pierādījumu pieļaujamību. Savukārt tad, ja operatīvās

156darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem tiek izmantotas kā

157pierādījums krimināllietā, tās tiekot darītas zināmas

158apsūdzētajam vai viņa aizstāvim, kā arī tiekot sniegta uzziņa par

159to, kura iestāde, kad un uz kādu laiku ir akceptējusi operatīvās

160darbības pasākumu veikšanu. Turklāt apsūdzētajam vai viņa

161aizstāvim tāpat kā prokuroram esot piešķirtas tiesības iesniegt

162tiesai motivētu lūgumu, lai tā iepazīstas ar attiecīgajiem

163materiāliem un tos izvērtē. Tādējādi, ņemot vērā to operatīvās

164darbības materiālu specifiku, kuri nav pievienoti krimināllietai

165un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, kā arī šo materiālu

166izmantošanas mērķi un to, ka tiesai ir tiesības iepazīties ar

167attiecīgajiem materiāliem un tos izvērtēt, ja apsūdzētais vai

168viņa aizstāvis ir izteicis attiecīgu lūgumu, esot panākts

169taisnīgs līdzsvars starp tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu

170un klasificētas informācijas aizsardzību.

171Papildus tam Saeima norāda: regulējums par to, ka tikai tiesa

172drīkst iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

173pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

174priekšmetu, ir spēkā jau no 2014. gada 25. jūnija. Proti, līdz

1752021. gada 1. janvārim šāds regulējums bijis ietverts

176Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturtajā daļā. Krimināllietas

177Nr. 16870002408 iztiesāšana uzsākta pirms 2014. gada 25. jūnija,

178tomēr Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturtā daļa kā

179procesuālā tiesību norma esot bijusi piemērojama arī tādās

180krimināllietās, kuru iztiesāšana uzsākta pirms šīs normas spēkā

181stāšanās dienas. Pieteikuma iesniedzējam krimināllietas Nr.

18216870002408 ietvaros neesot bijis tiesību iepazīties ar

183operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

184krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, jau

185no 2014. gada 25. jūnija. Apstrīdētā norma esot imperatīva un

186formulēta nepārprotami, un Pieteikuma iesniedzējs atrodoties

187apstrīdētās normas tvērumam tipiskā situācijā. Tādējādi

188Pieteikuma iesniedzējam neesot bijusi iespēja aizstāvēt savas

189tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un

190termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā

191esot skaitāms no Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma

192rašanās brīža, proti, no 2014. gada 25. jūnija. Līdz ar to esot

193secināms, ka konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš nav

194ievērots.

1954. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

196uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

197Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam neierobežojot

198Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu.

199Atbilstoši apstrīdētajai normai personai tiekot liegtas tiesības

200iepazīties ar tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

201pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

202priekšmetu, nevis ar pašiem pierādījumiem, kas ir ziņas par

203faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas

204kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo

205apstākļu esības vai neesības pamatošanai. Operatīvās darbības

206materiāli, kas nav pievienoti krimināllietai, nevarot tikt atzīti

207par pierādījumiem lietā, un tiesa nevarot, pamatojoties uz tiem,

208pieņemt nolēmumu. Tādējādi, liedzot aizstāvības pusei tiesības

209iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, personai netiekot

210ierobežotas Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz

211taisnīgu tiesu.

212Ar apstrīdēto normu tiekot nodrošināts leģitīms mērķis -

213nacionālās drošības un valsts noslēpuma aizsardzība. Operatīvās

214darbības materiāli varot saturēt tādu informāciju, kuras

215atklāšana lietas dalībniekiem nav pieļaujama, jo var apdraudēt

216slepeno palīgu dzīvību un veselību, turpmāko operatīvo darbību,

217kā arī iespējas sadarboties ar ārvalstīm. Tādējādi, nosakot

218lietas dalībniekiem absolūtu aizliegumu iepazīties ar

219attiecīgajiem materiāliem, esot nodrošināta ne vien sabiedrības

220drošība, bet arī turpmākās operatīvās darbības mērķu sasniegšana

221un šo darbību veikšanas iespējamība.

222Izskatāmās lietas ietvaros nepastāvot saudzējošāki līdzekļi,

223kas ļautu leģitīmos mērķus sasniegt tādā pašā kvalitātē.

224Operatīvās darbības materiāli varot saturēt informāciju par

225operatīvās darbības pasākumu organizāciju, metodiku un taktiku,

226kas ir valsts noslēpums. Atbilstoši likumam "Par tiesu

227varu" un likumam "Par valsts noslēpumu" tiesas

228kompetencē neietilpstot saturiska izvērtēšana, vai attiecīgā

229informācija atbilst valsts noslēpuma objektam un vai, izņemot

230likuma "Par tiesu varu" 12. panta piektajā daļā minēto

231gadījumu, personām var tikt piešķirtas tiesības iepazīties ar

232valsts noslēpuma objektu saturošu informāciju. Tādējādi nebūtu

233samērīgi kriminālprocesa regulējumā ietvert tiesneša tiesības

234izvērtēt konkrētās informācijas apjomu un attiecīgi lemt par

235operatīvās darbības materiālu pieejamību lietas dalībniekiem.

236Savukārt personas parakstīšanās, apliecinot, ka tā ir brīdināta

237par kriminālatbildību, kas iestājas par valsts noslēpuma

238izpaušanu, varētu nebūt pietiekami efektīvs līdzeklis, ņemot vērā

239to, ka valsts noslēpuma izpaušanas gadījumā var iestāties

240neatgriezeniskas sekas saistībā ar nacionālās drošības

241apdraudējuma riskiem.

242Turklāt Operatīvās darbības likuma 24.1 pantā esot

243noteikts, ka operatīvās darbības subjekts, pabeidzis operatīvās

244darbības procesu, par sevišķajā veidā veikto operatīvās darbības

245pasākumu un tā veikšanas laiku informē personu, pret kuru

246minētais pasākums tika veikts, izņemot šajā pantā noteiktos

247gadījumus. Tādējādi tiekot nodrošinātas personas tiesības zināt,

248ka un kādas operatīvās darbības pret to ir veiktas, kā arī

249iespēja atsaukties uz šīm operatīvajām darbībām tiesā savu

250tiesību aizstāvēšanai. Līdz ar to likumdevējs esot ievērojis

251līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.

2525. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

253uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

254Apsūdzētā tiesības iepazīties ar lietas materiāliem neesot

255neierobežotas. Proti, atteikums izpaust informāciju varot būt

256pamatots, ja tam ir leģitīms mērķis. No Eiropas Cilvēktiesību

257tiesas judikatūras esot secināms, ka valsts drošības aizsardzība,

258operatīvās darbības metožu neizpaušana, kā arī to personu

259identitātes aizsardzība, kuras sadarbojušās ar policiju un

260sniegušas tai nozīmīgu informāciju, kas sekmējusi nozieguma

261atklāšanu, ir leģitīms mērķis, proti, svarīgu sabiedrības

262interešu aizsardzība. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras

263izrietot arī tas, ka jebkurā gadījumā, kad pusei tiek ierobežota

264piekļuve informācijai par lietu, šādam ierobežojumam jābūt

265nepieciešamam un samērojamam ar tās puses tiesību ievērošanu,

266kuras intereses atteikums aizskar. Proporcionalitāte tiekot

267panākta, līdzsvarojot labvēlīgās sekas, kas rodas, neatklājot

268informāciju, un nelabvēlīgās sekas pusei, kuras tiesības

269sagatavoties aizstāvībai tiek ierobežotas. Ja pusei tiek liegts

270iepazīties ar informāciju, tad tiesai esot jāizvērtē šāda

271aizlieguma nepieciešamība un proporcionalitāte. Šāds secinājums

272izrietot arī no Senāta judikatūras.

273No minētā esot secināms, ka tiesai savā nolēmumā jāsniedz

274atzinums par ziņām, ar kurām tā iepazinusies, izskatot operatīvās

275izstrādes materiālus. Tiesai savā nolēmumā neesot jānorāda

276konkrētas ziņas un fakti, kas apzināti, iepazīstoties ar

277operatīvās izstrādes materiāliem, bet gan jāsniedz par tiem savs

278vērtējums. Tādējādi tiekot nodrošināta pierādījumu ticamības

279pārbaude un pamats izdarīt secinājumus par to, vai procesa

280ietvaros nav pārkāptas Konvencijas 6. pantā un Satversmes 92.

281pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētā norma

282nepārprotami paredzot tiesas pienākumu nolēmumā norādīt, ka

283operatīvās darbības materiāli ir izvērtēti, kā arī sniegt

284rediģētu šīs izvērtētās informācijas kopsavilkumu. Tiesai

285nolēmumā sniedzot savu vērtējumu par ziņām, ar kurām tā

286iepazinusies, tiekot līdzsvarota sabiedrības interese aizsargāt

287klasificētu informāciju ar apsūdzētā interesi uzzināt šo

288informāciju, un tas atbilstot Satversmes 92. panta pirmajā

289teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tiesu praksē esot

290bijuši gadījumi, kad tiesa, sniedzot vērtējumu par operatīvās

291darbības procesa materiāliem, ir taisījusi attaisnojošu

292spriedumu, un līdz ar to šādam tiesas vērtējumam neesot tikai

293formāls raksturs.

294Papildus tam Kriminālprocesa likuma 127. panta trešā daļa

295nosakot, ka operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par

296faktiem, tostarp ziņas par citas personas izdarītu noziedzīgu

297nodarījumu, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu

298palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās

299iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

300Šā paša panta ceturtā daļa paredzot: ja krimināllietā kā

301pierādījumu izmanto šā panta trešajā daļā minētās ziņas, tai

302pievieno uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika

303periodu akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu.

