506. pants
), tai skaitā precīzāk un skaidrāk formulējot

savus apsvērumus un argumentus.

Iepriekš minētās kriminālprocesa dalībnieku tiesības esot

ierobežotas vienīgi ar apelācijas sūdzības (protesta) ietvariem.

Taču tie neliedzot kriminālprocesa dalībniekiem tiesības

apelācijas instances tiesā izvirzīt jaunus juridiskus argumentus,

precizēt savus apsvērumus, iesniegt jaunus pierādījumus

u. tml., ja tie nav minēti apelācijas sūdzībā vai protestā,

jo ar apelācijas sūdzībā (protestā) izteiktu prasību apjomu un

ietvaru minētās normas izpratnē esot jāsaprot nevis apelācijas

sūdzībā (protestā) norādītie argumenti vai apsvērumi, bet gan

apjoms, kādā pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums, un

apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi.

Tātad, ja apelācijas sūdzībā ir lūgts personu attaisnot vai

piemērot tai vieglāku sodu vai apelācijas protestā ir lūgts

atcelt attaisnojošo spriedumu, kriminālprocesa dalībnieks šajās

robežās esot tiesīgs izvirzīt arī tādus apsvērumus vai

argumentus, kas nav iepriekš norādīti apelācijas sūdzībā vai

protestā.

Papildus esot jāņem vērā tas, ka diena, kad kļūst pieejams

pilns spriedums apjomīgā un sarežģītā kriminālprocesā, ir zināma

savlaicīgi, ilgāku laiku uz priekšu. Tādējādi kriminālprocesa

dalībnieki varot laikus organizēt darbu tā, lai apelācijas

sūdzības (protesta) sastādīšanai un iesniegšanai paredzētajā

laikā galveno uzmanību pēc iespējas veltītu tieši šim

uzdevumam.

Secinājumu

daļa

11. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas

3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas

3.1 punktam pirmās instances tiesa, pieņemot

lēmumu par tās sprieduma pārsūdzības termiņa pagarināšanu par

10 dienām kriminālprocesa īpašas sarežģītības un apjoma dēļ,

to norāda sprieduma rezolutīvajā daļā. Kriminālprocesa likuma

550. panta pirmā daļa nosaka: ja tiesa pagarinājusi

pārsūdzības termiņu, persona var iesniegt apelācijas sūdzību vai

protestu ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis

pieejams pilns tiesas nolēmums.

Pirmkārt, Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesā vērsies,

lūdzot izvērtēt apstrīdētajās normās noteiktā apelācijas sūdzības

iesniegšanas termiņa satversmību gadījumos, kad kriminālprocess

ir īpaši sarežģīts un apjomīgs. No lietas materiāliem izriet, ka

izskatāmās lietas strīdus jautājums ir par apelācijas sūdzības

termiņa atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Tādējādi Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl tās

attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši

sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos.

Otrkārt, apstrīdētās normas regulē vienu un to pašu tiesību

jautājumu - apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši

sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos. Tādējādi šīs normas ir

savstarpēji cieši saistītas un veido vienotu tiesisko

regulējumu.

Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas,

ciktāl tās attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas

termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, izvērtēs

kā vienotu tiesisko regulējumu.

12. Satversmes 92. panta pirmais teikums

nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums ietver apsūdzētā tiesības sastādīt un iesniegt

kasācijas sūdzību savu tiesību aizstāvībai kriminālprocesā

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 9. punktu).

Satversmes tiesas judikatūrā vairākkārt norādīts, ka

Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams

kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā

Nr. 2017-08-01 12. punktu). Konkretizējot minētās

Satversmes normas saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas

nodrošinātu Satversmes un Konvencijas normu harmoniju (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14. punktu).

Savukārt tiesiskajās attiecībās, kurās tiek piemērotas

krimināltiesiskās sankcijas, Satversmes 92. panta pirmais

teikums konkretizējams arī kopsakarā ar Konvencijas Septītā

protokola 2. pantu (sal. sk. Satversmes tiesas

2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 13. punktu).

Atbilstoši Konvencijas Septītā protokola 2. panta

pirmajai daļai ikvienam, kuru tiesa atzinusi par vainīgu

noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz vainas pierādījumu vai soda

apmēra pārskatīšanu augstākā instancē. Tādējādi no Latvijas

starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet pienākums

izveidot vismaz vienu pārsūdzības instanci notiesājoša sprieduma

pārskatīšanai.

Latvijā ir paredzēta krimināllietu iztiesāšana trijās tiesu

instancēs - pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un

kasācijas instances tiesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

549. pantu apsūdzētais var pārsūdzēt spēkā nestājušos pirmās

instances tiesas spriedumu nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā kā faktisku, tā juridisku iemeslu dēļ.

Kriminālprocesa likuma 551. pantā noteikts apelācijas

sūdzības saturs. Atbilstoši šā panta pirmās daļas

3.-5. punktam apelācijas sūdzībā citstarp norāda, kā

izpaužas nolēmuma nepareizība, pierādījumus, kuri jāpārbauda

apelācijas instances tiesai, kā arī to, vai tiek pieteikti jauni

pierādījumi un, ja tiek pieteikti, tad kādi, par kādiem

apstākļiem un kādēļ šie pierādījumi netika iesniegti vai

pārbaudīti pirmās instances tiesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 563. panta pirmo un 1.1 daļu

apelācijas instances tiesa var pārsūdzēto nolēmumu atstāt

negrozītu, atcelt pilnībā vai tā daļā un taisīt jaunu nolēmumu

vai nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai, vai izbeigt

kriminālprocesu.

Tādējādi apsūdzētais, sastādot un iesniedzot apelācijas

sūdzību, var turpināt savu pamattiesību aizstāvību. Proti,

apelācijas sūdzības sastādīšana un iesniegšana ir daļa no viņa

aizstāvības.

Līdz ar to Satversmes 92. panta

pirmais teikums ietver apsūdzētā tiesības sastādīt un iesniegt

apelācijas sūdzību savu tiesību aizstāvībai kriminālprocesā.

13. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas nenodrošina pietiekamu laiku apelācijas sūdzības

sastādīšanai un iesniegšanai īpaši sarežģītos un apjomīgos

kriminālprocesos. Tādējādi viņam neesot bijis pietiekami daudz

laika savas aizstāvības sagatavošanai.

Apstrīdētās normas nosaka termiņu, kādā īpaši sarežģītos un

apjomīgos kriminālprocesos iesniedzama apelācijas sūdzība.

