14. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Kriminālprocesa

likuma 573. panta trešā daļa aizskar viņam garantētās tiesības uz

taisnīgu tiesu, jo nenodrošina tiesības tikt uzklausītam. Proti,

atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā tiekot

sagatavots rezolūcijas formā, un tiesa nesniedzot izvērstu

argumentāciju tam, kādēļ kasācijas tiesvedība netiek

ierosināta.

Pieaicinātās personas savos viedokļos atsaucas uz ECT

spriedumu lietā "Talmane pret Latviju", norādot,

ka ECT Latvijā pastāvošo kasācijas instances tiesas praksi

krimināllietās ir atzinusi par atbilstošu Konvencijai. Satversmes

tiesa norāda, ka minētajā lietā ECT izvērtēja pieteikuma

iesniedzējas iesniegto kasācijas sūdzību un norādīja, ka,

"ņemot vērā pieteikuma iesniedzējas iesniegtās kasācijas

sūdzības raksturu, ECT uzskata par pietiekami pierādītu, ka

Senāts bija pārliecinājies, ka nepastāv apstākļi, pie kuriem būtu

jāierosina kasācijas tiesvedība. Savās apelācijas un kasācijas

sūdzībās pieteikuma iesniedzēja bija izvirzījusi vairākus

argumentus par pierādījumu iegūšanas procedūru krimināllietā pret

viņu. Šīs sūdzības pienācīgi izvērtēja divas tiesu instances ar

pilnu jurisdikciju, un zemāko instanču tiesas savos nolēmumos

sniedza pienācīgu motivāciju. Senāta uzdevums nebija pastāvošo

pierādījumu izvērtēšana no jauna vai jaunu pierādījumu iegūšana,

ko bija lūgusi pieteikuma iesniedzēja. Turklāt, kā pierāda ECT

iesniegtie dokumenti, Senāts bija apsvēris pieteikuma

iesniedzējas argumentus, bija sniedzis pamatojumu kasācijas

sūdzības noraidīšanai un bija izskaidrojis pieteikuma

iesniedzējai savu kompetenci attiecībā uz pierādījumu izvērtēšanu

no jauna [..] Pie šādiem apstākļiem ECT ir pārliecināta, ka

Senāts bija pienācīgi izvērtējis pieteikuma iesniedzējas

kasācijas sūdzības pamatojumu un ka kasācijas instances tiesa

šajā gadījumā ir bijusi pietiekama" (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 13. oktobra sprieduma lietā

"Talmane pret Latviju", pieteikums Nr. 47938/07, 32.

punkts).

No minētā izriet, ka ECT spriedumā lietā "Talmane pret

Latviju" īstenoja savu pamatfunkciju - sniedza vērtējumu

par iespējamu pieteikuma iesniedzējas pamattiesību pārkāpumu

konkrētās lietas apstākļos. ECT vērtēja Augstākās tiesas Senāta

rīcību pēc pieteikuma iesniedzējas kasācijas sūdzības saņemšanas,

nevis kasācijas sūdzības izskatīšanas tiesisko regulējumu.

Turpretī Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās

kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā

pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums,

kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka

tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu

konstitucionāli nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2.

punktu). Proti, Satversmes tiesas uzdevums ir novērst tādu

tiesisko regulējumu, kas pat tad, ja tiktu piemērots pareizi,

varētu novest pie pamattiesību pārkāpuma.

Tātad Satversmes tiesas funkcija un uzdevumi ir plašāki nekā

ECT funkcija un uzdevumi. Ja spēkā esošs tiesiskais regulējums

vispār pieļauj tādu situāciju, kurā tā piemērošana varētu novest

pie Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpuma, tad Satversmes

tiesai šāds regulējums jāatzīst par neatbilstošu Satversmei un

spēkā neesošu. Pienācīgs un Satversmei atbilstošs tiesiskais

regulējums vienmēr paredzēs garantijas, kas regulējuma pareizas

un sistēmiskas piemērošanas gadījumā pilnīgi izslēgs pamattiesību

pārkāpuma iespējamību.