304Savukārt saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 24. panta pirmo

305daļu operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija ir

306klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija vai valsts

307noslēpuma objekts. Šādu informāciju kā pierādījumu

308kriminālprocesā drīkstot izmantot tikai Kriminālprocesa likumā

309noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās darbības pasākumu

310īstenošanas un tajos iesaistīto personu konfidencialitāti un

311drošību. No minēto normu satura izrietot, ka operatīvās darbības

312pasākumu gaitā iegūto informāciju var izmantot kā pierādījumu

313tikai tad, ja tiek nodrošināta gan operatīvās darbības pasākumu

314īstenošanas drošība, gan arī tajos iesaistīto personu anonimitāte

315un drošība. Šīs prasības nebūtu iespējams izpildīt, ja ar

316operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūto informāciju tiktu

317iepazīstināts apsūdzētais un viņa aizstāvis. Šāds secinājums

318attiecoties arī uz apsvērumu, vai tiesai būtu jāpiešķir pilnvaras

319izvērtēt iespēju ļaut apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties

320ar operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtajām ziņām, kas ir

321klasificējamas kā ierobežotas pieejamības informācija vai valsts

322noslēpumu saturoša informācija.

323Turklāt operatīvās darbības materiālos esošās ziņas, pat ja

324tās saistītas ar pierādīšanas priekšmetu, neesot uzskatāmas par

325pierādījumiem Kriminālprocesa 127. panta pirmās daļas izpratnē,

326jo tās netiekot izmantotas pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo

327apstākļu esības vai neesības pamatošanai.

3286. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve

329starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce -

330uzskata, ka apstrīdētā norma, ja tā kriminālprocesā piemērota

331efektīvi, varētu nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu

332Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē.

333Izskatāmās lietas apstākļos neesot šaubu par to, ka uz

334Pieteikuma iesniedzēju attiecināmas Konvencijas 6. pantā

335garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Tātad uz izskatāmo lietu

336esot attiecināma arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra

337Konvencijas 6. panta piemērošanā.

338Līdzīgi kā Satversmes tiesa, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

339esot secinājusi, ka tiesībām uz taisnīgu tiesu piemīt divi

340aspekti - institucionālais un procesuālais - un personu sūdzības

341par iespējamiem pušu līdzvērtīgu iespēju principa pārkāpumiem

342ietilpst procesuālajā aspektā. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību

343tiesas judikatūrā izvirzītajiem principiem šai tiesai, izskatot

344personu sūdzības par iespējamiem Konvencijas 6. panta pārkāpumiem

345kopsakarā ar pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu, neesot

346jāvērtē procesuālais regulējums, kas, piemēram, ierobežo personas

347tiesības iepazīties ar kādu daļu no lietas materiāliem, pats par

348sevi. Toties esot vērtējams tas, vai tiesas process kopumā ir

349nodrošinājis personai tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, tiesības

350uz taisnīgu tiesu nedrīkstot ierobežot tiktāl, ka ar valsts

351rīcību vai regulējumu personai šīs tiesības tiek atņemtas pēc

352būtības.

353Izskatāmās lietas ietvaros esot nošķirami operatīvās darbības

354materiāli un operatīvo darbību rezultātā iegūtās ziņas par

355faktiem. Proti, vērtējot apstrīdētās normas satversmību, svarīgi

356esot tas, vai materiāli, ar kuriem personai liegts iepazīties,

357pēc būtības satur jaunu informāciju vai pierādījumus, kas nav

358ietverti aizstāvības pusei pieejamos materiālos un ir tieši

359saistīti ar pierādīšanas priekšmetu. Sistēmiski aplūkojot

360kriminālprocesuālo regulējumu, esot secināms, ka pierādījumus un

361ziņas par faktiem, kas saistīti ar apsūdzības priekšmetu,

362apsūdzētajam izsniedz līdz ar lietas nodošanu izskatīšanai.

363Proti, visa uz pierādīšanas priekšmetu attiecināmā informācija

364esot pieejama krimināllietas materiālos. Savukārt operatīvās

365darbības materiālos esot atrodama tikai papildu informācija par

366apstākļiem, kādos šīs ziņas iegūtas, par metodēm, kādas

367izmantotas to iegūšanai, konkrētā informācija, kas iegūta, un

368informācija, kas ir tikai pakārtota ziņām, kuras norāda uz to, ka

369konkrētā persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un

370kuras ir pieejamas krimināllietas materiālos. Līdz ar to

371operatīvās darbības materiāli nesaturot jaunu informāciju, kas

372aizstāvības puses tiesības ietekmētu pēc būtības, un aizliegums

373personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, iepazīties ar šādiem

374materiāliem neatņemot šai personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc

375būtības.

376Savukārt attiecībā uz to, vai procesuālās garantijas, ko

377paredz apstrīdētā norma, kopumā nodrošina personai tiesības uz

378taisnīgu tiesu, norādāms, ka apstrīdētā norma tika pieņemta, lai

379izpildītu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā

380"Baltiņš pret Latviju", kurā Eiropas Cilvēktiesību

381tiesa konstatēja Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu.

382Eiropas Padomes Ministru komitejas atzinumā secināts, ka Latvija

383ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tiesas

384spriedumu, tostarp pilnveidojusi normatīvo regulējumu, lai

385novērstu līdzīgu pārkāpumu iespējamību nākotnē. Šobrīd spēkā

386esošais regulējums, atbilstoši kuram tiesas iepazinušās ar

387operatīvās darbības materiāliem, izvērtējušas tos un ietvērušas

388savos nolēmumos atzīmes par to, kas ļāva secināt, ka personas

389tiesības uz taisnīgu tiesu netika nesamērīgi ierobežotas, esot

390atzīts par pietiekamu arī ar Apvienoto Nāciju Organizācijas

391Cilvēktiesību komitejas lēmumu. Turklāt nacionālo tiesu

392judikatūrā izvirzītie principi, pēc kuriem tiesas vadās, izskatot

393personu sūdzības atbilstoši Kriminālprocesa 500. panta sestajai

394daļai un lemjot par to, vai nav notikusi uzkūdīšana uz noziedzīga

395nodarījuma izdarīšanu, pilnībā atbilstot Eiropas Cilvēktiesību

396tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, kas jāņem vērā, lai

397nodrošinātu personu tiesības uz taisnīgu tiesu, novēršot tādu

398pierādījumu izmantošanu kriminālprocesā, kuri ir iegūti

399prettiesiski.

4007. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

401ka apstrīdētā norma nodrošina samērīgu līdzsvaru starp valsts

402drošības interesēm un apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu lietas

403izskatīšanu.

404No apstrīdētās normas satura nepārprotami neizrietot tas, vai

405šī norma liedz tiesības iepazīties ar operatīvās darbības

406materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

407uz pierādīšanas priekšmetu, tikai Pieteikuma iesniedzējam vai arī

408prokuroram kā apsūdzības uzturētājam. Tomēr neatkarīgi no tā

409apstrīdētā norma ierobežojot Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz

410taisnīgu tiesu tvērumā esošās procesuālās tiesības tikt

411uzklausītam.

412Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma neatņem tiesības uz

413taisnīgu tiesu pēc būtības, bet gan ierobežo tās tiktāl, ka tiek

414skartas atsevišķu procesuālo tiesību īstenošanas iespējas.

415Minētais ierobežojums esot pamatojams ar nepieciešamību

416nodrošināt valsts drošības, kā arī operatīvās darbības subjektu

417un slepeno palīgu dzīvības un veselības aizsardzību. Šādu

418klasificētas informācijas aizsardzību neesot iespējams nodrošināt

419ar personas, kura ir iesaistīta kriminālprocesā un kurai ir

420tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, rakstveida

421brīdināšanu par pienākumu glabāt valsts noslēpumu un par

422atbildību, kas paredzēta par valsts noslēpuma izpaušanu,

423atbilstoši Kriminālprocesa 375. panta ceturtās daļas

424nosacījumiem.

425Operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

426krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, esot

427specifisks saturs, kas pēc būtības nevarot ietvert uz

428pierādījumiem attiecināmu informāciju. Tādējādi tiesai šie

429materiāli varot kalpot vienīgi par pamatu pierādījumu

430pieļaujamības izvērtēšanai. Turklāt pierādījumu iegūšana nemaz

431nevarot būt operatīvās darbības pasākumu veikšanas mērķis, jo tā

432neietilpstot Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajos

433operatīvās darbības uzdevumos.

434Jebkuram Satversmes 92. panta pirmajā teikumā un Konvencijas

4356. panta 1. punktā ietverto tiesību ierobežojumam esot

436jānodrošina noteiktas tiesību aizsardzības garantijas un jābūt

437absolūti nepieciešamam. Turklāt jebkurām grūtībām, ko aizstāvības

438pusei rada apsūdzētā tiesību ierobežojums, vajagot būt pietiekami

439līdzsvarotām ar tiesu iestāžu veiktajām procedūrām. Eiropas

440Cilvēktiesību tiesa esot norādījusi, ka gadījumos, kad lietā tiek

441izmantoti pierādījumi, kas netiek atklāti valsts drošības

442interesēs, nacionālajām tiesām rūpīgi jāpārbauda lēmumu

443pieņemšanas procedūra. Savukārt izvērtējot attiecīgās procesuālās

444garantijas, esot jāņem vērā neizpaužamā materiāla nozīme un

445iespējas to izmantot tiesas procesā, proti, jāizvērtē tas, vai

446neizpaužamā informācija vispār var palīdzēt aizstāvības pusei.

447Arī Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka sevišķi svarīgu,

448ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ konkrēta informācija vai

449pierādījumi var netikt darīti zināmi attiecīgajai personai, tomēr

450arī šādā gadījumā atbildīgajai institūcijai vajagot izmantot

451tādus procesuālos līdzekļus, kas nodrošinātu gan valsts drošības

452aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai. Pēc

453tiesībsarga ieskata, operatīvās darbības materiāli, kuri nav

454pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

455priekšmetu, pēc būtības nevarētu saturēt būtiskas apsūdzēto

456attaisnojošas ziņas par faktiem. Turklāt procesa virzītājs

457nodrošinot operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās

458informācijas pārbaudi. Papildus tam saskaņā ar Senāta judikatūru

459tiesai pēc iepazīšanās ar šādiem materiāliem esot jāsniedz tāds

460atzinums, kurā lietas dalībnieku iebildumi un sūdzības par

461pierādījumu pieļaujamību būtu pienācīgi izvērtētas un motivētas.

462Tādējādi apstrīdētā norma nodrošinot samērīgu līdzsvaru starp

463valsts drošības interesēm un apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu

464tiesu.