Kriminālprocesa likuma 18. nodaļa regulē procesuālā termiņa

sākumu, aprēķināšanu, darbību laikā un pagarināšanu, kā arī

nokavēta procesuālā termiņa atjaunošanu. Šā likuma

315. pantā ir noteikts, kādos gadījumos tiek atzīts, ka

noteiktais termiņš ir ievērots, un vispārīgi noteiktas sekas,

kādas iestājas tad, ja tas ir nokavēts. Proti, personai, uz kuru

termiņš attiecas, procesuālā darbība jāizpilda līdz noteiktā

termiņa beigām. Ja termiņš tiek nokavēts bez dibināta iemesla,

tiesības veikt konkrēto procesuālo darbību izbeidzas. Atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 316. panta pirmajai daļai pagarināmi

ir tikai tie procesuālie termiņi, attiecībā uz kuriem šajā likumā

ir īpaša atruna par to pagarināšanas iespējamību.

Kriminālprocesa likuma 529. panta

3.1 daļa paredz, ka apelācijas sūdzības

iesniegšanas termiņu pagarina par 10 dienām kriminālprocesa

īpašas sarežģītības un apjoma dēļ. Atbilstoši šā likuma

316. panta pirmajai daļai šis termiņš nav pagarināms. Līdz

ar to tad, ja tiesa konkrēto kriminālprocesu atzinusi par īpaši

sarežģītu un apjomīgu, apsūdzētajam apelācijas sūdzības

iesniegšanai ir atvēlētas 20 dienas. Saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 550. panta otro daļu apelācijas sūdzības iesniegšanas

termiņa nokavējuma gadījumā tiesa atsakās sūdzību pieņemt.

Tātad apstrīdētās normas nosaka

termiņu aizstāvības sagatavošanai, sastādot un iesniedzot

apelācijas sūdzību, īpaši sarežģītos un apjomīgos

kriminālprocesos.

14. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā mērķis,

ar kādu tiesvedības procesā tiek noteikti termiņi.

Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas, ka

apelācijas sūdzības iesniegšana ir ierobežota ar noteiktu termiņu

tiesiskās noteiktības un stabilitātes interesēs. Lai

kriminālprocess tiktu atzīts par tiesiski un efektīvi notikušu,

tam citstarp esot jāiekļaujas saprātīgos termiņos

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 54., 66., 73., 84.,

90., 93. lp. un 5. sēj. 148. lp.).

14.1. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

1. pantu viens no kriminālprocesa uzdevumiem ir

krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums bez

neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Proti, kriminālprocesa

ietvaros jāatklāj noziedzīgi nodarījumi, ātri un pilnīgi

jānoskaidro vainīgie un jānodrošina tiesību normu pareiza

piemērošana, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, savukārt neviens nevainīgais

netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts

(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01

12.3. punktu).

Satversmes 92. pantā, Konvencijas 6. panta

1. punktā un Kriminālprocesa likuma 14. pantā noteiktas

personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos.

Tiesības uz savlaicīgu lietas izskatīšanu ir viens no taisnīgu

tiesu veidojošiem elementiem. Tiesas procesa taisnīguma prasība

paredz, ka persona spēj savas tiesības aizstāvēt saprātīgā laika

posmā, un tādējādi tiesiskajās attiecībās ir nodrošināta tiesiskā

stabilitāte (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01

13.3.2. punktu).

Pārsūdzības termiņu noteikšana nodrošina atbilstību tiesiskās

drošības principam. Tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskās

drošības principa sastāvdaļa, kas citstarp prasa ne vien

noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tiesiski noturīgu tā

noslēgumu. Tādēļ arī procesuālajām darbībām kriminālprocesā

nepieciešams atbilstošs un noteikts laiks

(sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

13. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2008-23-03 11.1. punktu).

Tādējādi kriminālprocesa tiesisku un efektīvu norisi citstarp

nodrošina arī procesuālie termiņi, jo tie noteikti tiesiskās

drošības principa ievērošanas labad un ir vērsti uz

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā laika posmā. Tāpat

procesuālie termiņi nodrošina personu paļāvību uz to, ka

krimināllietas risinājums vēlāk netiks pārskatīts. Arī

apstrīdētās normas, kas paredz apelācijas sūdzības iesniegšanas

termiņu, ir vērstas uz tiesiskās stabilitātes nodrošināšanu un

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

14.2. Valstij, nosakot aizstāvībai nepieciešamās

apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, ir jāievēro ne tikai

personas tiesības uz pietiekamu laiku aizstāvības sagatavošanai,

bet arī citu kriminālprocesa dalībnieku pamattiesības un

sabiedrības interese par krimināltiesisko attiecību taisnīgu

noregulēšanu saprātīgā laikā (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-15-01 12. punktu), proti, jānodrošina

saprātīgs līdzsvars starp personas tiesībām uz pietiekamu laiku

savas aizstāvības sagatavošanai un tiesībām uz kriminālprocesa

pabeigšanu saprātīgā termiņā (sk.: Trechsel S. Human

Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press,

2005, pp. 142-143).

Turklāt jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likumā pirmās instances

tiesas sprieduma pārsūdzības termiņš ir vienādi reglamentēts

visiem kriminālprocesa dalībniekiem, arī prokuroram un

cietušajam. Kriminālprocesa likuma 554. panta pirmā daļa

noteic, ka apelācijas sūdzības vai protesta iesniegšana aptur

sprieduma stāšanos spēkā attiecībā uz visiem lietā apsūdzētajiem.

Tātad - jo garāks ir noteiktais apelācijas sūdzības iesniegšanas

termiņš, jo ilgāk nestājas spēkā pirmās instances tiesas

spriedums.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ilga kriminālprocesa norise

var negatīvi ietekmēt gan apsūdzētā reputāciju, gan apsūdzētā

brīvību, ja tam piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības

līdzeklis. Tāpat tiesas sprieduma vēlāka spēkā stāšanās kavē

kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka iespējas rīkoties ar

savu mantu, kā arī ietekmē cietušā tiesības uz aizskāruma

novēršanu un atlīdzinājuma saņemšanu. Tikai pēc sprieduma spēkā

stāšanās iespējams uzsākt attiecīgā noziedzīgā nodarījuma

izraisīto seku efektīvu novēršanu. Atbilstoši Kriminālprocesa

likuma 7. panta pirmajai daļai kriminālprocesu veic

sabiedrības interesēs, tādēļ pārsūdzības termiņš ietekmē arī

visas sabiedrības interesi par taisnīgu krimināltiesisko

attiecību noregulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-15-01 12. punktu).

Konkrētajā krimināllietā, kurā Pieteikuma iesniedzējs ar

pirmās instances tiesas spriedumu tika atzīts par vainīgu vairāku

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, viņš pēc saīsinātā sprieduma

pasludināšanas tika apcietināts, par cietušajiem atzītas četras

personas, tāpat šajā lietā ir aizskartais mantas īpašnieks

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 1915.-1918., 1921. un

1932. lp.).

