13. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajai daļai vienpersoniski

izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

kriminālprocesā, ir ierobežotas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu,

jo netiekot nodrošināta tiesas objektivitāte. Tā tiktu

nodrošināta, ja jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

izlemtu trīs tiesnešu kolēģija, ievērojot vienbalsības principu,

līdzīgi kā civilprocesā un administratīvajā procesā.

Šādam viedoklim piekrīt arī pieaicinātās personas tiesībsargs

un Advokātu padome, uzsverot, ka nepieciešamība pēc minētā

jautājuma koleģiālas izlemšanas kā tiesību uz taisnīgu tiesu

garantijas ir pamatota ne tikai ar kriminālprocesa represīvo

raksturu, bet arī ar nepieciešamību veicināt personas uzticēšanos

tiesas pieņemtajiem lēmumiem un tiesu varai kopumā (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 134. un 146. lp.). Turpretī Saeima un lietā

pieaicinātā persona A. Smans norāda, ka, tiesnesim vienpersoniski

izskatot jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemamību, šā

jautājuma izskatīšana objektīvā tiesā kriminālprocesā tiek

nodrošināta tikpat lielā mērā kā koleģiāli izskatot analoģisku

jautājumu civilprocesā vai administratīvajā procesā (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 68. un 154. lp.).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai personai tiek

nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja tiesnesis

vienpersoniski pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību kriminālprocesā.

13.1. Aplūkojot procesuālos likumus, secināms, ka

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 338. panta pirmajai

daļai administratīvajā procesā par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu rīcības sēdē lemj tiesnešu kolēģija triju tiesnešu

sastāvā. Savukārt šā paša panta otrā daļa noteic: ja tiesnešu

kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības

ierosināšanai nav pamata, tā atsakās ierosināt kasācijas

tiesvedību. Par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiek

pieņemts rīcības sēdes lēmums. Līdzīgs regulējums ir paredzēts

arī civilprocesā. Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.

panta pirmo daļu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

izlemj tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Minētā panta

trešā daļa noteic: ja tiesnešu kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka

kasācijas tiesvedības ierosināšanai nav pamata, tā ar rīcības

sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību. Turpretim

atbilstoši Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajai daļai par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu lemj viens tiesnesis, turklāt

viņš lēmumu uzraksta rezolūcijas formā. Tātad likumdevējs šajā

apstrīdētajā normā ir paredzējis tādu kasācijas sūdzības

pieņemamības izvērtēšanas kārtību, kura atšķiras no šā paša

jautājuma regulējuma civillietās un administratīvajās lietās.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka starp dažādiem

tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības, tomēr, salīdzinot

dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi iespējams

atrast arī visiem procesiem kopīgas pazīmes (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27.2.

punktu). Likumdevējam ir jāveido tāda efektīva un harmoniska

tiesību sistēma, kas visos tiesas procesos nodrošina personas

pamattiesības. Jo īpaši tas attiecas uz kasācijas instances

tiesu, kurai demokrātiskā tiesiskā valstī ir būtiska nozīme

Satversmes un tiesību virsvadības nodrošināšanā.

Uz kriminālprocesa atšķirīgajām iezīmēm ir norādījušas arī

vairākas lietā pieaicinātās personas, uzsverot, ka

kriminālprocesā atteikšanās ierosināt kasācijas tiesvedību

neizslēdz iespēju no jauna izskatīt spēkā stājušos apelācijas

instances tiesas nolēmumus, tāpēc arī vienpersoniski pieņemts

lēmums un tā galīgums esot pieļaujams (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 104. un 154. lp., kā arī 2. sēj. 5. lp.). Proti, spēkā

stājušos tiesas nolēmumu, ja tas nav skatīts kasācijas kārtībā

(citstarp arī tad, ja ir atteikta nolēmuma pārbaude kasācijas

kārtībā), varot izskatīt no jauna sakarā ar materiālo vai

procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu Kriminālprocesa likuma

63. nodaļā noteiktajā kārtībā.

Personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas

tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij jānodrošina

efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai

likumiskās intereses ir aizskartas. Tāpēc personas tiesību uz

taisnīgu tiesu nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai,

jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī

citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9.

punktu).