465Tomēr esot saskatāmas problēmas tajos gadījumos, kad

466operatīvās darbības pasākumi tiek veikti pēc kriminālprocesa

467uzsākšanas, tādējādi nepiemērojot Kriminālprocesa likuma 11.

468nodaļā ietvertās speciālās izmeklēšanas darbības, kuras pretēji

469operatīvās darbības pasākumiem iespējams veikt tikai esoša

470kriminālprocesa ietvaros. Ņemot vērā šo darbību kategoriju

471līdzīgo raksturu, esot kritiski vērtējama operatīvās darbības

472pasākumu salīdzinoši plašāka piemērošana kriminālprocesā. Ja

473kriminālprocesa ietvaros tiek veiktas speciālās izmeklēšanas

474darbības, tad kriminālprocesā iesaistītajai personai, kurai ir

475tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, arī

476apsūdzētajam, esot tiesības iesniegt izmeklēšanas tiesnesim

477pieteikumu ar lūgumu ļaut personai iepazīties ar krimināllietai

478nepievienotajiem materiāliem. Tādējādi gadījumos, kad uzsākta

479kriminālprocesa ietvaros speciālo izmeklēšanas darbību vietā tiek

480veikti operatīvās darbības pasākumi, kriminālprocesā iesaistītās

481personas, tostarp apsūdzētais, tiekot nostādītas procesuāli

482neizdevīgākos apstākļos. Turklāt atbilstoši pašreiz spēkā

483esošajam tiesiskajam regulējumam esot sarežģīti nošķirt

484gadījumus, kuros operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtā

485informācija ir klasificējama kā ierobežotas pieejamības

486informācija un kuros - kā valsts noslēpums. Pēc tiesībsarga

487ieskata, Operatīvās darbības likumā būtu definējami precīzāki

488minētajai klasifikācijai nepieciešamie kritēriji, lai skaidri

489nošķirtu valsts noslēpumu saturošu informāciju no operatīvās

490darbības pasākumu gaitā iegūtās informācijas, kura klasificējama

491kā ierobežotas pieejamības informācija un par iepazīšanos ar kuru

492tiesa varētu lemt atbilstoši Informācijas atklātības likumam.

4938. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

494padome - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

49592. pantam.

496Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtā daļa paredzot

497prokuroram tiesības jau kriminālvajāšanas stadijā iepazīties ar

498operatīvās darbības materiāliem un pārbaudīt, vai šie materiāli

499satur ziņas, kuras pamato vai atspēko pierādīšanas priekšmetā

500ietilpstošo faktu esību, savukārt apsūdzētajam šādu tiesību

501neesot nedz pirmstiesas kriminālprocesā, nedz krimināllietas

502iztiesāšanā. Tādējādi apsūdzētais tiekot nostādīts salīdzinoši

503nelabvēlīgākā stāvoklī kā prokurors un apstrīdētā norma

504Pieteikuma iesniedzējam ierobežojot no tiesībām uz taisnīgu tiesu

505izrietošās tiesības uz procesuālo līdzvērtību un tiesības uz

506līdzekļiem, kas nepieciešami aizstāvības sagatavošanai.

507Ļaujot apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties ar

508operatīvās lietas materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietas

509materiāliem, bet attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, viņiem

510tiktu dota iespēja ne tikai pārliecināties par to, vai šie

511materiāli satur tādas ziņas, kuras pamato vai atspēko jau

512iepriekš izvirzītos argumentus par pierādījumu pieļaujamību, bet

513arī izvirzīt jaunus argumentus savas pozīcijas pamatošanai.

514Turklāt tad, ja tiesas nolēmumā ir ietverta vien lakoniska

515norāde, ka operatīvās darbības materiāli ir izvērtēti, bet ne

516izvērstāka motivācija par to, kādēļ argumenti par operatīvās

517darbības rezultātā iegūto pierādījumu nepieļaujamību ir

518nepamatoti, varot būt ierobežotas aizstāvības puses iespējas

519pilnvērtīgi pārsūdzēt tiesas nolēmumu šajā daļā.

520Pastāvot personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar

521kuriem apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varot sasniegt tādā pašā

522kvalitātē. Piemēram, gan krimināllietās, gan citās lietās, kuras

523saistītas ar valsts noslēpumu, esot paredzēta kārtība, kādā

524personas, kuras piedalās tiesvedības procesā, var iepazīties ar

525valsts noslēpumu saturošiem pierādījumiem pēc tam, kad ir

526rakstveidā brīdinātas par pienākumu glabāt valsts noslēpumu un

527par atbildību, kas paredzēta par valsts noslēpuma nelikumīgu

528izpaušanu. Savukārt procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kuros

529iepretim ar mantu saistītās personas tiesībām iepazīties ar šā

530procesa materiāliem tiekot nostādītas citu personu pamattiesības,

531sabiedrības intereses un kriminālprocesa mērķa sasniegšanas

532intereses, procesuālā kārtība paredzot, ka ar mantu saistītā

533persona ar lietas materiāliem var iepazīties ar procesa virzītāja

534atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Procesa virzītāja lēmumu, ar

535kuru lūgums par iepazīšanos ar lietas materiāliem ir noraidīts,

536varot pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā, kas izskata procesu par

537noziedzīgi iegūtu mantu. Arī krimināllietās, kurās kā pierādījumi

538tiek izmantoti operatīvās darbības materiāli, būtu iespējams

539paredzēt samērīgāku mehānismu apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu

540nodrošināšanai. Proti, tiesai varētu piešķirt pilnvaras lemt par

541to, vai un kādā apjomā apsūdzētais vai viņa aizstāvis var

542iepazīties ar tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

543pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

544priekšmetu. Savukārt apsūdzētā persona vai tās aizstāvis varētu

545iepazīties ar minētajiem materiāliem tiesas noteiktajā apjomā pēc

546tam, kad ir rakstveidā brīdināti, ka par klasificētas

547informācijas izpaušanu paredzēta kriminālatbildība, un ar savu

548parakstu apliecinājuši, ka ir par to brīdināti. Tādējādi tiktu

549panākts saprātīgs līdzsvars starp nacionālās drošības un valsts

550noslēpuma saglabāšanas interesēm, kā arī citu personu

551pamattiesībām, no vienas puses, un apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu

552tiesu, no otras puses.

553Turklāt neesot izšķirošas nozīmes tam, vai operatīvās darbības

554materiāli, kas nav pievienoti krimināllietai, satur jaunus tiešus

555pierādījumus vai tikai tādus pierādījumus, kuri attiecas uz jau

556esošo pierādījumu pieļaujamību, ticamību vai pietiekamību. Proti,

557Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot atzīts, ka jautājums

558par piekļuvi pierādījumiem saskaņā ar Konvencijas 6. pantu rodas

559tad, ja konkrētie pierādījumi tika izmantoti vai tiesa uz tiem

560balstījās, nosakot apsūdzētā vainu, vai arī šie materiāli satur

561tādas ziņas, kas būtu ļāvušas apsūdzētajam panākt attaisnošanu

562vai soda samazināšanu. Attiecīgie pierādījumi šajā kontekstā esot

563ne tikai tie, kuri tieši attiecas uz lietas faktiem, bet arī citi

564pierādījumi, kas varētu attiekties uz šo tieši ar lietas faktiem

565saistīto pierādījumu pieļaujamību, ticamību un pietiekamību.

566Turklāt Pieteikuma iesniedzēja tiesības aizstāvēt savas

567Satversmē noteiktās pamattiesības ar vispārējiem tiesību

568aizsardzības līdzekļiem būtu vērtējamas plašāk nekā tikai iespēja

569pārsūdzēt imperatīvu aizliegumu iepazīties ar operatīvās darbības

570materiāliem. Proti, Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

571aizskārumu esot bijis iespējams novērst, tiesai neizmantojot

572Pieteikuma iesniedzēja vainas pamatošanai, pēc viņa ieskata,

573nepieļaujamus pierādījumus vai arī taisot attaisnojošu spriedumu.

574Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējam esot bijušas iespējas

575aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības

576līdzekļiem un konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš esot

577skaitāms no pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās

578brīža.

5799. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Aldis

580Lieljuksis - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

58192. pantam.

582Operatīvā darbība esot valsts institūciju tiesiska darbība,

583kuras subjektiem, īstenojot operatīvās darbības pasākumus,

584jāaizsargā sabiedrība no kriminālsodāmiem apdraudējumiem,

585jānodrošina valsts noslēpuma aizsardzība un tiesiskums, vēršoties

586pret personām, kas to apdraud. Personas informēšana par

587operatīvās darbības pasākumiem to veikšanas laikā būtu pretrunā

588ar Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajiem operatīvās

589darbības uzdevumiem. Pēc operatīvās darbības procesa pabeigšanas

590personas varot tikt informētas par to, ka pret tām tika veikti

591attiecīgi operatīvās darbības pasākumi sevišķā veidā, tikai tad,

592ja ir izpildījies kāds no Operatīvās darbības likuma

59324.1 panta otrajā daļā ietvertajiem nosacījumiem,

594turklāt atbilstoši šā paša panta pirmajai daļai šādu informāciju

595sniegt - pat vispārīgā veidā - esot tiesīgs tikai operatīvās

596darbības subjekts, bet ne tiesa. Arī izbeigtā operatīvā lietā

597varot būt tāda sevišķā veidā iegūta informācija, kas attiecas uz

598pierādījuma priekšmetu, taču nav izmantojama kriminālprocesā, jo

599tās atklāšana apdraudētu citas Operatīvās darbības likumā

600norādītās aizsargājamās intereses. Tāpēc par veiktajiem

601operatīvās darbības pasākumiem vai darbībām un jo īpaši par to

602rezultātā iegūtās informācijas saturu persona neesot informējama.

603Turpretim cita informācija, kas iegūta Operatīvās darbības likumā

604paredzēto pasākumu rezultātā un attiecas uz pierādīšanas

605priekšmetu, ja tā iegūta, nepārkāpjot Operatīvās darbības likuma

606principus un prasības, esot izmantojama kriminālprocesā.