Tādējādi, nosakot aizstāvībai nepieciešamās apelācijas

sūdzības iesniegšanas termiņu, jāievēro, pirmkārt, tas, ka

persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī pati ir

ieinteresēta, lai krimināltiesiskās attiecības tiktu noregulētas

saprātīgā termiņā, un, otrkārt, citu kriminālprocesa dalībnieku -

cietušā un aizskartā mantas īpašnieka - tiesības, kā

arī sabiedrības intereses.

Līdz ar to arī īpaši sarežģītu un

apjomīgu kriminālprocesu iztiesāšanā apelācijas instances tiesā

ir jāņem vērā nepieciešamība pabeigt kriminālprocesu saprātīgā

termiņā, samērojot apsūdzētā tiesības uz pienācīgu laiku savas

aizstāvības sagatavošanai ar citu kriminālprocesa dalībnieku un

sabiedrības interesi par tiesisko stabilitāti.

15. Satversmes tiesa, vērtējot kasācijas sūdzības

iesniegšanas termiņa atbilstību Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, ir atzinusi: nosakot pārsūdzības termiņu, tam

ir jābūt tādam, kas apsūdzētajam dod pietiekamu laiku kasācijas

sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai īpaši sarežģītos un

apjomīgos kriminālprocesos (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-15-01 10. punktu). Tādējādi arī

apstrīdētajās normās noteiktajam termiņam jābūt tādam, kas

nodrošina apsūdzētajam pietiekamu laiku apelācijas sūdzības

sastādīšanai un iesniegšanai īpaši sarežģītos un apjomīgos

kriminālprocesos.

Konvencijas 6. panta 1. punkta pirmais teikums

nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot [..] viņam izvirzītās

apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu

izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā."

Savukārt šā panta 3. punkta "b" apakšpunkts

noteic, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir

tiesības uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu

aizstāvību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Konvencijas

6. panta 3. punkta prasības attiecībā uz pietiekamu

laiku aizstāvības sagatavošanai ir īpaši Konvencijas

6. panta 1. punktā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu

veidojošie elementi. Valstij ir jāatvēl pietiekams laiks un

iespējas sagatavot aizstāvību kriminālprocesā, lai apsūdzētais

varētu iesniegt tiesai nozīmīgus aizstāvības argumentus un

tādējādi ietekmēt tiesvedības iznākumu (sal. sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada

25. jūlija sprieduma lietā "Rook v. Germany",

pieteikums Nr. 1586/15, 56. punktu un 2018. gada

6. marta sprieduma lietā "Mikhaylova v. Ukraine",

pieteikums Nr. 10644/08, 68. punktu). Sūdzības

iesniegšanas termiņam jābūt tādam, lai persona varētu efektīvi

pārsūdzēt nolēmumu (sk.: Clooney A., Webb P. The Right to

a Fair Trial in International Law. Oxford: Oxford University

Press, 2020, p. 682).

Pārbaudot, vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks

bijis pietiekams, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņem vērā vairākus

apstākļus, piemēram, lietas sarežģītību, lietas procesuālo

stadiju, to, vai personai bija dots laiks iepriekš iepazīties ar

lietas materiāliem, vai apsūdzētais pats īsteno aizstāvību vai

arī tam ir advokāts, vai noteiktais termiņš un tiesas procesa

norises datums bija paredzams (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 9. jūnija sprieduma

lietā "Twalib v. Greece", pieteikums

Nr. 24294/94, 40.-43. punktu, 2011. gada

9. jūnija sprieduma lietā "Luchaninova v.

Ukraine", pieteikums Nr. 16347/02, 64.-67. punktu

un 2011. gada 28. jūnija sprieduma lietā

"Miminoshvili v. Russia", pieteikums

Nr. 20197/03, 141.-142. punktu). Tiesību doktrīnā

norādīts, ka jāņem vērā arī lietas materiālu apjoms, tās

procesuālās darbības būtiskums, kurai persona gatavojas, kā arī

tas, kādām zināšanām par strīdus jautājumu personai jau vajadzētu

būt (sk.: Trechsel S. Human Rights in Criminal

Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005,

p. 221).

Tādējādi Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā ir nostiprināti vairāki kritēriji, pēc kuriem

iespējams izvērtēt, vai apsūdzētajam tika nodrošinātas tiesības

uz pietiekamu laiku savas aizstāvības sagatavošanai.

Ievērojot minēto, izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa noskaidros, vai apstrīdētās normas nodrošina

apsūdzētajam tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu

termiņā, kas ir pietiekams, lai viņš varētu īstenot tiesības uz

aizstāvību īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā.

16. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka

būtiska demokrātiskas tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir

tiesiskās sistēmas vienotība. Proti, valstī ir jāpastāv

savstarpēji saskaņotām tiesību normām, kas harmoniski darbojas

vienotas tiesību sistēmas ietvaros (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 18. decembra sprieduma lietā

Nr. 2016-04-03 21.2. punktu). Tādējādi arī

apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienotas kriminālprocesa

sistēmas sastāvdaļa.

Satversmes tiesa atzinusi arī to, ka likumdevējam ir jāizveido

tāda sistēma, kurā krimināllietas tiktu izskatītas tādā kārtībā,

kas nodrošinātu efektīvu personas pamattiesību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 12. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-23-01 10. punktu un

2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

28.1. punktu).

16.1. Kā izriet no Satversmes tiesas judikatūras,

vērtējot, vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks bijis

pietiekams, citstarp jāņem vērā tās tiesu instances, kurā

apsūdzētā tiesības uz aizstāvību tiks īstenotas, kompetence un

vieta kriminālprocesa sistēmā (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-15-01 11.1. punktu). Kā jau

iepriekš norādīts šajā spriedumā, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir atzinusi, ka viens no apstākļiem, kas ņemams vērā, pārbaudot,

vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks bijis pietiekams,

ir lietas procesuālā stadija. Tādējādi tas, kāda ir apelācijas

instances tiesas kompetence un vieta kriminālprocesa sistēmā,

ietekmē apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa īpaši sarežģītos

un apjomīgos kriminālprocesos izvērtējumu.