Tomēr, aplūkojot Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā ietvertās

tiesību normas sistēmiski, ir secināms, ka šajā nodaļā noteiktā

kārtība aptver tikai atsevišķus, likumdevēja izsmeļoši norādītus

gadījumus. Arī ECT ir norādījusi, ka Kriminālprocesa likuma 63.

nodaļā ir noteikta īpaša nolēmumu pārskatīšanas kārtība un

personai nav pienākuma to izmantot savu aizskarto pamattiesību

aizsardzībai pirms vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 7. janvāra sprieduma

lietā "Dāvidsons un Savins pret Latviju", pieteikumi

Nr. 17574/07 un Nr. 25235/07, 36. punktu). Līdz ar to

Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā paredzētā spēkā stājušos

nolēmumu izskatīšana no jauna nav attiecināma uz vispārējo

kārtību, kādā pārsūdzami nolēmumi kriminālprocesā. Turklāt

demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevēja izraudzītajiem

vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jābūt efektīviem un

paredzamiem, citstarp ievērojot arī res judicata principu,

kas nosaka nolēmuma galīgo raksturu.

13.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu

ietver tiesas neatkarības un objektivitātes prasību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma

lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu).

Tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi

aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt

subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt

personiski aizspriedumi, izlemjot lietu. Subjektīvā jeb personīgā

neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā. Tas

nozīmē, ka ir jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu

jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par

tiesas objektivitāti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2.

punktu).

Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, ir

jānoskaidro, kas var radīt pamatotas šaubas par tiesas

objektivitāti. Šajā aspektā nozīme var būt pat pieņēmumam.

Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no

konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē arī tas,

vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt objektīvi

pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan

iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticēšanās

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4.

aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd. and Others v.

Greece", pieteikums Nr. 30342/96, 45. punktu). Proti,

izvērtējot tiesas objektivitāti, nozīme ir arī tam, kādi ir

sabiedrības uzskati par konkrētas lietas iztiesāšanu. Lai

konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek ar to, ka

pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas objektīvās

neitralitātes apdraudējumu. Šādu apstākļu pastāvēšana var būt

saistīta gan ar materiālo, gan procesuālo normu piemērošanu un

tādēļ katrā konkrētajā gadījumā ir vērtējama individuāli.

Līdz ar to tiesneša vienpersoniskais lēmums par atteikumu

ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā var radīt personai

šaubas par tiesas objektivitāti.

13.3. Satversme expressis verbis nenoteic tiesu

varas koleģialitātes principu, tomēr tas kā viens no tiesas

darbības pamatprincipiem, kas garantē personas tiesības uz

neatkarīgu un objektīvu tiesu, ir ietverts likuma "Par tiesu

varu" 20. pantā. Šis pants noteic, ka atbilstoši

koleģialitātes principam tiesas izskata lietas koleģiāli, izņemot

likumā noteiktos gadījumos, kad tiesnesis var izskatīt lietu arī

vienpersoniski. Koleģialitāte ir princips, izņēmumus no kura

likumdevējs ir tiesīgs paredzēt savas rīcības brīvības ietvaros,

pienācīgi pamatojot savu rīcību.

Koleģialitātes principa mērķis ir vispusīga attiecīgajā lietā

būtisko tiesību jautājumu apsvēršana, tos apspriežot un rodot

atbilstošu tiesisku risinājumu. Šis mērķis tiek sasniegts,

koleģiāli izvērtējot iespējamos risinājumus un nonākot pie

taisnīga rezultāta. Līdz ar to koleģialitātes principa ievērošana

stiprina tiesas neatkarību un objektivitāti, vienlaikus veicinot

arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

Tādējādi koleģialitāte ir viens no

principiem, kas garantē tiesas objektivitāti un ietilpst

Satversmes 92. panta tvērumā.

13.4. Ņemot vērā procesuālās ekonomijas principu,

likumdevējs ir noteicis izņēmumus no koleģialitātes principa.

Lielākoties vienpersoniski tiek izskatītas lietas pēc būtības

pirmās instances tiesā, kā arī izlemti atsevišķi procesuālie

jautājumi.

Gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu" paredz

ikviena tiesneša neatkarības un objektivitātes garantijas. Ja

lietu izskata Satversmē un likumā "Par tiesu varu"

noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis, tad

prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs un

objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto nolēmumu

taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu). Tātad personas

tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas arī tādā tiesas

procesā, kura ietvaros kādā stadijā vai instancē lietu izskata

viens tiesnesis. Taču minētā atziņa nenozīmē to, ka

vienpersoniski būtu izlemjams jebkurš jautājums, neņemot vērā

konkrētās lietas kategoriju un instanci, kurā lieta tiek

izskatīta.

Kasācijas instances tiesai ir izšķiroša nozīme vienveidīgas un

Satversmei atbilstošas tiesību normu piemērošanas nodrošināšanā.

Līdz ar to likumdevējam ir pienākums noteikt tādu pieeju

kasācijas instances tiesai, lai tā varētu veikt šo demokrātiskā

tiesiskā valstī nozīmīgo funkciju. Proti, attiecībā uz tādiem

nolēmumiem, ar kuriem noslēdzas tiesvedības process pēdējā

instancē, kurā persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības

vispārējā kārtībā, atkāpes no koleģialitātes principa ir

pamatojamas tikai ar būtiskiem apsvērumiem.

13.5. Kriminālprocesa likuma 447. panta ceturtajā daļā

noteikts, ka kasācijas instances tiesā krimināllietu iztiesā

koleģiāli. Taču jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemamību

izlemj tiesnesis vienpersoniski.

Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka, pieņemot lēmumu par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesa

ietvaros, kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti par procesuālo un

materiālo tiesību normu piemērošanas pareizību netiekot vērtēti

pēc būtības. Saeimas uzskatam pievienojas arī vairākas lietā

pieaicinātās personas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 153. lp.

un 2. sēj. 4. lp.). Savukārt no informācijas, ko lietā

sniegusi Augstākā tiesa, citstarp no nolēmumu piemēriem, izriet,

ka, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību, kasācijas sūdzība

tiek vērtēta arī pēc būtības (sk. lietas materiālu 2. sēj.

8.-20. lp.).

Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos nozīme ir tam, kādā

apjomā kasācijas instances tiesas tiesnesis veic kasācijas

sūdzības pārbaudi, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

kriminālprocesā, proti, tam, vai kasācijas sūdzības pieņemamības

kritēriju pārbaude ir formāla vai kasācijas sūdzībā ietvertie

argumenti tiek vērtēti arī pēc būtības.

Kriminālprocesa likuma 576. pants noteic, ka kasācijas sūdzību

iesniedz tiesai, kura pieņēmusi nolēmumu, proti, apelācijas

instances tiesai. Apelācijas instances tiesā iesniegtās kasācijas

sūdzības pirms nosūtīšanas uz kasācijas instanci (Augstāko tiesu)

pārbauda apelācijas instances tiesas tiesnesis. Viņš pārbauda,

vai kasācijas sūdzība ir iesniegta Kriminālprocesa likumā

noteiktajā termiņā un vai kasācijas sūdzību iesniegusi persona,

kurai ir tiesības to iesniegt. Apelācijas instances tiesas

tiesnesis pārbauda arī to, vai kasācijas sūdzības saturs atbilst

Kriminālprocesa likuma 572. panta prasībām. Šā likuma 577. panta

trešā daļa noteic: "Izbeidzoties nolēmuma pārsūdzēšanas

termiņam, tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, nosūta lietu kopā ar

kasācijas sūdzību Augstākajai tiesai." Savukārt

Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmā daļa paredz, ka par

iesniegto kasācijas sūdzību tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, paziņo

prokuroram un tām personām, kuru intereses un tiesības šī sūdzība

aizskar, kā arī informē apsūdzēto, kas atrodas apcietinājumā, par

viņa tiesībām lūgt, lai viņam tiek nodrošināta iespēja

piedalīties lietas izskatīšanā, un vienlaikus nosūta prokuroram

un šīm personām iesniegtās sūdzības kopiju.