607Operatīvās darbības likumā norādīto operatīvās darbības

608uzdevumu loks esot plašs, taču tie saskaņā ar šā likuma 4. panta

609trešo daļu esot veicami, ievērojot minētajā pantā noteiktos

610principus un pēc iespējas mazāk ierobežojot personu

611pamattiesības. Viens no operatīvās darbības principiem, kas

612izrietot no vairākām Operatīvās darbības likuma normām, esot

613konspirācijas princips, kas citstarp paredzot, ka operatīvās

614darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir valsts

615noslēpums, bet iegūto informāciju kriminālprocesā var izmantot,

616ievērojot kriminālprocesā noteikto kārtību un nodrošinot

617operatīvās darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto

618personu konfidencialitāti un drošību. Šis princips esot saistošs

619operatīvās darbības subjekta amatpersonām, un neviena cita

620amatpersona neesot tiesīga izlemt, vai, izmantojot operatīvajā

621lietā esošos datus, konspirācijas princips tiktu ievērots. Īpaši

622aizsargājams esot slepeno palīgu institūts, jo slepenie palīgi

623esot valsts aizsardzībā un ziņas par viņu identitāti un slepeno

624sadarbību ar operatīvās darbības subjektiem esot valsts

625noslēpums. Ņemot vērā to, ka pienākums ievērot konspirācijas

626prasības pilnā mērā gulstas uz operatīvās darbības subjektu,

627vienīgi operatīvās darbības subjekts esot tiesīgs pieņemt lēmumu

628par slepenā palīga sniegto un operatīvajā lietā esošo ziņu

629izmantošanu kriminālprocesā. Turpretim tiesai neesot un nevarot

630būt zināmi apstākļi, kas saistīti ar slepenā palīga iesaisti,

631kura pati par sevi esot aizsargājams valsts noslēpums, kas

632atklājams amatpersonām vienīgi Operatīvās darbības likumā

633noteiktajā kārtībā.

634Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā minētais

635operatīvais eksperiments esot tiesisks operatīvās darbības

636pasākums, kuru regulējot Operatīvās darbības likuma 15. pants.

637Atbilstoši šā panta trešajai daļai operatīvā eksperimenta

638veikšanai noziedzīgu rīcību provocējošā situācijā esot

639nepieciešams prokurora akcepts. Turklāt Operatīvās darbības

640likuma 22. pants paredzot amatpersonas tiešā priekšnieka vai

641operatīvās darbības subjekta deleģētas amatpersonas piekrišanu

642arī attiecīgās kategorijas operatīvās lietas uzsākšanai un

643pasākuma īstenošanai, tādējādi nodrošinot operatīvās darbības

644subjekta kontroli pār amatpersonas rīcību. Papildus tam

645atbilstoši Operatīvās darbības likuma 23.2 pantam

646sevišķā veidā veiktu operatīvās darbības pasākumu gadījumos

647tiekot veikta pēcpārbaude, kas ietverot operatīvās darbības

648subjekta pienākumu ziņot prokuroram par šādu pasākumu un tā

649īstenošanas gaitu. Tāpat šī pārbaude ietverot prokurora pienākumu

650pēc šā panta trešajā daļā minēto apstākļu konstatēšanas uzdot

651iegūtos datus iznīcināt un tiesneša sniegta akcepta gadījumā

652nosūtīt informāciju Senāta priekšsēdētājam. Tādējādi tiekot

653nodrošināta sava veida pirmās pakāpes pēcpārbaude, savukārt otrās

654pakāpes pēcpārbaudi esot tiesīga veikt tiesa, kura izskata lūgumu

655atbilstoši apstrīdētajai normai. Šādā veidā tiekot nodrošināta

656augsta līmeņa vairāku pakāpju tiesiskuma kontrole attiecībā uz

657sevišķā veidā veiktiem operatīvās darbības pasākumiem.

658Apstrīdētā norma esot nepieciešama, lai nodrošinātu personas

659tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tā paredzot tiesai iespēju

660pārliecināties par operatīvās darbības procesā iegūto pierādījumu

661pieļaujamību atbilstoši starptautiskajiem tiesību standartiem un

662judikatūrai. Konfidencialitātes prasību pārkāpšana varot būtiski

663kaitēt ne tikai slepenajam palīgam, bet arī trešajām personām un

664valsts interesēm, atklājot slepenas darbības metodes, kas

665aizsargātas ar likumu, tādēļ neesot pieļaujams tas, ka

666apsūdzētais, iepazīstoties ar operatīvās lietas materiāliem,

667varētu noskaidrot slepenā palīga identitāti vai uzzināt par

668slepenā palīga sadarbošanās faktu kā tādu. Saskaņā ar Operatīvās

669darbības likumu noteiktām amatpersonām esot pienākums

670pārliecināties, vai operatīvās darbības subjekta amatpersona vai

671slepenais palīgs nav veikuši ar likumu aizliegtas provokatīvas

672darbības. Tādējādi domājams, ka arī tiesa, veicot apstrīdētajā

673normā noteiktajā kārtībā iesniegta lūguma pārbaudi, var uzdot

674attiecīgajām personām veikt šādu pārbaudi attiecībā uz tās

675personas rīcību, kuras secinājums pievienots nolēmumam. Turklāt

676nepietiekot ar to, ka tiesas nolēmumā ir ietverta tikai lakoniska

677norāde par to, ka tiesa ir izvērtējusi operatīvās lietas

678materiālus. Tiesai būtu izvērsti jāraksturo operatīvās darbības

679atbilstība tiesiskajam regulējumam, kā arī plānotajām un

680akceptētajām darbībām, un to būtu iespējams panākt, papildinot

681Kriminālprocesa likuma 320. pantu un vispārīgā veidā nosakot,

682tieši kas tiesai attiecībā uz lietā veikto operatīvās darbības

683materiālu pārbaudi ir jānorāda savā nolēmumā. Dodot apsūdzētajam

684iespēju iepazīties ar šādu izvērstu nolēmumu, tiktu nodrošinātas

685viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, ciktāl tas iespējams, vienlaikus

686garantējot valsts noslēpuma un citu personu interešu

687aizsardzību.

68810. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Armands

689Smans - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92.

690pantam.

691No Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtās daļas

692izrietot prokurora kā procesa virzītāja tiesības iepazīties ar

693operatīvās darbības procesā iegūto informāciju, kas attiecas uz

694pierādīšanas priekšmetu. Tāpat no minētās normas izrietot arī

695tas, ka tieši prokurors kā procesa virzītājs, vērtējot tiesai

696nododamajā krimināllietā iekļautos materiālus, izvērtē, vai un

697kādā apjomā lietas materiāliem pievienojamas operatīvās darbības

698pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, kuras iecerēts izmantot

699pierādīšanā, kā arī nosacījumus šādu ziņu izmantošanai

700pierādīšanā. Tādējādi krimināllietai pievienojamo operatīvās

701darbības pasākumos iegūto ziņu par faktiem apjoma ietekmēšana,

702proti, noteikšana, kādā apjomā šie materiāli būs pieejami

703apsūdzētajam un viņa aizstāvim, esot ekskluzīva prokurora

704prerogatīva. Savukārt apstrīdētā norma neparedzot tiesai iespēju

705ļaut apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties ar operatīvās

706darbības pasākumos iegūtajām ziņām par faktiem plašākā apjomā,

707nekā nolēmis prokurors, nododot lietas materiālus tiesai.

708Nevarot izslēgt situācijas, kad procesa dalībnieku viedoklis

709par krimināllietai nepievienotos operatīvās darbības materiālos

710esošo ziņu nozīmi ir atšķirīgs. Proti, prokurors varētu uzskatīt,

711ka daļa no nepievienotajiem materiāliem neattiecas uz celto

712apsūdzību, ka tie nav nepieciešami aizstāvības īstenošanai vai

713pievienoto materiālu pilnvērtīgai pārbaudei vai ka šos materiālus

714nav iespējams lietai pievienot, jo ir jānodrošina operatīvās

715darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu

716konfidencialitāte un drošība. Savukārt aizstāvības puses

717viedoklis varētu būt pretējs. Atbilstoši taisnīgas tiesas

718principam neesot pieļaujama paļaušanās tikai uz viena procesa

719dalībnieka viedokli par iespējamību citam procesa dalībniekam

720iepazīties ar ziņām, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu.

721Šāda situācija radot pamatotas šaubas par attiecīgā lēmuma

722objektivitāti un neatkarību, jo šāds lēmums netiekot pārvērtēts

723tiesā. Tādējādi gadījumos, kad, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

724tiek lemts jautājums par iepazīšanos ar tiem operatīvās darbības

725materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

726uz pierādīšanas priekšmetu, būtu paredzama iespēja tiesai

727pārvērtēt prokurora viedokli par to, kādā apjomā ļaut

728apsūdzētajam vai viņa aizstāvim iepazīties ar krimināllietas

729materiāliem.

730Tas apstāklis, ka operatīvās darbības materiāli var saturēt

731ierobežotas pieejamības informāciju vai valsts noslēpumu, nevarot

732būt par pamatu absolūtam aizliegumam aizstāvības pusei iepazīties

733ar šiem materiāliem. Par to liecinot, piemēram, Kriminālprocesa

734likuma 375. panta ceturtā daļa, kas noteic, ka personas, kuras ir

735iesaistītas kriminālprocesā un kurām ir tiesības iepazīties ar

736krimināllietas materiāliem, tiek rakstveidā brīdinātas par

737pienākumu glabāt valsts noslēpumu un par atbildību, kas paredzēta

738par valsts noslēpuma izpaušanu. Savukārt atbilstoši

739Kriminālprocesa likuma 231. pantam gadījumā, kad pret personu

740tika veiktas speciālās izmeklēšanas darbības, kuru rezultāti nav

741pievienoti krimināllietai, personai, kurai ir tiesības uz

742aizstāvību, esot tiesības lūgt to iepazīstināt ar šiem

743materiāliem, kā arī tiekot īstenota tiesas kontrole pār personas

744tiesību ievērošanu. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmo mērķi

745esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības un

746likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

747Secinājumu

748daļa

74911. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi apsvērumus,

750kas saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3.

751punktu varētu būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā.