Likuma "Par tiesu varu" 27. panta pirmā daļa

noteic, ka pirmās instances un apelācijas instances tiesa,

izskatot lietu, pati pārbauda pierādījumus lietā. Saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 561. panta pirmo daļu lieta

apelācijas instances tiesā iztiesājama kārtībā, kāda noteikta

krimināllietu iztiesāšanai pirmās instances tiesā, izņemot šajā

nodaļā noteikto. Šā likuma 564. panta piektajā daļā

noteikts: ja apelācijas instances tiesa konstatē tādus noziedzīga

nodarījuma apstākļus, kas atšķiras no pirmās instances tiesas

spriedumā norādītajiem apstākļiem, tā sniedz jaunu noziedzīga

nodarījuma aprakstu. Savukārt atbilstoši šā paša panta sestajai

daļai apelācijas instances tiesa, ja tā atstāj pirmās instances

tiesas spriedumu bez grozījumiem, var neatkārtot pirmās instances

tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesas sprieduma pārsūdzēšana

apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par spriedumu, kas nav

stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis ir pārbaudīt sprieduma

tiesiskumu un pamatotību, kā arī novērst kļūdas, ko, iespējams,

pieļāvusi zemākas instances tiesa, izskatot lietas par aizskartām

personas tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Apelācijas

sūdzību ir tiesīgas iesniegt lietā ieinteresētās personas, kuras

uzskata, ka spriedums, ko pieņēmusi pirmās instances tiesa,

izskatot lietu pēc būtības, bijis kļūdains

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas

4. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2017-16-01 16.1.1. punktu).

Krimināllietas izskatīšana apelācijas instances tiesā ir

lietas otrreizēja izskatīšana pēc būtības. Apelācijas instances

tiesai apelācijas sūdzībā norādītie juridiski nozīmīgie apstākļi,

proti, noziedzīgā nodarījuma sastāva esība vai neesība apsūdzētā

rīcībā, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, judikatūru un

apsūdzības formulējumu, kā arī citi apstākļi krimināltiesisko

attiecību taisnīgam noregulējumam ir jāizvērtē un atzinums

jāpamato ar likumu, pārbaudītajiem un novērtētajiem pierādījumiem

(sk. Senāta Krimināllietu departamenta

2017. gada 10. oktobra lēmuma lietā

Nr. SKK-532/2017 9.1. punktu un 2018. gada

26. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-17/2018

8.3. punktu).

Tiesību doktrīnā norādīts, ka apelācijas tiesvedības jēga ir

novērst iespējamās tiesu kļūdas, izskatot lietu atkārtoti pēc

būtības augstākā tiesu instancē. Tas ir garants tam, lai tiesas

spriedums būtu pamatots, taisnīgs un likumīgs

(sk.: Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Vispārīgā

daļa. 1. grāmata. Rīga: "RaKa", 2000,

67. lpp.).

Tādējādi apelācijas instances tiesas veiktā pirmās instances

tiesas sprieduma pārbaude ietver lietas izskatīšanu pēc būtības.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564. panta sestajai daļai

un 563. panta otrajai daļai tā var noslēgties ar to, ka

apelācijas instances tiesa ar lēmumu pievienojas pirmās instances

tiesas sprieduma pamatojumam. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 563. panta pirmās daļas 2. un 3. punktu,

1.1 daļas 2. un 4. punktu,

564. panta piekto un astoto daļu, kā arī 565. pantu

apelācijas tiesvedība var noslēgties ar jauna nolēmuma taisīšanu.

Apelācijas instances tiesā lieta tiek izskatīta pēc būtības otro

reizi, citstarp pamatojoties uz tiem lietas materiāliem, kas

kriminālprocesa dalībniekiem jau bijuši pieejami pirmās instances

tiesā, kā arī ievērojot apelācijas sūdzībā izteikto prasību

apjomu un ietvaru.

Tātad, vērtējot, vai apelācijas

sūdzības iesniegšanas termiņš ir pietiekams, jāņem vērā tas, ka

tiesvedība apelācijas instances tiesā ietver tiesas veiktu

pārbaudi gan attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem, gan

attiecībā uz tiesību jautājumiem.

16.2. Saeima un vairākas pieaicinātās personas

norādījušas, ka apsūdzētajam ir bijušas tiesības un iespējas

sekot līdzi lietas norisei, iepazīties ar lietas materiāliem, būt

klāt tiesas sēdēs un attiecīgo procesuālo darbību veikšanā

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 43., 58., 94. lp.

un 5. sēj. 149. lp.). Savukārt Pieteikuma

iesniedzējs uzskata: pat ja lietas materiāli ir zināmi, tie pēc

tam, kad kļuvis pieejams pilns tiesas spriedums, ir papildus

jāizpēta, analizējot tos sprieduma kontekstā. Tomēr Pieteikuma

iesniedzējs piekrīt, ka vismaz daļēji bija iespējams sākt gatavot

atbilstošu pamatojumu tam, ka lietas iztiesāšanas laikā tiesā

pieļauti procesuāli pārkāpumi (sk. lietas materiālu

1. sēj. 27. un 29. lp.).

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka šīs

tiesības apsūdzētais var realizēt arī kopīgi ar savu aizstāvi

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada

21. septembra sprieduma lietā "Kremzow v.

Austria", pieteikums Nr. 12350/86, 63. punktu un

2013. gada 25. jūlija sprieduma lietā

"Khodorkovskiy and Lebedev v. Russia", pieteikumi

Nr. 11082/06 un 13772/05, 581. punktu). Tādējādi

personai, kas ir sekojusi līdzi savam vai sava aizstāvamā tiesas

procesam, būtu jāpārzina visi lietā būtiskie apstākļi un lietas

materiāli (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2017. gada 21. novembra sprieduma lietā

"Lambin v. Russia", pieteikums Nr. 12668/08,

43.-46. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 70.-72. pantu apsūdzētajam ir tiesības ne tikai

iepazīties ar lietas materiāliem, bet arī pašam piedalīties

krimināllietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā. Apsūdzētā

dalība tiesvedības procesā pirmās instances tiesā nodrošina to,

ka viņš var sekot līdzi tiesvedības gaitai, un ļauj viņam laikus

gatavoties savu tiesību uz aizstāvību izmantošanai

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01

11.2. punktu). Tādā veidā apsūdzētais iegūst informāciju

par to, vai tiesas procesā ir ievērotas viņa tiesības. Piemēram,

apsūdzētajam jau ir priekšstats par to, vai viņam ir nodrošinātas

tiesības uz taisnīgu tiesu, tāpat viņam ir zināms, vai

liecinieki, kurus lūgusi nopratināt aizstāvība, tika vai netika

uzklausīti, vai aizstāvībai ir dotas tādas pašas iespējas

liecinieku nopratināšanā kā apsūdzības uzturētājam un

tamlīdzīgi.

Tātad, sekojot līdzi kriminālprocesa norisei, apsūdzētais un

viņa aizstāvis pārzina lietas apstākļus un materiālus. Lietas

materiālu, nopratināto liecinieku liecību, tiesas sēdēs

izskanējušo argumentu un apsvērumu pārzināšanai ir būtiska nozīme

apsūdzētā tiesību uz aizstāvību īstenošanā.

