13. pants

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka atbilstoši

2Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajai daļai vienpersoniski

3izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

4kriminālprocesā, ir ierobežotas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu,

5jo netiekot nodrošināta tiesas objektivitāte. Tā tiktu

6nodrošināta, ja jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

7izlemtu trīs tiesnešu kolēģija, ievērojot vienbalsības principu,

8līdzīgi kā civilprocesā un administratīvajā procesā.

9Šādam viedoklim piekrīt arī pieaicinātās personas tiesībsargs

10un Advokātu padome, uzsverot, ka nepieciešamība pēc minētā

11jautājuma koleģiālas izlemšanas kā tiesību uz taisnīgu tiesu

12garantijas ir pamatota ne tikai ar kriminālprocesa represīvo

13raksturu, bet arī ar nepieciešamību veicināt personas uzticēšanos

14tiesas pieņemtajiem lēmumiem un tiesu varai kopumā (sk. lietas

15materiālu 1. sēj. 134. un 146. lp.). Turpretī Saeima un lietā

16pieaicinātā persona A. Smans norāda, ka, tiesnesim vienpersoniski

17izskatot jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemamību, šā

18jautājuma izskatīšana objektīvā tiesā kriminālprocesā tiek

19nodrošināta tikpat lielā mērā kā koleģiāli izskatot analoģisku

20jautājumu civilprocesā vai administratīvajā procesā (sk.

21lietas materiālu 1. sēj. 68. un 154. lp.).

22Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai personai tiek

23nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja tiesnesis

24vienpersoniski pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

25tiesvedību kriminālprocesā.

2613.1. Aplūkojot procesuālos likumus, secināms, ka

27atbilstoši Administratīvā procesa likuma 338. panta pirmajai

28daļai administratīvajā procesā par kasācijas tiesvedības

29ierosināšanu rīcības sēdē lemj tiesnešu kolēģija triju tiesnešu

30sastāvā. Savukārt šā paša panta otrā daļa noteic: ja tiesnešu

31kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības

32ierosināšanai nav pamata, tā atsakās ierosināt kasācijas

33tiesvedību. Par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiek

34pieņemts rīcības sēdes lēmums. Līdzīgs regulējums ir paredzēts

35arī civilprocesā. Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.

36panta pirmo daļu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

37izlemj tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Minētā panta

38trešā daļa noteic: ja tiesnešu kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka

39kasācijas tiesvedības ierosināšanai nav pamata, tā ar rīcības

40sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību. Turpretim

41atbilstoši Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajai daļai par

42kasācijas tiesvedības ierosināšanu lemj viens tiesnesis, turklāt

43viņš lēmumu uzraksta rezolūcijas formā. Tātad likumdevējs šajā

44apstrīdētajā normā ir paredzējis tādu kasācijas sūdzības

45pieņemamības izvērtēšanas kārtību, kura atšķiras no šā paša

46jautājuma regulējuma civillietās un administratīvajās lietās.

47Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka starp dažādiem

48tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības, tomēr, salīdzinot

49dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi iespējams

50atrast arī visiem procesiem kopīgas pazīmes (sk. Satversmes

51tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27.2.

52punktu). Likumdevējam ir jāveido tāda efektīva un harmoniska

53tiesību sistēma, kas visos tiesas procesos nodrošina personas

54pamattiesības. Jo īpaši tas attiecas uz kasācijas instances

55tiesu, kurai demokrātiskā tiesiskā valstī ir būtiska nozīme

56Satversmes un tiesību virsvadības nodrošināšanā.

57Uz kriminālprocesa atšķirīgajām iezīmēm ir norādījušas arī

58vairākas lietā pieaicinātās personas, uzsverot, ka

59kriminālprocesā atteikšanās ierosināt kasācijas tiesvedību

60neizslēdz iespēju no jauna izskatīt spēkā stājušos apelācijas

61instances tiesas nolēmumus, tāpēc arī vienpersoniski pieņemts

62lēmums un tā galīgums esot pieļaujams (sk. lietas materiālu 1.

63sēj. 104. un 154. lp., kā arī 2. sēj. 5. lp.). Proti, spēkā

64stājušos tiesas nolēmumu, ja tas nav skatīts kasācijas kārtībā

65(citstarp arī tad, ja ir atteikta nolēmuma pārbaude kasācijas

66kārtībā), varot izskatīt no jauna sakarā ar materiālo vai

67procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu Kriminālprocesa likuma

6863. nodaļā noteiktajā kārtībā.

69Personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas

70tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij jānodrošina

71efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai

72likumiskās intereses ir aizskartas. Tāpēc personas tiesību uz

73taisnīgu tiesu nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai,

74jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī

75citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

762012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9.

77punktu).

78Tomēr, aplūkojot Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā ietvertās

79tiesību normas sistēmiski, ir secināms, ka šajā nodaļā noteiktā

80kārtība aptver tikai atsevišķus, likumdevēja izsmeļoši norādītus

81gadījumus. Arī ECT ir norādījusi, ka Kriminālprocesa likuma 63.

82nodaļā ir noteikta īpaša nolēmumu pārskatīšanas kārtība un

83personai nav pienākuma to izmantot savu aizskarto pamattiesību

84aizsardzībai pirms vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (sk.

85Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 7. janvāra sprieduma

86lietā "Dāvidsons un Savins pret Latviju", pieteikumi

87Nr. 17574/07 un Nr. 25235/07, 36. punktu). Līdz ar to

88Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā paredzētā spēkā stājušos

89nolēmumu izskatīšana no jauna nav attiecināma uz vispārējo

90kārtību, kādā pārsūdzami nolēmumi kriminālprocesā. Turklāt

91demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevēja izraudzītajiem

92vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jābūt efektīviem un

93paredzamiem, citstarp ievērojot arī res judicata principu,

94kas nosaka nolēmuma galīgo raksturu.

9513.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.

96panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu

97ietver tiesas neatkarības un objektivitātes prasību (sk.,

98piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma

99lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu).

100Tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi

101aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt

102subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt

103personiski aizspriedumi, izlemjot lietu. Subjektīvā jeb personīgā

104neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

105Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā. Tas

106nozīmē, ka ir jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu

107jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par

108tiesas objektivitāti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

109gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2.

110punktu).

111Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, ir

112jānoskaidro, kas var radīt pamatotas šaubas par tiesas

113objektivitāti. Šajā aspektā nozīme var būt pat pieņēmumam.

114Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no

115konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē arī tas,

116vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt objektīvi

117pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan

118iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticēšanās

119(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4.

120aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd. and Others v.

121Greece", pieteikums Nr. 30342/96, 45. punktu). Proti,

122izvērtējot tiesas objektivitāti, nozīme ir arī tam, kādi ir

123sabiedrības uzskati par konkrētas lietas iztiesāšanu. Lai

124konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek ar to, ka

125pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas objektīvās

126neitralitātes apdraudējumu. Šādu apstākļu pastāvēšana var būt

127saistīta gan ar materiālo, gan procesuālo normu piemērošanu un

128tādēļ katrā konkrētajā gadījumā ir vērtējama individuāli.

129Līdz ar to tiesneša vienpersoniskais lēmums par atteikumu

130ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā var radīt personai

131šaubas par tiesas objektivitāti.

13213.3. Satversme expressis verbis nenoteic tiesu

133varas koleģialitātes principu, tomēr tas kā viens no tiesas

134darbības pamatprincipiem, kas garantē personas tiesības uz

135neatkarīgu un objektīvu tiesu, ir ietverts likuma "Par tiesu

136varu" 20. pantā. Šis pants noteic, ka atbilstoši

137koleģialitātes principam tiesas izskata lietas koleģiāli, izņemot

138likumā noteiktos gadījumos, kad tiesnesis var izskatīt lietu arī

139vienpersoniski. Koleģialitāte ir princips, izņēmumus no kura

140likumdevējs ir tiesīgs paredzēt savas rīcības brīvības ietvaros,

141pienācīgi pamatojot savu rīcību.

142Koleģialitātes principa mērķis ir vispusīga attiecīgajā lietā

143būtisko tiesību jautājumu apsvēršana, tos apspriežot un rodot

144atbilstošu tiesisku risinājumu. Šis mērķis tiek sasniegts,

145koleģiāli izvērtējot iespējamos risinājumus un nonākot pie

146taisnīga rezultāta. Līdz ar to koleģialitātes principa ievērošana

147stiprina tiesas neatkarību un objektivitāti, vienlaikus veicinot

148arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

149Tādējādi koleģialitāte ir viens no

150principiem, kas garantē tiesas objektivitāti un ietilpst

151Satversmes 92. panta tvērumā.

15213.4. Ņemot vērā procesuālās ekonomijas principu,

153likumdevējs ir noteicis izņēmumus no koleģialitātes principa.

154Lielākoties vienpersoniski tiek izskatītas lietas pēc būtības

155pirmās instances tiesā, kā arī izlemti atsevišķi procesuālie

156jautājumi.

157Gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu" paredz

158ikviena tiesneša neatkarības un objektivitātes garantijas. Ja

159lietu izskata Satversmē un likumā "Par tiesu varu"

160noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis, tad

161prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs un

162objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto nolēmumu

163taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra

164sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu). Tātad personas

165tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas arī tādā tiesas

166procesā, kura ietvaros kādā stadijā vai instancē lietu izskata

167viens tiesnesis. Taču minētā atziņa nenozīmē to, ka

168vienpersoniski būtu izlemjams jebkurš jautājums, neņemot vērā

169konkrētās lietas kategoriju un instanci, kurā lieta tiek

170izskatīta.

171Kasācijas instances tiesai ir izšķiroša nozīme vienveidīgas un

172Satversmei atbilstošas tiesību normu piemērošanas nodrošināšanā.

173Līdz ar to likumdevējam ir pienākums noteikt tādu pieeju

174kasācijas instances tiesai, lai tā varētu veikt šo demokrātiskā

175tiesiskā valstī nozīmīgo funkciju. Proti, attiecībā uz tādiem

176nolēmumiem, ar kuriem noslēdzas tiesvedības process pēdējā

177instancē, kurā persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības

178vispārējā kārtībā, atkāpes no koleģialitātes principa ir

179pamatojamas tikai ar būtiskiem apsvērumiem.

18013.5. Kriminālprocesa likuma 447. panta ceturtajā daļā

181noteikts, ka kasācijas instances tiesā krimināllietu iztiesā

182koleģiāli. Taču jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemamību

183izlemj tiesnesis vienpersoniski.

184Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka, pieņemot lēmumu par

185atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesa

186ietvaros, kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti par procesuālo un

187materiālo tiesību normu piemērošanas pareizību netiekot vērtēti

188pēc būtības. Saeimas uzskatam pievienojas arī vairākas lietā

189pieaicinātās personas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 153. lp.

190un 2. sēj. 4. lp.). Savukārt no informācijas, ko lietā

191sniegusi Augstākā tiesa, citstarp no nolēmumu piemēriem, izriet,

192ka, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību, kasācijas sūdzība

193tiek vērtēta arī pēc būtības (sk. lietas materiālu 2. sēj.

1948.-20. lp.).

195Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos nozīme ir tam, kādā

196apjomā kasācijas instances tiesas tiesnesis veic kasācijas

197sūdzības pārbaudi, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

198kriminālprocesā, proti, tam, vai kasācijas sūdzības pieņemamības

199kritēriju pārbaude ir formāla vai kasācijas sūdzībā ietvertie

200argumenti tiek vērtēti arī pēc būtības.

201Kriminālprocesa likuma 576. pants noteic, ka kasācijas sūdzību

202iesniedz tiesai, kura pieņēmusi nolēmumu, proti, apelācijas

203instances tiesai. Apelācijas instances tiesā iesniegtās kasācijas

204sūdzības pirms nosūtīšanas uz kasācijas instanci (Augstāko tiesu)

205pārbauda apelācijas instances tiesas tiesnesis. Viņš pārbauda,

206vai kasācijas sūdzība ir iesniegta Kriminālprocesa likumā

207noteiktajā termiņā un vai kasācijas sūdzību iesniegusi persona,

208kurai ir tiesības to iesniegt. Apelācijas instances tiesas

209tiesnesis pārbauda arī to, vai kasācijas sūdzības saturs atbilst

210Kriminālprocesa likuma 572. panta prasībām. Šā likuma 577. panta

211trešā daļa noteic: "Izbeidzoties nolēmuma pārsūdzēšanas

212termiņam, tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, nosūta lietu kopā ar

213kasācijas sūdzību Augstākajai tiesai." Savukārt

214Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmā daļa paredz, ka par

215iesniegto kasācijas sūdzību tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, paziņo

216prokuroram un tām personām, kuru intereses un tiesības šī sūdzība

217aizskar, kā arī informē apsūdzēto, kas atrodas apcietinājumā, par

218viņa tiesībām lūgt, lai viņam tiek nodrošināta iespēja

219piedalīties lietas izskatīšanā, un vienlaikus nosūta prokuroram

220un šīm personām iesniegtās sūdzības kopiju.