752Proti, Pieteikuma iesniedzējs esot nokavējis konstitucionālās

753sūdzības iesniegšanas termiņu, jo viņa rīcībā neesot bijis

754vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Apstrīdētā norma esot

755imperatīva un formulēta nepārprotami, un Pieteikuma iesniedzējs

756atrodoties tās tvērumam tipiskā situācijā. Tādējādi termiņš esot

757skaitāms nevis no pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās

758brīža, bet gan no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža -

7592014. gada 25. jūnija -, kad apstrīdētā norma stājusies

760spēkā.

761Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura

762jautājumi, tostarp jautājumi par tiesvedības izbeigšanu, ir

763skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc

764būtības (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma

765par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01 9.

766punktu).

767Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējam bija iespējas

768aizstāvēt savas Satversmē noteiktās pamattiesības ar vispārējiem

769tiesību aizsardzības līdzekļiem. Proti, Pieteikuma iesniedzēja

770pamattiesību aizskārums varēja tikt novērsts, vispārējās

771jurisdikcijas tiesai neizmantojot operatīvās darbības rezultātā

772iegūtās ziņas viņa vainas pierādīšanai vai taisot attaisnojošu

773spriedumu. Pieteikuma iesniedzējs minētos vispārējos tiesību

774aizsardzības līdzekļus izmantojis, pārsūdzot pirmās instances

775tiesas spriedumu apelācijas kārtībā, bet apelācijas instances

776tiesas spriedumu - kasācijas kārtībā. Līdz ar to atbilstoši

777Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai

778sešus mēnešus garais konstitucionālās sūdzības iesniegšanas

779termiņš skaitāms no pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās

780brīža. Kasācijas instances tiesas lēmums pieņemts un stājies

781spēkā 2021. gada 31. augustā, bet pieteikums Satversmes tiesā

782saņemts 2021. gada 24. septembrī. Tādējādi sešu mēnešu termiņš ir

783ievērots.

784Līdz ar to tiesvedība lietā ir

785turpināma.

78612. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

787izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. pantam,

788norādot, ka ar apstrīdēto normu tiekot aizskarts pušu līdzvērtīgu

789iespēju princips, kas ietilpstot tiesību uz taisnīgu tiesu

790tvērumā. Šo apgalvojumu Pieteikuma iesniedzējs pamato ar to, ka

791viņam kā apsūdzētajam neesot tiesību iepazīties ar operatīvās

792darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

793attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, turpretim prokuroram šādas

794tiesības kriminālvajāšanas procesā neesot liegtas. No pieteikuma

795izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas atbilstība

796Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

797Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var

798aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

799tiesā."

800Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pie prasībām, ko tiesības uz

801taisnīgu tiesu izvirza krimināllietas izskatīšanas procedūrai,

802pieder arī pušu līdzvērtīgu iespēju princips (sk. Satversmes

803tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

804secinājumu daļas 6. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

805lietā Nr. 2016-06-01 33. punktu).

80612.1. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips noteic, ka

807lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt

808taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt

809nodrošinātām pienācīgām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus

810un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts

811nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk.,

812piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

813Nr. 2014-13-01 20.1. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju

814princips kriminālprocesā paredz procesā iesaistītajām pusēm

815iespēju izteikties par lietas apstākļiem, kā arī liedz kādai no

816pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu

817(sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma

818lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu).

819Turklāt pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu

820interešu līdzsvarošanā būtiska nozīme ir arī tiesībām tikt

821uzklausītam. Tās tiek īstenotas vairākos veidos, piemēram, kā

822tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto

823viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem un tiesības

824izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem (sk. Satversmes

825tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01

826secinājumu daļas 6.1. punktu un 2020. gada 25. septembra

827sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 15. punktu).

828Tomēr Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tiesības

829iepazīties ar visiem pierādījumiem nav absolūtas. Satversmes 92.

830panta pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas var

831tikt sašaurinātas lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr

832arī šādās lietās ir jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības

833garantijām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. septembra

834sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 15. punktu).

83512.2. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka, ņemot

836vērā Satversmē ietverto normu un starptautisko cilvēktiesību

837normu harmonijas principu, Satversmes 92. panta pirmais teikums

838ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk.,

839piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā

840Nr. 2019-15-01 10. punktu).

841Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas 6.

842pantā ietvertais pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir taisnīgas

843tiesas procesa neatņemams elements. Proti, Konvencijas 6. panta

8441. punkts prasa, lai apsūdzības puse atklāj aizstāvības pusei

845visus tās rīcībā esošos pierādījumus par vai pret apsūdzēto

846(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada

84716. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. the United

848Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 60. punktu). Savukārt

849Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunkts garantē

850apsūdzētajam tiesības uz laiku un līdzekļiem, kas nepieciešami,

851lai sagatavotu savu aizstāvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību

852tiesas 2012. gada 6. marta sprieduma lietā "Leas v.

853Estonia", pieteikums Nr. 59577/08, 80. punktu). Tātad

854Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunkta mērķis

855ir nodrošināt apsūdzības un aizstāvības vienlīdzību, piešķirot

856abām pusēm vienādu vai salīdzināmu tiesību apjomu (sk.

857Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr.

8582019-15-01 14. punktu).

859Tiesības uz pušu līdzvērtību ir cieši saistītas ar sacīkstes

860principu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pušu

861līdzvērtīgu iespēju princips un sacīkstes princips var tikt

862pārkāpts, ja apsūdzētajam tiek liegta pieeja lietas materiāliem

863(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā

864"Ternovskis v. Latvia", pieteikums Nr. 33637/02, 72.

865punktu). Sacīkstes princips krimināllietās nozīmē, ka katrai

866pusei jābūt iespējai iepazīties ar otras puses iesniegtajiem

867apsvērumiem un pierādījumiem un sniegt savus paskaidrojumus par

868tiem. Neatkarīgi no nacionālajā tiesību sistēmā izraudzītās

869metodes šīs prasības izpildes garantēšanai, tai ir jānodrošina,

870ka otra puse uzzina par iesniegtajiem paskaidrojumiem un ka šai

871pusei tiek dota reāla iespēja par tiem iesniegt savus

872paskaidrojumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada

87328. augusta sprieduma lietā "Brandstetter v. Austria",

874pieteikums Nr. 11170/84 u. c., 67. punktu).

875Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka

876tiesības iepazīties ar pierādījumiem nav absolūtas (sk.

877Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 23. aprīļa sprieduma

878lietā "Van Mechelen and Others v. the Netherlands",

879pieteikums Nr. 21363/93 u. c., 58. punktu). Eiropas

880Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesības piekļūt noteiktiem

881pierādījumiem var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams valsts

882drošības, citu personu tiesību, slepenu policijas izmeklēšanas

883darbību, pasākumu vai amatpersonu, kā arī liecinieku

884aizsardzībai. Tomēr šādos gadījumos ir jāizmanto tādi procesuāli

885līdzekļi, kas nodrošinātu gan minēto aizsardzību, gan personas

886tiesības tikt uzklausītai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

887Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā

888"Regner v. Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11,

88999. un turpmākos punktus; sal. sk. arī Eiropas Savienības Tiesas

8902013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Kadi"

891125. punktu). Arī šāda veida lietās ir jāpastāv noteiktām

892tiesību aizsardzības garantijām, turklāt visiem apsūdzētā tiesību

893ierobežojumiem jābūt noteikti nepieciešamiem (sk. Eiropas

894Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

895"Van Mechelen and Others v. the Netherlands",

896pieteikums Nr. 21363/93 u. c., 58. punktu). Valstij

897apstākļos, kad tiek skarta valsts drošība un, iespējams, tiek

898izmantota konfidenciāla informācija, ir jānodrošina indivīdam

899aizsardzības līdzeklis, kas ir tik efektīvs, cik vien tas

900iespējams (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra

901sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 10. punktu). Gadījumos, kad

902lietā tiek izmantoti tādi pierādījumi, kas valsts drošības

903interesēs nekad nav tikuši atklāti, tieši nacionālajām tiesām ir

904rūpīgi jāpārbauda lēmumu pieņemšanas procedūra, proti,

905jānodrošina, ka, cik vien tas iespējams, tiek ievērotas prasības

906nodrošināt sacīkstes principu un pušu līdzvērtīgu iespēju

907principu, tādējādi aizsargājot apsūdzētā intereses (sk.

908Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 6. marta sprieduma lietā

909"Leas v. Estonia", pieteikums Nr. 59577/08, 78.

910punktu).

911Turklāt minētās apsūdzētā tiesību aizstāvības garantijas ir

912attiecināmas ne vien uz pierādījumiem, bet arī uz citu

913informāciju, kurai ir nozīme pierādīšanā. Vērā ņemams ir apmērs,

914kādā šī informācija attiecas uz konkrēto lietu, un jo īpaši tas,

915vai konkrētajai informācijai ir būtiska ietekme uz apsūdzību, kas

916izvirzīta pret personu, proti, tas, vai pierādījumi ir izmantoti,

917lai uz tiem balstītu apsūdzētā vainu, vai arī tie satur tādas

918ziņas, kas ļauj apsūdzēto attaisnot vai samazināt viņam

919piemērojamo sodu. Šajā kontekstā ar jēdzienu

920"pierādījumi" ir saprotami ne tikai tie pierādījumi,

921kuri tieši attiecas uz lietas faktiem, bet arī citas ziņas, kas

922varētu attiekties uz šādu pierādījumu pieļaujamību, ticamību un

923pietiekamību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

9242000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v.

925the United Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 66. punktu;

926Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā "Mirilashvili

927v. Russia", pieteikums Nr. 6293/04, 200. punktu; 2012. gada

9286. marta sprieduma lietā "Leas v. Estonia", pieteikums

929Nr. 59577/08, 81. punktu un 2017. gada 4. aprīļa sprieduma lietā

930"Matanović v. Croatia", pieteikums Nr. 2742/12, 161.

931punktu).

932Tātad pušu līdzvērtīgu iespēju

933princips noteic, ka pusēm ir līdzvērtīgas tiesības iepazīties ar

934tiem materiāliem, kuriem ir nozīme pierādīšanā, tomēr lietās, kas

935skar valsts drošību, ir pieļaujamas atkāpes no šā principa,

936ciktāl šādas atkāpes ir nepieciešamas un tiek ievērotas apsūdzētā

937tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības garantijas.