Kriminālprocesa likuma 578. panta otrā daļa noteic: "Šā

panta pirmajā daļā minētās personas 10 dienu laikā pēc sūdzības

vai protesta kopijas saņemšanas var iesniegt rakstveida

iebildumus vai paskaidrojumus, kā arī rakstveida lūgumu

nodrošināt tām iespēju piedalīties lietas iztiesāšanā, kas

nosūtāmi Augstākajai tiesai." Savukārt no Kriminālprocesa

likuma 579. panta izriet tas, ka kasācijas sūdzību var papildināt

vai grozīt ne vēlāk kā 10 dienas pēc nolēmuma pārsūdzības termiņa

beigām. Papildinājumu vai grozījumu kopijas Augstākā tiesa nosūta

Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmajā daļā minētajām

personām, kurām ir iespēja par tiem sniegt rakstveida

paskaidrojumus vai iebildumus 10 dienu laikā no kasācijas

sūdzības grozījumu vai papildinājumu saņemšanas brīža.

Tādējādi kasācijas sūdzības formālo atbilstību Kriminālprocesa

likuma prasībām pārbauda apelācijas instances tiesas

tiesnesis.

Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmā daļa noteic, ka

nolēmumu tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda gadījumā, ja

kasācijas sūdzībā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma

pārkāpumu vai šā likuma būtisku pārkāpumu. Tādējādi kasācijas

instances tiesa, saņemot apelācijas instances tiesas nosūtīto

kasācijas sūdzību, vērtē šajā normā ietvertos kritērijus, proti,

pārbauda, vai kasācijas sūdzība ir pamatota ar Krimināllikuma

pārkāpumu vai būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu.

Tātad, lemjot par kasācijas sūdzības pieņemamību

Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmajā daļā paredzētajā

kārtībā, tiek pārbaudīta ne tikai tās atbilstība formālām

prasībām. Pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību kriminālprocesā, kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti

tiek vērtēti arī pēc būtības.

13.6. Satversmes tiesai jānoskaidro, ar ko bija

pamatots likumdevēja lēmums savas rīcības brīvības ietvaros

paredzēt, ka jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

tiek izlemts vienpersoniski krimināllietas iztiesāšanu

noslēdzošajā procesuālajā stadijā, kurā pieņemtais lēmums nav

pārsūdzams.

No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas ietvert

Kriminālprocesa likumā ar 2008. gada 19. februāra vēstuli Nr.

10-6/1-305nos ierosinājusi Augstākā tiesa (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 119. lp.). Vēstulē kā pamatojums norādīts

tas, ka apstrīdētās normas precizē Kriminālprocesa likuma 573.

panta piemērošanas kārtību, kāda ir nostabilizējusies Augstākās

tiesas praksē, piemērojot attiecīgās nodaļas normas. Apstrīdēto

normu iekļaušana likumprojektā "Grozījumi Kriminālprocesa

likumā" tā trešajam lasījumam atbalstīta gan Juridiskās

komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu 2009.

gada 12. janvāra sēdē, gan arī Juridiskās komisijas 2009. gada 6.

februāra sēdē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 129. un 131.

lp.). No likumprojekta izstrādes materiāliem konstatējams, ka

likumdevējs nav vērtējis alternatīvus risinājumus un nav apsvēris

to, cik nozīmīgas ir publiski tiesiskās intereses kasācijas

instancē kriminālprocesā.

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka koleģialitāte ir viens no

principiem, kas garantē taisnīgu tiesas procesu. Tāpat jau ir

atzīts, ka kasācijas instances tiesas funkcijas kriminālprocesā

ietver ne vien personas tiesību, bet arī publiski tiesisko

interešu aizsardzību. Tiesnesim vienpersoniski lemjot par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu kriminālprocesā, neveidojas

dialogs par tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību

attīstību, turklāt sabiedrībā var rasties šaubas par tiesību

normu piemērošanas pareizību. Satversmes tiesa uzskata: lai

nodrošinātu objektivitātes principa ievērošanu kasācijas

instances tiesā, kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

kriminālprocesā ir jāievēro Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertais koleģialitātes princips. Tas, ka jautājums par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu kasācijas instances tiesā

kriminālprocesā tiek izlemts vienpersoniski, nenodrošina tiesības

uz taisnīgu tiesu.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 573.

panta otrā daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.