Līdz ar to apsūdzētā un viņa

aizstāvja dalība tiesvedības procesā pirmās instances tiesā ļauj

apsūdzētajam gūt priekšstatu gan par to, kādus lietas faktiskos

apstākļus tiesa ņēmusi vērā, gan par to, kādus tiesību normu

pārkāpumus tiesa, pēc viņa ieskata, ir pieļāvusi, un gatavoties

savas aizstāvības īstenošanai apelācijas instances tiesā.

16.3. Saeima un pieaicinātās personas

Dr. iur. Jānis Baumanis,

Mg. iur. Gunārs Kūtris un

Mg. iur. Māris Leja uzskata, ka apelācijas

sūdzības iesniegšanas termiņš konkrētajā gadījumā ir pietiekams,

jo bijis sagatavots saīsinātais spriedums un Pieteikuma

iesniedzējam jau no tā pieejamības brīža bijusi iespēja gatavot

apelācijas sūdzību (sk. lietas materiālu 4. sēj.

43., 60., 94. lp. un 5. sēj. 149. lp.).

Savukārt Pieteikuma iesniedzējs norāda: saņemot vienīgi saīsināto

spriedumu, nav iespējams paredzēt, kāda būs pirmās instances

tiesas motivācija, un attiecīgi gatavot apelācijas sūdzības

argumentāciju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. un

29. lp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot saīsinātā sprieduma

formu un ietekmi uz apsūdzētā tiesībām īstenot savu aizstāvību,

ņem vērā to, kādu informāciju apsūdzētais var no šāda sprieduma

iegūt un - attiecīgi - kādus argumentus apsūdzētais var ietvert

apelācijas sūdzībā (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2000. gada 7. decembra sprieduma lietā "Zoon v.

the Netherlands", pieteikums Nr. 29202/95,

39.-51. punktu).

Kriminālprocesa likuma 530. panta pirmajā daļā noteikts,

ka saīsinātais spriedums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas

un rezolutīvās daļas. Saskaņā ar šā likuma 527. panta pirmo

daļu notiesājoša sprieduma aprakstošajā daļā sniedz pierādītā

noziedzīgā nodarījuma aprakstu un juridisko kvalifikāciju, minot

tā izdarīšanas laiku, vietu, izdarīšanas veidu, apsūdzētā vainas

formu, motīvus un šā nodarījuma sekas. Atbilstoši šā likuma

528. panta pirmajai daļai notiesājoša sprieduma rezolutīvajā

daļā norāda tiesas lēmumu, citstarp par to, ka apsūdzētais atzīts

par vainīgu noziedzīgā nodarījumā (minot Krimināllikuma normu,

kurā paredzēts attiecīgais noziedzīgais nodarījums), apsūdzētajam

piespriestā soda veidu un mēru par katru noziedzīgo nodarījumu un

galīgo sodu, kas jāizcieš, kā arī drošības līdzekli.

Latvijas tiesiskajā sistēmā saīsinātais spriedums atklāj

informāciju par tiesu, konkrēto krimināllietu, tās dalībniekiem,

informāciju par izvirzīto apsūdzību, tās būtību, kā arī tiesas

lēmumu attiecībā uz galvenajiem kriminālprocesā vērtējamiem

jautājumiem - personas vainu, piespriesto sodu, mantiskajiem

jautājumiem un tamlīdzīgi. Tādējādi no saīsinātā sprieduma

aprakstošās un rezolutīvās daļas apsūdzētais var iegūt

informāciju par, pēc tiesas ieskata, pierādītā noziedzīgā

nodarījuma kvalifikāciju, kā arī par to, kuriem viņa argumentiem

pirmās instances tiesa nav piekritusi. Tātad apsūdzētais jau šajā

stadijā var gatavoties apelācijas sūdzības sastādīšanai un

iesniegšanai.

Kriminālprocesa likuma 527. panta otrajā daļā noteikts,

ka notiesājoša sprieduma motīvu daļā norāda:

1) pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi;

2) motīvus, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus;

3) apsūdzētā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos

apstākļus; 4) motīvus, kāpēc daļa apsūdzības atzīta par

nepierādītu, ja tiesa to atzinusi; 5) apsūdzības grozīšanas

motīvus, ja apsūdzība tiesā grozīta; 6) motīvus par konkrētā

soda piemērošanu; 7) ar sprieduma izpildīšanu saistīto

jautājumu izlemšanu, ja tas nepieciešams. No Senāta judikatūras

izriet, ka sprieduma aprakstošajai un motīvu daļai ir jābūt

saskaņotām un tās kopumā sniedz pilnīgu informāciju par tiesas

atzinumu par to, kādu noziedzīgu nodarījumu apsūdzētais ir

izdarījis (sk. Senāta Krimināllietu departamenta

2016. gada 14. decembra lēmumu lietā

Nr. SKK-632/2016).

Tiesību doktrīnā atzīts, ka saīsinātais spriedums ir

dokuments, ar kuru iepazīstoties apsūdzētais un citi

kriminālprocesa dalībnieki var izlemt, pārsūdzēt spriedumu vai ne

(sk.: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pārmaiņu laiks

kriminālprocesā turpinās - 2017. gada grozījumi (II).

Jurista Vārds, 17.10.2017., Nr. 43 (997),

28.-36. lpp.). Kaut arī laikā līdz pilna

sprieduma saņemšanai apelācijas sūdzības sastādīšana iespējama

ierobežotā apjomā, jau pēc tam, kad kļuvis pieejams saīsinātais

spriedums, apsūdzētajam ir iespēja gan izdarīt secinājumus par

to, kādus lietas faktiskos apstākļus tiesa ņēmusi vērā, gan arī

atklāt tiesību normu pārkāpumus. Apzinoties sprieduma juridiskās

sekas, konstatējot, kādi apstākļi norādīti sprieduma aprakstošajā

daļā, apsūdzētajam ir iespēja sagatavoties apelācijas sūdzības

sastādīšanai. Arī no saīsinātā sprieduma aprakstošās un

rezolutīvās daļas, proti, no noziedzīgo nodarījumu apraksta, ir

iespējams izdarīt secinājumus par tiesas apsvērumiem, uz kuru

pamata tā uzskatījusi par pierādītu konkrētās personas vainu

noziedzīgā nodarījumā. Tādējādi apsūdzētais var sākt gatavoties

apelācijas sūdzības sastādīšanai jau no dienas, kad kļuvis

pieejams saīsinātais spriedums.