93813. Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un pieaicinātās

939personas atzīst, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

940iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

941pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

942priekšmetu, ir vērsts uz nacionālās drošības un valsts noslēpuma

943aizsardzību. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka šāds

944aizliegums nav samērīgs un nacionālās drošības un valsts

945noslēpuma aizsardzību būtu iespējams nodrošināt arī ar tādu

946tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram apsūdzētajam varētu tikt

947piešķirtas tiesības iepazīties ar attiecīgajiem operatīvās

948darbības materiāliem.

94913.1. Apstrīdētā norma interpretējama kopsakarā ar

950Operatīvās darbības likumu, kas citstarp nosaka operatīvās

951darbības mērķi, uzdevumus, saturu, norisi un slepenību.

952Atbilstoši šā likuma 1. pantam operatīvā darbība ir šajā likumā

953noteiktajā kārtībā un ar likumu īpaši pilnvarotu valsts

954institūciju amatpersonu gan atklātas, gan slepenas tiesiskas

955darbības. Šo darbību mērķis ir aizsargāt personu dzīvību un

956veselību, tiesības un brīvības, godu, cieņu un īpašumu,

957nodrošināt Satversmi, valsts iekārtu, valstisko neatkarību un

958teritoriālo neaizskaramību, valsts aizsardzības, ekonomisko,

959zinātnisko un tehnisko potenciālu un valsts noslēpumus pret

960ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem. Savukārt saskaņā ar

961Operatīvās darbības likuma 8. panta trešo daļu operatīvo darbību

962organizācija, metodika un taktika ir valsts noslēpums, bet šā

963paša likuma 24. panta pirmajā daļā noteikts, ka operatīvās

964darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija ir klasificējama kā

965ierobežotas pieejamības informācija vai valsts noslēpuma objekts,

966kuru kā pierādījumu kriminālprocesā drīkst izmantot tikai

967Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās

968darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu

969konfidencialitāti un drošību. Minētais pamatojams ar to, ka

970absolūtais vairums noziedzīgo nodarījumu tiek izdarīti slepus,

971tādēļ arī operatīvās darbības subjektu īstenotie pasākumi

972galvenokārt tiek slēpti no personām, pret kurām tie vērsti

973(sk.: Lieljuksis A. Operatīvās darbības tiesiskās un

974praktiskās problēmas. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2021,

97520. lpp.). Operatīvās darbības pasākumu slepenība samērojama

976ar Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteikto kriminālprocesuālo

977mērķi - noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina

978efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko

979attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās

980personas dzīvē. Savukārt Operatīvās darbības likums citstarp

981aizsargā valsts iekārtu, valsts neatkarību un teritoriālo

982neaizskaramību, valsts aizsardzības potenciālu un valsts

983noslēpumu, proti, vērtības, kas cieši saistītas ar pašas valsts

984aizsardzību (turpat, 23. lpp.).

985Operatīvās darbības un operatīvās darbības materiālu

986slepenības nozīme ir cieši saistīta ar valsts noslēpuma jēdzienu.

987Likuma "Par valsts noslēpumu" 2. panta pirmajā daļā

988noteikts, ka valsts noslēpums ir tāda militāra, politiska,

989ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija,

990kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras

991nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts

992drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm. Valsts

993noslēpums tiek aizsargāts, operatīvās darbības subjektiem

994īstenojot organizatoriskus vai tehniskus pasākumus, rūpējoties

995par valsts noslēpuma aizsardzību un nepieļaujot tā prettiesisku

996ieguvi un izmantošanu (sk.: Lieljuksis A. Operatīvās darbības

997tiesiskās un praktiskās problēmas. Rīga: Rīgas Stradiņa

998universitāte, 2021, 24. lpp.). Atsevišķos gadījumos

999tiesiskais regulējums paredz personai iespēju iepazīties ar

1000valsts noslēpumu saturošu informāciju - piemēram, Kriminālprocesa

1001likuma 375. pants noteic, ka personas, kuras iesaistītas

1002kriminālprocesā un kurām ir tiesības iepazīties ar krimināllietas

1003materiāliem, tiek rakstveidā brīdinātas par pienākumu glabāt

1004valsts noslēpumu un par atbildību, kas paredzēta par valsts

1005noslēpuma izpaušanu.

100613.2. Operatīvā darbība ir nošķirama no speciālajām

1007izmeklēšanas darbībām, kuru tiesiskais regulējums noteikts

1008Kriminālprocesa likuma 11. nodaļā. Atbilstoši šā likuma 231.

1009pantam kriminālprocesā iesaistītai personai, kurai ir tiesības

1010iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc pirmstiesas procesa

1011pabeigšanas, ir tiesības lūgt to iepazīstināt ar speciālo

1012izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtajiem un krimināllietai

1013nepievienotajiem materiāliem, kā arī lūgt šos materiālus

1014pievienot krimināllietai. Minētos lūgumus šajā pašā pantā

1015noteiktajā kārtībā izvērtē tiesa. Saskaņā ar Kriminālprocesa

1016likuma 234. panta pirmo daļu arī speciālās izmeklēšanas darbības

1017veikšanas metodes, paņēmieni un līdzekļi, kā arī tās rezultātā

1018iegūtās ziņas, kurām nav pierādījumu nozīmes kriminālprocesā,

1019kurā šī darbība veikta, vai kuru izmantošana citā kriminālprocesā

1020nav atļauta, vai kuras nav nepieciešamas sabiedrības drošības

1021tūlītēja būtiska apdraudējuma novēršanai, ir valsts vai

1022izmeklēšanas noslēpums. Turklāt no Kriminālprocesa likuma 210.

1023panta otrās daļas izriet, ka speciālo izmeklēšanas darbību

1024ietvaros var izmantot operatīvās darbības līdzekļus un

1025metodes.

1026Tomēr operatīvās darbības jēdziens ir plašāks nekā speciālās

1027izmeklēšanas darbības jēdziens un šo darbību mērķi ir atšķirīgi.

1028Proti, Operatīvās darbības likumā noteiktajos operatīvās darbības

1029mērķos neietilpst kriminālprocesuālie mērķi, kuriem ir pakārtotas

1030speciālās izmeklēšanas darbības. Atbilstoši Operatīvās darbības

1031likuma 2. panta pirmajai daļai operatīvās darbības uzdevumi

1032citstarp ietver personu aizsargāšanu pret noziedzīgiem

1033apdraudējumiem un noziedzīgu nodarījumu profilaksi, to novēršanu

1034un atklāšanu, kā arī noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu un

1035pierādījumu avotu noskaidrošanu. Līdz ar to pierādījumu iegūšana

1036pati par sevi neietilpst operatīvās darbības uzdevumos. Turklāt

1037saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 4. panta ceturto daļu

1038operatīvās darbības pasākumi uzsākami un veicami tikai tad, ja šo

1039un citu šā likuma 2. pantā minēto uzdevumu izpilde un 1. pantā

1040noteikto mērķu sasniegšana ar Kriminālprocesa likumā vai citos

1041procesuālajos likumos paredzētajiem līdzekļiem un metodēm vai arī

1042citā veidā nav iespējama vai ir būtiski apgrūtināta. Ja

1043operatīvās darbības pasākuma veikšanai ir zudusi nepieciešamība

1044vai zudis pamats, tā veikšanu pārtrauc. Tādējādi operatīvās

1045darbības veikšana uzskatāma par galēju līdzekli, kas

1046kriminālprocesā papildina izmeklēšanas darbību, tostarp speciālo

1047izmeklēšanas darbību, funkcijas.

1048Papildus tam Operatīvās darbības likums salīdzinājumā ar

1049speciālajām izmeklēšanas darbībām nosaka plašāku neizpaužamās

1050informācijas apjomu. Proti, speciālās izmeklēšanas darbības

1051atbilstoši kriminālprocesuālajam regulējumam fiksējamas, to

1052materiāli pievienojami krimināllietai, un atbilstoši

1053Kriminālprocesa likuma 229. pantam tās izmantojamas pierādīšanā

1054tāpat kā citas izmeklēšanas darbības. Savukārt atbilstoši

1055Operatīvās darbības likumam operatīvās darbības un to rezultāti

1056fiksējami sevišķā šajā likumā un citos normatīvajos aktos

1057noteiktajā kārtībā, to materiāli pievienojami operatīvās

1058uzskaites lietām un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127. panta

1059trešo daļu pierādīšanā izmantojami izņēmuma gadījumos, ja

1060operatīvās darbības gaitā iegūtās ziņas iespējams pārbaudīt

1061Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Turklāt atbilstoši

1062Kriminālprocesa likuma 229. panta otrajai daļai gadījumā, ja

1063pierādīšanā izmanto kādas personas slepeni fiksētus izteicienus

1064vai darbības, šī persona par to ir obligāti jānopratina, un

1065gadījumā, kad personu iepazīstina ar faktiem, kas iegūti, tai

1066nezinot, šo personu informē par veikto slepeno darbību tiktāl,

1067ciktāl tas skar tieši attiecīgo personu. Turpretim Operatīvās

1068darbības likuma 24.1 pantā ir noteikts, kādos

1069gadījumos personu neinformē par sevišķā veidā veikto operatīvās

1070darbības pasākumu, kas veikts pret šo personu, tostarp norādīti

1071gadījumi, kad personas informēšana var atklāt trešo personu

1072identitāti vai slepenās sadarbības faktu, operatīvās darbības

1073pasākumu organizāciju, metodiku un taktiku, kā arī kaitēt valsts

1074drošības interesēm, operatīvās darbības izpildei vai

1075kriminālprocesam.