221Kriminālprocesa likuma 578. panta otrā daļa noteic: "Šā

222panta pirmajā daļā minētās personas 10 dienu laikā pēc sūdzības

223vai protesta kopijas saņemšanas var iesniegt rakstveida

224iebildumus vai paskaidrojumus, kā arī rakstveida lūgumu

225nodrošināt tām iespēju piedalīties lietas iztiesāšanā, kas

226nosūtāmi Augstākajai tiesai." Savukārt no Kriminālprocesa

227likuma 579. panta izriet tas, ka kasācijas sūdzību var papildināt

228vai grozīt ne vēlāk kā 10 dienas pēc nolēmuma pārsūdzības termiņa

229beigām. Papildinājumu vai grozījumu kopijas Augstākā tiesa nosūta

230Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmajā daļā minētajām

231personām, kurām ir iespēja par tiem sniegt rakstveida

232paskaidrojumus vai iebildumus 10 dienu laikā no kasācijas

233sūdzības grozījumu vai papildinājumu saņemšanas brīža.

234Tādējādi kasācijas sūdzības formālo atbilstību Kriminālprocesa

235likuma prasībām pārbauda apelācijas instances tiesas

236tiesnesis.

237Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmā daļa noteic, ka

238nolēmumu tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda gadījumā, ja

239kasācijas sūdzībā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma

240pārkāpumu vai šā likuma būtisku pārkāpumu. Tādējādi kasācijas

241instances tiesa, saņemot apelācijas instances tiesas nosūtīto

242kasācijas sūdzību, vērtē šajā normā ietvertos kritērijus, proti,

243pārbauda, vai kasācijas sūdzība ir pamatota ar Krimināllikuma

244pārkāpumu vai būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu.

245Tātad, lemjot par kasācijas sūdzības pieņemamību

246Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmajā daļā paredzētajā

247kārtībā, tiek pārbaudīta ne tikai tās atbilstība formālām

248prasībām. Pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

249tiesvedību kriminālprocesā, kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti

250tiek vērtēti arī pēc būtības.

25113.6. Satversmes tiesai jānoskaidro, ar ko bija

252pamatots likumdevēja lēmums savas rīcības brīvības ietvaros

253paredzēt, ka jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

254tiek izlemts vienpersoniski krimināllietas iztiesāšanu

255noslēdzošajā procesuālajā stadijā, kurā pieņemtais lēmums nav

256pārsūdzams.

257No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas ietvert

258Kriminālprocesa likumā ar 2008. gada 19. februāra vēstuli Nr.

25910-6/1-305nos ierosinājusi Augstākā tiesa (sk. lietas

260materiālu 1. sēj. 119. lp.). Vēstulē kā pamatojums norādīts

261tas, ka apstrīdētās normas precizē Kriminālprocesa likuma 573.

262panta piemērošanas kārtību, kāda ir nostabilizējusies Augstākās

263tiesas praksē, piemērojot attiecīgās nodaļas normas. Apstrīdēto

264normu iekļaušana likumprojektā "Grozījumi Kriminālprocesa

265likumā" tā trešajam lasījumam atbalstīta gan Juridiskās

266komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu 2009.

267gada 12. janvāra sēdē, gan arī Juridiskās komisijas 2009. gada 6.

268februāra sēdē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 129. un 131.

269lp.). No likumprojekta izstrādes materiāliem konstatējams, ka

270likumdevējs nav vērtējis alternatīvus risinājumus un nav apsvēris

271to, cik nozīmīgas ir publiski tiesiskās intereses kasācijas

272instancē kriminālprocesā.

273Satversmes tiesa jau secinājusi, ka koleģialitāte ir viens no

274principiem, kas garantē taisnīgu tiesas procesu. Tāpat jau ir

275atzīts, ka kasācijas instances tiesas funkcijas kriminālprocesā

276ietver ne vien personas tiesību, bet arī publiski tiesisko

277interešu aizsardzību. Tiesnesim vienpersoniski lemjot par

278kasācijas tiesvedības ierosināšanu kriminālprocesā, neveidojas

279dialogs par tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību

280attīstību, turklāt sabiedrībā var rasties šaubas par tiesību

281normu piemērošanas pareizību. Satversmes tiesa uzskata: lai

282nodrošinātu objektivitātes principa ievērošanu kasācijas

283instances tiesā, kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

284kriminālprocesā ir jāievēro Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

285ietvertais koleģialitātes princips. Tas, ka jautājums par

286kasācijas tiesvedības ierosināšanu kasācijas instances tiesā

287kriminālprocesā tiek izlemts vienpersoniski, nenodrošina tiesības

288uz taisnīgu tiesu.

289Tādējādi Kriminālprocesa likuma 573.

290panta otrā daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

291teikumam.