Konkrētajā gadījumā krimināllietā, kurā pie kriminālatbildības

saukts Pieteikuma iesniedzējs, apelācijas sūdzībā norādīti

argumenti par pirmās instances tiesas sprieduma nepareizību daļā,

ar kuru Pieteikuma iesniedzējs atzīts par vainīgu viņam

inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, analizēti atsevišķi

pierādījumi, izteikti lūgumi atcelt apcietinājumu, nopratināt

konkrētas personas un pārbaudīt lietā esošus konkrētus

pierādījumus, tāpat ir norādes uz to, ka pārkāptas tiesības uz

aizstāvību un ka pirmās instances tiesas sastāvs nav bijis

likumīgs, kā arī izteikti iebildumi pret procesuālo izdevumu

piedziņu un mantas konfiskāciju (sk. lietas materiālu

1. sēj. 1960.-2098. lp., 2. sēj. 1.-101.,

163.-1046. lp. un 3. sēj. 223.-895. lp.).

Attiecīgi Pieteikuma iesniedzēja un viņa aizstāvju apelācijas

sūdzībā ietverti arī tādi argumenti, kurus bija iespējams

sagatavot vēl pirms pilnā sprieduma pieejamības dienas.

Tādējādi, vērtējot apelācijas

sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai noteikto termiņu, jāņem

vērā, ka apsūdzētajam ir pieejams saīsinātais spriedums.

16.4. Saeima un vairākas pieaicinātās personas

norāda arī to, ka pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas

apsūdzētajam un viņa aizstāvjiem ir tiesības 10 dienu laikā

iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 43., 61., 73., 95. lp. un

5. sēj. 150. lp.). Pēc Pieteikuma iesniedzēja

ieskata, papildinājumi nedrīkst grozīt sākotnējā lūguma būtību.

Tas nozīmējot, ka apelācijas sūdzībā jau jābūt ietvertiem visiem

iebildumiem pret pirmās instances tiesas spriedumu un šos

iebildumus apelācijas sūdzības papildinājumos var tikai izvērst,

sniedzot apjomīgāku vai dziļāku analīzi (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 32. lp.).

Kriminālprocesa likuma 555. panta trešā daļa noteic, ka

personas, kas iesniegušas apelācijas sūdzību, ne vēlāk kā 10

dienu laikā pēc pārsūdzības termiņa beigām ir tiesīgas iesniegt

apelācijas instances tiesai sūdzības papildinājumus, taču tie

nedrīkst grozīt sākotnējā lūguma būtību.

Ar papildinājumiem saprot papildu motivāciju sākotnējā lūguma

pamatošanai, piemēram, tādu kā papildu atsauce uz normatīvo aktu,

iepriekš nepieminēta pierādījuma norādīšana un novērtēšana

(sk.: Kalnmeiers Ē. VI nodaļa Protests apelācijas

kārtībā. Grām.: Kūtris G. (zin. Red.) Rokasgrāmata

prokuroriem kriminālprocesā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010,

210. lpp.). Apsūdzētais var papildus izskaidrot savus

apelācijas sūdzībā norādītos argumentus. Tā arī tiek veicināta

kvalitatīvu procesuālo dokumentu un tajos ietverto pozīciju

iesniegšana tiesai (sk. tiesībsarga viedokli lietas

materiālu 4. sēj. 73. lp.). Tādējādi apsūdzētajam

ir iespēja iesniegt papildu argumentāciju par apelācijas sūdzībā

norādītajiem apsvērumiem.

Ar apelācijas sūdzības papildinājumiem var izvērst un precizēt

sākotnēji iesniegtās sūdzības pamatojumu. Tādēļ tam

nepieciešamais laiks ir ņemams vērā, novērtējot apelācijas

sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai kopumā atvēlēto termiņu

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 11.5. punktu).

Tādējādi arī tad, ja apsūdzētajam kādu iemeslu dēļ nebija

iespējas pilnībā izstrādāt apelācijas sūdzību, Kriminālprocesa

likumā ir paredzēta iespēja papildināt sākotnējo

argumentāciju.

Līdz ar to tiesību uz aizstāvību

īstenošanu apelācijas instances tiesā sekmē arī Kriminālprocesa

likumā noteiktais apelācijas sūdzības papildinājumu

institūts.

16.5. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka

kriminālprocesā apelācijas sūdzību var iesniegt gan pats

apsūdzētais, gan aizstāvis. Parasti aizstāvji - zvērināti

advokāti -, kuri gatavo apelācijas sūdzību, esot aizņemti daudzos

tiesvedības procesos un viņiem neesot iespējams veltīt visu laiku

tikai vienai, kaut arī apjomīgai un sarežģītai krimināllietai.

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

nenodrošina tiesības uz aizstāvību tādēļ, ka apelācijas sūdzības

iesniegšanas termiņā ietilpst brīvdienas, kas to attiecīgi

saīsina (sk. lietas materiālu 1. sēj. 20. un

30. lp.). Arī pieaicinātās personas

LL.M. Ilze Tralmaka un

Mg. iur. Armands Smans norāda: ja pārsūdzības

termiņā ir ietvertas brīvdienas un svētku dienas, 20 dienas var

nebūt pietiekams laiks, lai aizstāvis paspētu pilnvērtīgi

sagatavot apelācijas sūdzību (sk. lietas materiālu

4. sēj. 79. un 86. lp.).

16.5.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

likumdevējs, izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā

personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko

palīdzību, Latvijā izveidojis advokatūru (sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā

Nr. 2013-04-01 26.1. punktu). Advokāts, dodot

zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas

aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības

interesēs un to vārdā (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 4.1. punktu).

Advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti

garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir

plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses, un

tāpat atšķirīgs ir arī pienākumu un atbildības apjoms

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01

16. punktu). Tiesību doktrīnā atzīts, ka tiesību uz

aizstāvību pilnvērtīgā nodrošināšanā būtiska loma ir ne vien

valstij, bet arī zvērinātiem advokātiem

(sk.: Rozenbergs J. 20. panta komentārs.

Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2019, 93. lpp.).

Aizstāvis, pateicoties savām profesionālajām zināšanām, var

ātrāk izvērtēt tiesas spriedumu, saprast, vai tajā ir saskatāms

pamats sprieduma pārsūdzēšanai, un pamatot attiecīgo sūdzību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01

11.4. punktu). Tādējādi, paredzot kvalificētu juristu -

zvērinātu advokātu - iesaisti kriminālprocesā, likumdevējs ir

nodrošinājis, ka tiek paaugstināta tiesas spriešanas kvalitāte.

Tas nozīmē ne tikai to, ka tiek atvieglots tiesas darbs, bet arī

to, ka apsūdzētajam tiek nodrošināta iespēja saņemt kvalitatīvu

juridisko palīdzību, citstarp apelācijas sūdzības sastādīšanā.

Līdz ar to aizstāvja dalība krimināllietas iztiesāšanā, tostarp

apelācijas sūdzības sagatavošanā, sekmē tiesību uz aizstāvību

izmantošanu.