107613.3. Būtiski, ka papildus informācijai par operatīvās

1077darbības metodēm un citai valsts noslēpumu saturošai informācijai

1078operatīvās darbības materiāli var saturēt informāciju par

1079slepenajiem palīgiem, tostarp informāciju gan par slepenās

1080sadarbības faktu kā tādu, gan arī par slepenā palīga identitāti,

1081iesaistes veidu un apmēru. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma

108231. panta pirmajai daļai slepenie palīgi ir valsts aizsardzībā un

1083ziņas par viņu identitāti un slepeno sadarbību ar operatīvās

1084darbības subjektu ir valsts noslēpums. Savukārt saskaņā ar šā

1085panta trešo daļu slepeno palīgu drīkst iesaistīt kriminālprocesā,

1086neatklājot slepenās sadarbības faktu. Personas slepenās

1087sadarbības faktu vai tās sniegtās ziņas kriminālprocesā drīkst

1088atklāt tikai tad, ja tas nepieciešams izmeklēšanas mērķu

1089sasniegšanai, sabiedriskās drošības garantēšanai, un tikai tad,

1090ja tas neapdraud slepenā palīga vai citas personas dzīvību,

1091veselību, brīvību vai arī slepenā palīga turpmākas izmantošanas

1092iespēju. Turklāt atbilstoši Operatīvās darbības likuma 35. pantam

1093informācijas avotu identitāte ir atklājama vienīgi

1094ģenerālprokuroram, bet viņa īpaši pilnvarotiem prokuroriem -

1095tikai ar operatīvās darbības subjekta atļauju. Tādējādi slepeno

1096palīgu identitāte un sadarbības fakts ir atklājams tikai ļoti

1097šauram operatīvās darbības subjekta amatpersonu lokam. Slepenā

1098palīga un sadarbības fakta aizsardzība saistāma ar Operatīvās

1099darbības likuma 24.1 panta otrās daļas 2. punktu,

1100saskaņā ar kuru personu, pret kuru veikts operatīvās darbības

1101pasākums sevišķajā veidā, ir aizliegts iepazīstināt ar

1102informāciju, kas var atklāt slepenā palīga vai tās personas

1103identitāti vai slepenās sadarbības faktu, kura konfidenciāli

1104sniedza palīdzību operatīvās darbības subjekta amatpersonai. No

1105minētā secināms, ka likumdevēja mērķis ir bijis nodrošināt

1106operatīvajā darbībā iesaistīto trešo personu pamattiesību

1107aizsardzību, tādējādi gādājot arī par to, lai netiktu apdraudēta

1108ne šo personu dzīvība, veselība un drošība, ne turpmāku

1109operatīvās darbības pasākumu norise.

111013.4. Atbilstoši apstrīdētajai normai apsūdzētajam vai

1111viņa aizstāvim nav tiesību iepazīties ar operatīvās darbības

1112materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

1113uz pierādīšanas priekšmetu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

1114tādējādi viņam neesot nodrošinātas tiesības pilnvērtīgi

1115sagatavoties lietas izskatīšanai, kā arī viņš nevarot pilnvērtīgi

1116pārbaudīt, vai argumenti, kas balstīti uz operatīvās darbības

1117materiāliem, ir pamatoti un atbilst patiesībai, viņš nevarot tos

1118atspēkot un izteikties par tiem.

1119Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Kriminālprocesa

1120likuma 18. pantā ietvertais procesuālo pilnvaru līdzvērtības

1121princips ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas

1122darbojas visā kriminālprocesā, proti, gan pirmstiesas, gan tiesas

1123procesa laikā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija

1124sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 14.1. punktu). Tādējādi tas

1125attiecināms arī uz kriminālprocesu, kura ietvaros, tostarp pirms

1126procesa uzsākšanas, veikta operatīvā darbība, un kurā atbilstoši

1127apstrīdētajai normai ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav

1128pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

1129priekšmetu, var iepazīties tikai tiesa. No Operatīvās darbības

1130likuma 24. panta ceturtās daļas izriet, ka prokuroram kā

1131kriminālprocesa virzītājam ir tiesības iepazīties ar operatīvās

1132darbības procesā iegūto informāciju, kas attiecas uz pierādīšanas

1133priekšmetu vai izmeklēšanas darbību sagatavošanu un veikšanu.

1134Savukārt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 412. panta pirmajai un

1135otrajai daļai prokurors, atzinis pierādījumus par pietiekamiem,

1136lai uzturētu apsūdzību tiesā, sastāda tiesai nododamās

1137krimināllietas un arhīva lietas materiālu sarakstu. Tiesai

1138nododamajā krimināllietā prokurors iekļauj materiālus, kas

1139attiecas uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu un tiks izmantoti

1140tiesā kā pierādījumi, bet pierādīšanā neizmantojamos materiālus

1141iekļauj arhīva lietā. Tādējādi prokurors kā procesa virzītājs

1142lemj par to, vai un kādā apjomā lietas materiāliem pievienojamas

1143operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, kuras

1144iecerēts izmantot pierādīšanā, kā arī nosacījumus šādu ziņu

1145izmantošanai pierādīšanā. No minētā secināms, ka apsūdzētajam

1146tiek liegta pieeja operatīvās darbības materiāliem, ar kuriem

1147prokuroram ir bijusi iespēja iepazīties, un apsūdzētais tiek

1148nostādīts nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar prokuroru.

1149Tādējādi uz tiesībām iepazīties ar tādiem operatīvās darbības

1150materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

1151uz pierādīšanas priekšmetu, ir attiecināmas Satversmes 92. panta

1152pirmajā teikumā ietvertās pušu līdzvērtīgu iespēju garantijas.

1153Turklāt aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās

1154darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

1155attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir saistīts ar

1156nepieciešamību aizsargāt kā valsts noslēpumu, tā operatīvās

1157darbības subjektu amatpersonu un trešo personu dzīvību un

1158veselību, kā arī operatīvās darbības pasākumu organizāciju,

1159metodiku, taktiku un to turpmāku norisi. Pieņemot apstrīdēto

1160normu, likumdevējs paredzējis, ka, ierobežojot piekļuvi

1161operatīvās darbības materiāliem, tiek ievērots konspirācijas

1162princips un tādējādi nodrošināta minēto interešu aizsargāšanai

1163nepieciešamā konfidencialitāte.

1164Tātad, lai izskatāmajā lietā

1165noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

1166pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar to ir

1167nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp pušu līdzvērtīgu iespēju

1168principu un valsts drošības interesēm.

116914. Kriminālprocesā, kurā veikta operatīvā darbība, ir

1170jānodrošina tāda procesa dalībnieku tiesību un interešu

1171līdzsvarošana, kas sasniegtu kriminālprocesa un operatīvās

1172darbības mērķus. Līdzsvaru starp personu interesēm uz pušu

1173līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu un valsts drošības

1174interesēm iespējams ievērot, paredzot tādas procesuālas

1175garantijas, kas pietiekamā apmērā nodrošinātu aizstāvības

1176tiesības uz taisnīgu tiesu gadījumos, kad aizstāvībai ir liegta

1177pieeja kādiem materiāliem.

1178Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tai, izvērtējot

1179attiecīgās procesuālās garantijas, ir jāņem vērā arī neizpaužamo

1180materiālu nozīme un to izmantošana tiesas procesā (sk. Eiropas

1181Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 16. februāra

1182sprieduma lietā "Jasper v. the United Kingdom",

1183pieteikums Nr. 27052/95, 58. punktu un Eiropas Cilvēktiesību

1184tiesas 2017. gada 25. jūlija sprieduma lietā "M. v. the

1185Netherlands", pieteikums Nr. 2156/10, 69. punktu).

1186Tiesai jo īpaši jāpārliecinās, vai valsts tiesvedībā, ņemot vērā

1187vispusīgus aizstāvības puses argumentus, kas balstīti uz tai

1188pieejamu informāciju, bija iespējams izvērtēt neizpaužamo

1189materiālu ietekmi uz notiesājošā sprieduma pamatotību (sk.

1190Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 16.

1191februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. the United

1192Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 66. punktu).

1193Operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti

1194krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir

1195īpašs statuss, kas nošķirams no operatīvās darbības rezultātā

1196iegūtajām un pierādīšanā izmantojamām ziņām par faktiem. Kā

1197norāda Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

1198institūcijās Kristīne Līce, no kriminālprocesuālā regulējuma

1199izriet, ka iespēja iepazīties ar pierādījumiem apsūdzētajam tiek

1200dota līdz ar lietas nodošanu izskatīšanai. Proti, atbilstoši

1201Kriminālprocesa likuma 127. panta trešajai daļai operatīvās

1202darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas

1203fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā

1204pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā

1205noteiktajā procesuālajā kārtībā. Savukārt šā paša panta ceturtā

1206daļa nosaka: ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās

1207darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem un ziņas, kas

1208fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, krimināllietai pievieno

1209uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu

1210akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu. Uzziņu procesa

1211virzītājam izsniedz operatīvās darbības pasākumu veikšanu

1212akceptējušās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona.

1213Līdz ar to secināms, ka operatīvās darbības materiāli, kuri nav

1214pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas

1215priekšmetu, satur papildu informāciju par apstākļiem, kādos

1216iegūtas ziņas, par metodēm, kādas izmantotas, kā arī konkrēto

1217informāciju, kas iegūta operatīvās darbības gaitā, un

1218informāciju, kas tikai pakārtota ziņām, kuras norāda uz to, ka

1219apsūdzētais varētu būt izdarījis noziedzīgo nodarījumu, un kuras

1220ir ietvertas krimināllietas materiālos (sk. lietas materiālu

12214. sēj. 160. lp.). Tādējādi šādos operatīvās darbības

1222materiālos ietvertās ziņas kalpo vienīgi krimināllietā iekļauto

1223pierādījumu pieļaujamības pamatošanai. Tas pats izriet arī no

1224Kriminālprocesa likuma 124. panta pirmās un ceturtās daļas, kas

1225noteic, ka pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā

1226pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un

1227palīgfakti, savukārt ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita

1228pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī iespējamība vai

1229neiespējamība to izmantot pierādīšanā. Vienlaikus šie operatīvās

1230darbības materiāli var saturēt gan informāciju par operatīvās

1231darbības subjektiem, tās pasākumu organizāciju, metodiku un

1232taktiku, kas ir valsts noslēpums, gan ziņas par citu, ar

1233operatīvās darbības subjektiem sadarbojušos personu identitāti un

1234sadarbības faktu. Šādas informācijas atklāšana varētu

1235neatgriezeniski apdraudēt turpmākas operatīvās darbības norisi,

1236kā arī operatīvās darbības subjektu amatpersonu un trešo personu

1237dzīvību, veselību un drošību.