Konvencijas 53. pants neliedz dalībvalstīm saskaņā ar to

konstitucionālajām tradīcijām noteikt plašākas pamattiesību

garantijas. Satversmes tiesa vērtē ar apstrīdētajām normām

noteikto kasācijas tiesvedības ierosināšanas kārtību

kriminālprocesā, ievērojot Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas

valsts tiesību sistēmu. Satversmes tiesas judikatūrā ir

nostiprināts tas, ka tiesības tikt uzklausītam tiek īstenotas

vairākos veidos - tostarp arī kā tiesības sagaidīt, ka tiesas

nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu). ECT judikatūrā

atzīts, ka tas, cik detalizēti tiesas nolēmumā jābūt norādītiem

tā motīviem, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un lietas

apstākļiem, kas katrā individuālā gadījumā vērtējami atsevišķi

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra

sprieduma lietā "Ruiz Torija v. Spain", pieteikums Nr.

18390/91, 29. punktu). Turklāt pienākums norādīt nolēmuma

motīvus nav saprotams kā visaptveroša prasība sniegt detalizētu

atbildi uz katru argumentu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā

"García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr. 30544/96, 26.

punktu).

Pamatojuma princips ir viens no būtiskākajiem procesuālā

taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas

2016. gada 9. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 14.2.

punktu). Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir

ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 12. punktu).

Tātad motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no

līdzekļiem, kas ļauj personai pārliecināties, ka tā ir uzklausīta

un tās sniegtie argumenti ir izvērtēti (sk. piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2004. gada 2. februāra

spriedumu lietā "Perez v. France", pieteikums Nr.

47287/99, 80. punktu). Tas ir īpaši nozīmīgi tiesas nolēmumos

krimināllietās, jo personas izpratne par to, kādēļ tā atzīta par

vainīgu noziedzīgā nodarījumā, visupirms izriet no nolēmuma

motīviem. Motivēts nolēmums apliecina to, ka persona ir

uzklausīta, un tādējādi veicina arī to, ka persona atzīst tiesas

izdarītos secinājumus (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas Lielās palātas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā

"Taxquet v. Belgium", pieteikums Nr. 926/05, 91.

punktu).

14.1. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību

normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību

sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu).

Saeima atbildes rakstā, kā arī pieaicinātās personas tiesībsargs

un Tieslietu ministrija norāda, ka Kriminālprocesa likuma 573.

panta trešā daļa gan noteic, ka lēmums par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību kriminālprocesā tiek rakstīts rezolūcijas

formā, taču neaizliedz tiesnesim šajā lēmumā izklāstīt motīvus,

kuru dēļ kasācijas tiesvedības ierosināšana tika atteikta (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 72., 147. un 148. lp.).

Kriminālprocesa likuma 19. nodaļā ietvertās tiesību normas

nosaka nolēmumu (lēmumu un spriedumu) veidus, struktūru,

pieejamību un spēkā stāšanās kārtību. Rezolūcijas formu un saturu

noteic Kriminālprocesa likuma 320. panta sestā daļa, proti:

"Šajā likumā paredzētajos gadījumos procesa virzītājs lēmumu

var uzrakstīt rezolūcijas veidā. Šādos gadījumos norāda pieņemto

nolēmumu, likuma pantu, saskaņā ar kuru tas pieņemts,

amatpersonu, kas pieņēma lēmumu, un lēmuma pieņemšanas

datumu."

Secināms, ka rezolūcija Kriminālprocesa likuma izpratnē ir

uzraksts uz dokumenta, ar ko tiek izlemts tajā minētais jautājums

un kas ietver šādus obligātus rekvizītus: pieņemto nolēmumu,

likuma pantu, uz kura pamata tas pieņemts, amatpersonu, kas

pieņēmusi lēmumu, un lēmuma pieņemšanas datumu. Rezolūcijas forma

neprasa tajā ietvert motīvu daļu. Līdz ar to Kriminālprocesa

likuma 573. panta trešā daļa gadījumā, kad kasācijas tiesvedības

ierosināšana tiek atteikta, uzliek tiesnesim par pienākumu uz

kasācijas sūdzības uzrakstīt šāda satura rezolūciju: 1) atteikts

ierosināt kasācijas tiesvedību; 2) pamatojoties uz

Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmo daļu; 3) tiesnesis -

vārds, uzvārds; 4) datums.

Kopš 2005. gada 1. oktobra, kad Kriminālprocesa likums stājās

spēkā, līdz 2009. gada 1. jūlijam, kad spēkā stājās apstrīdētās

normas, Kriminālprocesa likuma 573. pants noteica, ka nolēmuma

tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda tikai tādā gadījumā, ja

kasācijas sūdzībā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma

pārkāpumu vai būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu.