16.5.2. Saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras

likuma (turpmāk - Advokatūras likums)

49.1 pantu advokātam ir pienākums nodrošināt

savlaicīgu juridisko palīdzību, sniedzot to bez neattaisnotas

novilcināšanas. Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa

3.2. apakšpunktā noteikts: "Sniedzot juridisko

palīdzību, advokātam aizliegts ar savu darbību vai bezdarbību

kaitēt klienta tiesībām vai tiesiskajām interesēm. Advokātam

vienmēr ir jārīkojas saskaņā ar klienta tiesiskajām interesēm un

jāstāda tās augstāk par paša vai kolēģu interesēm, ciktāl tās

nenonāk pretrunā ar Ētikas kodeksa noteikumiem."

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: nosakot, vai ir

ievērots Konvencijas 6. panta 3. punkta

"b" apakšpunkts, jāņem vērā parastā juridiskā

konsultanta darba slodze, jo nevar prasīt, lai viņš mainītu visu

savu darba grafiku un visu laiku veltītu tikai vienai lietai.

Tomēr neesot nepamatota prasība, lai aizstāvības advokāts savā

darbā vismaz zināmā mērā maina uzsvarus, ja tas nepieciešams,

ņemot vērā konkrētās lietas īpašo steidzamību

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada

31. marta lēmumu lietā "Mattick v. Germany",

pieteikums Nr. 62116/00). Arī tiesībsargs norāda: lai

gan praksē zvērināti advokāti veic vairāku personu aizstāvību

dažādās lietās, tomēr personu aizstāvjiem ir iespēja savlaicīgi

plānot un koordinēt savu noslodzi. Turklāt, uzņemoties aizstāvēt

personas īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos,

visticamāk, aizstāvības īstenotājiem ir iespēja jau laikus

paredzēt to, ka sprieduma apjoms būs ievērojams

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 75. lp.).

Tādējādi zvērinātiem advokātiem, lemjot par sava darba laika

organizāciju, jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt savu klientu

tiesības un likumiskās intereses. Šo tiesību un interešu

nodrošināšanas labad zvērināts advokāts nevar atteikties sniegt

juridisko palīdzību. Aizstāvja profesionālās iemaņas un pieredze

ir pamats pieņēmumam, ka viņš savu darbu tiesvedības laikā

organizēs tā, lai jau laikus varētu sagatavoties sprieduma

pārsūdzēšanai, ja tas būtu nepieciešams

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01

11.4. punktu).

Turklāt atbilstoši Advokatūras likuma 106. pantam

zvērināti advokāti piekopj brīvo profesiju. Zvērināta advokāta kā

brīvās profesijas pārstāvja rīcībā ir vairāki instrumenti, ar

kuru palīdzību viņš var efektīvi plānot savu darbu, tādā veidā

nodrošinot pilnvērtīgu juridiskās palīdzības sniegšanu saviem

klientiem. Tā, piemēram, Advokatūras likuma 116. panta pirmā

daļa noteic, ka zvērināti advokāti praktizē individuāli vai

sadarbībā ar citiem zvērinātiem advokātiem. Savukārt saskaņā ar

šā panta septīto daļu zvērinātu advokātu birojs juridiskās

palīdzības sniegšanai var piesaistīt zvērinātu advokātu, kurš nav

attiecīgā biroja biedrs vai dalībnieks, tostarp citā birojā

praktizējošu zvērinātu advokātu. Proti, zvērināti advokāti var

savā starpā sadarboties un sniegt palīdzību. Tādējādi zvērināts

advokāts var savu darbu organizēt tā, lai neciestu ne apsūdzētā

aizstāvības īstenošana īpaši sarežģītā un apjomīgā

kriminālprocesā, ne citas lietas, kuras viņš ir uzņēmies vai

kurās viņš ir iesaistīts.

Līdz ar to zvērinātam advokātam katrā konkrētā gadījumā,

uzņemoties aizstāvības īstenošanu, ir jārēķinās ar to, ka

krimināllietas īpašā sarežģītība un apjoms, tās procesuālā

stadija un tajā noteiktie termiņi varētu prasīt zināmu

pielāgošanos un darba organizācijas maiņu. Tāpat, ievērojot

Kriminālprocesa likumā noteikto termiņu skaitīšanas regulējumu,

zvērinātam advokātam - profesionālam un kvalificētam juristam -

ir jāņem vērā arī tas, ka procesuālo darbību izpildes termiņš,

citstarp apelācijas sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai

noteiktais termiņš, var ietvert brīvdienas un svētku dienas.

Zvērināts advokāts savu darbu organizē pēc saviem ieskatiem un

ņemot vērā dažādus faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tomēr

advokāta rīcībā ir līdzekļi, kurus izmantojot viņš savu darbu var

organizēt tā, lai tiktu savlaicīgi un efektīvi nodrošināta

apsūdzētā aizstāvība īpaši sarežģītai un apjomīgai

krimināllietai. Nedz tas, ka pirmās instances tiesas sprieduma

pārsūdzības termiņā ietilpst brīvdienas vai svētku dienas, nedz

arī tas, ka zvērināta advokāta lietvedībā papildus īpaši

sarežģītam un apjomīgam kriminālprocesam var būt arī citas

lietas, nedrīkstētu negatīvi ietekmēt to, kā advokāts palīdz

saviem klientiem īstenot tiesības uz aizstāvību.

Tādējādi zvērināta advokāta vieta un

loma demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī Advokatūras likumā

noteiktais zvērināta advokāta profesionālās darbības regulējums

ir vērsts uz to, lai efektīvi nodrošinātu zvērināta advokāta

aizstāvamā tiesības uz aizstāvību arī īpaši sarežģītos un

apjomīgos kriminālprocesos.

16.6. Izskatāmajā lietā citstarp jāņem vērā, ka

Kriminālprocesa likums paredz arī vairākas citas garantijas

tiesību uz aizstāvību pienācīgai īstenošanai apelācijas instances

tiesā.

16.6.1. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

553. panta pirmo daļu gadījumā, ja apelācijas sūdzība

neatbilst šā likuma 551. panta pirmās, otrās un trešās daļas

prasībām, tiesnesis pieņem lēmumu par apelācijas sūdzības

atstāšanu bez virzības, norādot sūdzības trūkumus, un nosaka

iesniedzējam 10 dienu termiņu trūkumu novēršanai.

Tādējādi Kriminālprocesa likums paredz apsūdzētajam iespēju

novērst apelācijas sūdzībā trūkumus, kuru dēļ tā neatbilst likuma

prasībām.