1238Ar apstrīdēto normu ir noteikts tāds tiesas kontroles

1239mehānisms, atbilstoši kuram tiesai ir pienākums pēc būtības

1240izvērtēt konkrēto operatīvās darbības materiālos ietverto

1241informāciju attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību

1242kriminālprocesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts,

1243ka daudzos gadījumos, kad lietā kādi materiāli netiek atklāti,

1244tiesa var līdzsvarot sabiedrības intereses un apsūdzētā intereses

1245tikai tad, ja ir iepazinusies ar šiem materiāliem. Tādēļ tai ir

1246rūpīgi jāpārbauda lēmumu pieņemšanas procedūra, lai, cik vien tas

1247iespējams, nodrošinātu sacīkstes principa un pušu līdzvērtīgu

1248iespēju principa ievērošanu un aizsargātu apsūdzētā intereses

1249(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 24. jūnija

1250sprieduma lietā "Dowsett v. the United Kingdom",

1251pieteikums Nr. 39482/98, 42.-43. punktu un 2012. gada 6. marta

1252sprieduma lietā "Leas v. Estonia", pieteikums Nr.

125359577/08, 78.-79. punktu).

1254Senāta judikatūrā ir atzīts: ja krimināllietā apsūdzētā

1255vainīguma pierādīšanai tiek izmantotas citas personas operatīvās

1256izstrādes lietas ietvaros sevišķajā veidā veiktajā operatīvās

1257darbības pasākumā iegūtās ziņas, tiesai būtiski ir izvērtēt, vai

1258tādējādi nav pieļauts Kriminālprocesa likuma 12. pantā noteiktā

1259cilvēktiesību garantēšanas principa pārkāpums. Attiecībā uz

1260operatīvās darbības rezultātā iegūto ziņu pieļaujamību

1261kriminālprocesā tiesai esot citstarp jāizvērtē, vai tādējādi

1262netiek aizskartas personas konstitucionālās tiesības un netiek

1263pieļauta nesamērīga iejaukšanās personas dzīvē, proti, vai

1264tādējādi netiek pārkāpti kriminālprocesa pamatprincipi (sk.

1265Senāta 2013. gada 11. novembra lēmumu lietā Nr. SKK-289/2013

1266(11819002111)). Kriminālprocesa likuma 130. panta otrās daļas

12674. punkts noteic, ka ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pārkāpjot

1268kriminālprocesa pamatprincipus, atzīstamas par nepieļaujamām un

1269pierādīšanā neizmantojamām. Tādējādi tiesai, atbilstoši

1270apstrīdētajai normai izvērtējot operatīvās darbības materiālus,

1271kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz

1272pierādīšanas priekšmetu, jāpārliecinās, ka operatīvās darbības

1273pasākumu rezultātā iegūtās ziņas par faktiem, ar kurām pamatoti

1274argumenti par apsūdzētā vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā,

1275ir iegūtas tiesiskā ceļā. Piemēram, gadījumos, kad ir celti

1276iebildumi sakarā ar uzkūdīšanu uz nozieguma izdarīšanu, Eiropas

1277Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesas izvērtējums ietver

1278pienākumu konstatēt iemeslus, kuru dēļ pasākums tika veikts,

1279policijas līdzdalības apjomu noziedzīgajā nodarījumā un pret

1280iesniedzēju vērsto darbību raksturu (sk. Eiropas Cilvēktiesību

1281tiesas 2008. gada 5. februāra sprieduma lietā "Ramanauskas

1282v. Lithuania", pieteikums Nr. 74420/01, 71. punktu).

1283Tomēr no minētā izriet arī tas, ka tiesai jāpārliecinās par to,

1284ka operatīvās darbības materiālos, kuri nav pievienoti

1285krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu,

1286ietvertās ziņas nepamatoti neaizskar apsūdzētā tiesības uz

1287taisnīgu tiesu jebkādā citā veidā. Kā to norādījis Senāts,

1288apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt nodrošinātas,

1289tiesai iepazīstoties ar operatīvās darbības materiāliem un

1290izvērtējot, vai apsūdzētā pamattiesību ierobežojums, proti,

1291liegums iepazīties ar šiem materiāliem, bija īpaši nepieciešams,

1292lai aizsargātu gan trešo personu pamattiesības, gan sabiedrības

1293intereses (sk. Senāta 2015. gada 20. februāra lēmumu lietā Nr.

1294SKK-27/2015 (11810025304)). Turklāt tiesai, iepazīstoties ar

1295attiecīgajiem operatīvās darbības materiāliem, ir pienākums

1296atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19. panta trešajai daļai visas

1297saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, vērtēt

1298par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Tādējādi

1299tiesai ir pienākums izvērtēt, vai šādos materiālos ietvertā

1300informācija nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu.

1301Turklāt Senāta judikatūrā ir atzīts, ka tiesai ne tikai

1302formāli jānorāda, ka tā ir apstrīdētajā normā noteiktajā kārtībā

1303iepazinusies ar operatīvās izstrādes lietu un to izvērtējusi, bet

1304arī jāsniedz savs atzinums. Taču tai savā lēmumā nav jānorāda

1305konkrētas ziņas un fakti, kas iegūti, iepazīstoties ar operatīvās

1306izstrādes lietas materiāliem. Turklāt, pēc Senāta ieskata,

1307apstrīdētā norma būtu jāinterpretē plašāk, jo tiesas lēmumā

1308iekļautais norādījums, ka operatīvās darbības materiāli ir

1309izvērtēti, bez konkrēta atzinuma nav uzskatāms par pietiekamu

1310(sk. Senāta 2016. gada 4. februāra lēmumu lietā SKK-53/2016

1311(11815005612)). Tādējādi tiesu praksē jau ir nostiprināts

1312princips, ka tiesai par iepazīšanos ar operatīvās darbības

1313materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas

1314uz pierādīšanas priekšmetu, ir jāsniedz atzinums, kurā pienācīgi

1315izvērtēti lietas dalībnieku iebildumi par pierādījumu

1316pieļaujamību un iekļauti pamatoti tiesas secinājumi.

1317Papildus tam Satversmes tiesa norāda, ka ar apstrīdēto normu

1318noteikto tiesisko regulējumu jau vērtējušas starptautiskās

1319institūcijas. Proti, apstrīdētā norma tika pieņemta pēc Eiropas

1320Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā "Baltiņš pret

1321Latviju", kurā tiesa atzina, ka no krimināllietas

1322materiāliem konkrētajā lietā nebija iespējams secināt, ka

1323nacionālās tiesas būtu mēģinājušas iepazīties ar slepenajiem

1324operatīvās darbības materiāliem un pienācīgi pārbaudījušas

1325apsūdzētā sūdzības par iespējamo provokāciju no

1326tiesībaizsardzības iestāžu puses (sk. Eiropas Cilvēktiesību

1327tiesas 2013. gada 8. janvāra sprieduma lietā "Baltiņš v.

1328Latvia", pieteikums Nr. 25282/07, 63.-65. punktu). Kā

1329norāda Kristīne Līce, Eiropas Padomes Ministru komiteja ir

1330izvērtējusi tai sniegto informāciju par apstrīdētās normas

1331pieņemšanu un secinājusi, ka Latvija ir veikusi visus

1332nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tiesas spriedumu minētajā

1333lietā, tostarp pilnveidojot normatīvo regulējumu, lai novērstu

1334līdzīgu pārkāpumu iespējamību nākotnē (sk. lietas materiālu 4.

1335sēj. 160.-161. lp. un Eiropas Padomes Ministru komitejas 2016.

1336gada 6. septembra rezolūciju Nr. CM/ResDH(2016)191 lietā

1337"Baltiņš v. Latvia", slēdzot sprieduma izpildes

1338uzraudzību šajā lietā. Pieejams: hudoc.exec.coe.int).

1339Apstrīdētās normas piemērošana tika vērtēta arī Apvienoto Nāciju

1340Organizācijas Cilvēktiesību komitejas (turpmāk - Komiteja)

1341izskatītajā lietā "G. B. pret Latviju". Savā viedoklī

1342Komiteja noraidīja iesniedzēja sūdzību par iespējamiem viņa

1343tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem, jo apstrīdētajā normā

1344paredzētais tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram aizliegums

1345aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem

1346ir līdzsvarojams ar nepieciešamību nodrošināt taisnīgu lietas

1347izskatīšanu, tika atzīts par pietiekamu. Proti, Komiteja

1348secināja, ka nacionālās tiesas, ievērojot apstrīdētajā normā

1349ietverto mehānismu, bija rūpīgi iepazinušās ar operatīvās

1350darbības materiāliem, izvērtējušas tos un ietvērušas savos

1351nolēmumos atzīmes par to, kas ļāva secināt, ka apsūdzētā tiesības

1352uz taisnīgu tiesu netika nesamērīgi ierobežotas. Turklāt Komiteja

1353uzsvēra, ka aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās

1354darbības materiāliem bija īpaši nepieciešams, lai aizsargātu

1355trešo personu, proti, to personu, kuras sadarbojas ar

1356tiesībaizsardzības iestādēm, pamattiesības, kā arī sabiedrības

1357intereses. Tādējādi esot panākts saprātīgs līdzsvars starp

1358sabiedrības un aizstāvības interesēm (sk. Apvienoto Nāciju

1359Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 2021. gada 5. novembra

1360viedokli lietā "G. B. v. Latvia", iesniegums Nr.

13613124/2018. Pieejams: ohchr.org).

1362Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

1363noteiktais aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās

1364darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri

1365attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir nepieciešams, lai

1366aizsargātu valsts drošības un sabiedrības intereses. Satversmes

1367tiesa atzīst, ka ar apstrīdēto normu noteiktais tiesiskais

1368regulējums, atbilstoši kuram tiesa izvērtē attiecīgos operatīvās

1369darbības materiālus un nolēmumā ietver atzinumu par to, ka tie ir

1370izvērtēti, ir pietiekams, lai nodrošinātu personas tiesības uz

1371taisnīgu tiesu.

1372Līdz ar to apstrīdētā norma

1373nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju

1374principu un valsts un sabiedrības drošības interesēm. Tādējādi tā

1375atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1376Nolēmumu

1377daļa

1378Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1379Satversmes tiesa

1380nosprieda:

1381atzīt Kriminālprocesa likuma 500.

1382panta sesto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

138392. pantam.

1384Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1385Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1386Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

1387Laviņš