Kriminālprocesa likums minētajā laika posmā nereglamentēja to, kā

veicama kasācijas sūdzības pieņemamības pārbaude, kas šo pārbaudi

veic un kādā veidā noformē lēmumu.

No Augstākās tiesas sniegtās informācijas izriet, ka no 2005.

gada 1. oktobra līdz 2009. gada 1. jūlijam jautājumu par nolēmuma

tiesiskuma pārbaudi kasācijas kārtībā izlēma Augstākās tiesas

Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja norīkots

senators, lēmumi par atteikšanos pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu

tika rakstīti rezolūcijas veidā un bija izstrādāts attiecīgas

formas spiedogs.

Savukārt no deviņiem dažādās krimināllietās pieņemtajiem

lēmumiem, kurus Augstākā tiesa iesniegusi Satversmes tiesai,

gūstams apstiprinājums tam, ka pēc apstrīdēto normu spēkā

stāšanās 2009. gada 1. jūlijā lēmums par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību tiek sastādīts arī atsevišķa procesuāla

dokumenta formā un dažos gadījumos tajā tiek iekļauta arī motīvu

daļa (sk. lietas materiālu 2. sēj. 12.-20. lp.). No

Augstākās tiesas sniegtās informācijas izriet, ka izvēle norādīt

konkrētus atteikuma ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā

motīvus un motīvu daļas apjoms ir atkarīgs no tiesneša

individuālas izšķiršanās.

Satversmes tiesa norāda, ka šādu gadījumu esība tomēr

nenozīmē, ka būtu novērstas tādas situācijas, kad atteikums

ierosināt kasācijas tiesvedību būs uzrakstīts vienīgi rezolūcijas

veidā, neatspoguļojot tā motīvus. Proti, apstrīdētā norma

neparedz lēmuma motīvu atklāšanu pat minimālā apmērā attiecībā uz

katru kasācijas sūdzību, kuras pieņemamību kriminālprocesa

ietvaros ir izvērtējis kasācijas instances tiesas tiesnesis.

Satversmes tiesa norāda, ka pastāvošā atšķirīgā prakse kasācijas

tiesvedības ierosināšanas stadijā kriminālprocesā demokrātiskai

tiesiskai valstij nav vēlama, jo nerada pārliecību par tiesas

objektivitāti.

14.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi kasācijas

instances tiesas īpašo nozīmi kriminālprocesā, kas aptver gan

tiesvedības ierosināšanas stadiju, gan kasācijas sūdzības

izskatīšanas stadiju un nodrošina sabiedrības publiski tiesiskās

intereses, tostarp indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu. No

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet tiesas pienākums

pamatot to, kādēļ kasācijas sūdzībā sniegtie juridiskie argumenti

par nepieciešamību ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā

ir noraidāmi. Tādējādi gan konkrētās kasācijas sūdzības

iesniedzējs, gan sabiedrība kopumā varētu saprast, kādi tiesas

motīvi ir konkrētā nolēmuma pamatā, kā arī gūt pārliecību par to,

ka personas sniegtie argumenti ir pienācīgi izvērtēti un ka uz

būtiskajiem argumentiem par Krimināllikuma pārkāpumiem un

Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem ir sniegtas

atbildes. Pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību un nenorādot šā lēmuma motīvus, personai netiek

sniegts tiesas vērtējums par kasācijas sūdzībā ietverto argumentu

pamatotību.

Satversmes tiesa uzskata, ka demokrātiskas tiesiskas valsts

principa ievērošana ir nodrošināta tikai tādā gadījumā, ja

personai tiek darīti zināmi tiesas motīvi attiecībā uz kasācijas

sūdzībā norādītajiem apsvērumiem. Satversmes tiesa uzsver, ka

tas, cik detalizēta būs nolēmuma motīvu daļa, ir atkarīgs no

izskatāmajā lietā paustajiem būtiskajiem argumentiem, tomēr

norādītajiem motīviem vajadzētu būt pietiekamiem, lai persona

varētu saprast, kādēļ kasācijas tiesvedība pēc sūdzībā norādīto

argumentu izvērtēšanas netika ierosināta.

Ievērojot kasācijas instances tiesas nozīmi kriminālprocesā

demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī tās nozīmi tiesību sistēmas

vienotības, attīstības un personas pamattiesību nodrošināšanā, ir

jāatzīst, ka apstrīdētā norma nesniedz pietiekamas garantijas

tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 573.

panta trešā daļa, ciktāl tā neparedz, ka lēmumā par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību norādāmi tā motīvi, neatbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.