16.6.2. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma

561. panta pirmās daļas otrajam teikumam lieta apelācijas

instances tiesā ir iztiesājama kārtībā, kāda noteikta

krimināllietu iztiesāšanai pirmās instances tiesā, izņemot šā

likuma 53. nodaļā noteikto.

Kriminālprocesa likuma 455. panta pirmā daļa nosaka:

tiesas sēdē apsūdzētajam, viņa pārstāvim un aizstāvim, cietušajam

un viņa pārstāvim, un prokuroram ir tiesības pieteikt lūgumus,

iesniegt pierādījumus, norādot, kādēļ tie nebija iesniegti tiesā

līdz šim, piedalīties pierādījumu pārbaudē, iesniegt tiesai

rakstveida paskaidrojumus, piedalīties tiesas debatēs, kā arī

citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies krimināllietas

iztiesāšanas gaitā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

506. pantu apelācijas instances tiesā tiesas debatēs katrs

kriminālprocesa dalībnieks no jauna var izteikties par lietas

izlemšanā nozīmīgiem jautājumiem. Savukārt atbilstoši šā likuma

562. panta pirmajai daļai tiesas izmeklēšana un tiesas

debates apelācijas instances tiesā notiek apelācijas sūdzībā

izteikto prasību apjomā un ietvaros, kurus nedrīkst pārsniegt,

izņemot gadījumus, kad apelācijas instances tiesai rodas šaubas

par pirmās instances tiesas konstatēto apsūdzētā, dalībnieku vai

līdzdalībnieku vainu vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem.

Ar apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu un ietvaru šīs

normas izpratnē ir jāsaprot nevis tajā norādītie argumenti vai

apsvērumi, bet gan apjoms, kādā pārsūdzēts pirmās instances

tiesas spriedums, un apelācijas instances tiesai pieteiktie

lūgumi (sk. Mg. iur. Māra Lejas viedokli lietas

materiālu 5. sēj. 151. lp.).

Turklāt arī gadījumos, kad lietu nolemts skatīt rakstveida

procesā, pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas kriminālprocesa

dalībniekam ir tiesības izmantot Kriminālprocesa likuma

455. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības, tai skaitā

iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus un pierādījumus.

Tādējādi kriminālprocesa dalībniekiem arī laikā, kad notiek

tiesvedība apelācijas instances tiesā, ir tiesības izvirzīt

jaunus juridiskus argumentus, piemēram, par tiesību avotu

izmantošanu, precizēt savus apsvērumus vai iesniegt jaunus

pierādījumus, kas stiprina attiecīgā kriminālprocesa dalībnieka

pozīciju konkrēta lūguma ietvaros.

16.6.3. Senāts, interpretējot Kriminālprocesa

likuma 562. panta pirmajā daļā noteikto kopsakarā ar šā

likuma 1. pantu, 511. panta otro daļu un

564. pantu, atzinis, ka apelācijas instances tiesai ir ne

tikai tiesības, bet arī pienākums pārsniegt apelācijas sūdzībā

izteikto prasību apjomu un ietvarus gadījumos, kad pirmās

instances tiesa nepamatoti konstatējusi apsūdzētā, dalībnieku vai

līdzdalībnieku vainu vai atbildību pastiprinošus apstākļus

(sal. sk. Senāta Krimināllietu departamenta

2021. gada lēmuma lietā Nr. SKK-[N]/2021

6. punktu).

Arī pieaicinātā persona

Dr. iur. Jānis Baumanis norādījis, ka

minētais apelācijas instances tiesas pienākums nodrošina personas

tiesības uz taisnīgu tiesu, īpaši jau sarežģītos un apjomīgos

kriminālprocesos, ja apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš

ierobežojis iespēju detalizēti izanalizēt kļūdainu pirmās

instances tiesas spriedumā sniegto faktisko apstākļu novērtējumu

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.).

Apelācijas instances tiesai ir jāizvērtē apelācijas sūdzībā

norādītie juridiski nozīmīgie apstākļi un tā nevar formāli

aprobežoties tikai ar apelācijas sūdzības lūgumu daļā izteikto

prasījumu izvērtēšanu, ja no apelācijas sūdzības satura

konstatējams, ka pārsūdzības apjoms ir plašāks

(sk. Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada

17. marta lēmuma lietā Nr. SKK-158/2022

6. punktu).

Tātad apelācijas sūdzībā nepieminētie lietas faktiskie

apstākļi un to novērtējums tiek ņemti vērā apelācijas instances

tiesā gadījumā, ja tie rada šaubas par personas, kurai ir

tiesības uz aizstāvību, vainu vai atbildību pastiprinošiem

apstākļiem. Apelācijas instances tiesai apelācijas sūdzībā

norādītais ir jāvērtē pēc būtības, nevis tikai

formāli - lūgumu daļā izteikto prasījumu norādītajā

apmērā.

Līdz ar to apsūdzētajam arī laikā, kad notiek tiesvedība

apelācijas instances tiesā, ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu

tiesu. Proti, viņam ir iespēja izteikt visus, viņaprāt, būtiskos

argumentus attiecībā uz viņa vainu noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanā. Apsūdzētais arī apelācijas tiesvedības laikā var

paust jaunus juridiskus argumentus un apsvērumus, precīzāk un

skaidrāk formulējot jau iepriekš iesniegtās apelācijas sūdzības

saturu.

No minētā izriet, ka apsūdzētais, piedaloties tiesvedības

procesā pirmās instances tiesā, iepazīstoties ar saīsināto un

pilno pirmās instances tiesas spriedumu, pieaicinot par aizstāvi

tiesu sistēmai piederīgu kvalificētu juristu - zvērinātu advokātu

-, kā arī izmantojot kriminālprocesā paredzētās papildu

procesuālās garantijas pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas,

īsteno savas tiesības uz aizstāvību.

Līdz ar to Kriminālprocesa likuma

sistēma ir veidota tādā veidā, lai apsūdzētajam nodrošinātu

iespēju izteikt visus būtiskos argumentus savas aizstāvības

īstenošanai apelācijas instances tiesā.

17. Ņemot vērā apelācijas instances tiesas

kompetenci un vietu kriminālprocesa sistēmā, nepieciešamību

samērot apsūdzētā tiesības ar citu kriminālprocesa dalībnieku

tiesībām un visas sabiedrības interesēm, kā arī Kriminālprocesa

likumā noteiktās papildu procesuālās garantijas apelācijas

instances tiesā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētās normas

īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos nodrošina

apsūdzētajam tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu

tādā termiņā, kas ir pietiekams tiesību uz aizstāvību

īstenošanai.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās attiecas uz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu

īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Kriminālprocesa likuma

529. panta pirmās daļas 3.1 punktu un

550. panta pirmo daļu, ciktāl šīs normas attiecas uz

apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un

apjomīgos kriminālprocesos, par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš