4. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām, tostarp tiesībām uz

pieeju tiesai, ir jābūt efektīvām, praksē saprātīgi īstenojamām,

nevis teorētiskām.

Tiesībsargs uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 573. panta otrā

daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tā

paredz, ka jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu vai

atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību izlemj viens

tiesnesis.

Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot nodrošināt strīdu

ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot Augstākās tiesas

noslogotību ar tādu jautājumu izvērtēšanu, kuri izlemjami pirmās

instances un apelācijas instances tiesā. Tomēr tiesībsargs

neizprotot likumdevēja politisko izšķiršanos, kuras rezultātā

Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajā daļā tika noteikts, ka

jautājumu par nolēmuma pārbaudi kasācijas kārtībā izlemj viens

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja

norīkots tiesnesis. Gan civilprocesā, gan administratīvajā

procesā jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu izlemjot

tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā, savukārt

kriminālprocesā šāda kārtība neesot paredzēta. Nepieciešamību pēc

lietas koleģiālas iztiesāšanas kā tiesību uz taisnīgu tiesu

garantijas pamatojot ne tikai kriminālprocesa raksturs, bet arī

tas apstāklis, ka ir jāsekmē personas uzticēšanās tiesas

pieņemtajam lēmumam un tiesu varai kopumā. Personas tiesību

nodrošināšanai labvēlīgāks risinājums būtu tāds, ka lēmums

rezolūcijas formā tiek pieņemts koleģiāli, proti, triju tiesnešu

sastāvā. Tad persona varētu būt pārliecināta: ja kaut viens no

trim tiesnešiem uzskatītu, ka lieta izskatāma kasācijas instancē,

tiesnešu kolēģija pieņemtu lēmumu par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu.

Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešās daļas

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tiesībsargs

norādījis, ka jau iepriekš, lietā Nr. 2013-02-02, ir Satversmes

tiesai sniedzis savu viedokli un tas ir šāds: lai arī rīcības

sēdes lēmumam nav jābūt ļoti izvērstam, tajā tomēr vajadzētu būt

ietvertai kaut vai īsai tā pieņemšanas motivācijai, jo pretējā

gadījumā sabiedrībā tiek vairota neuzticēšanās tiesu pieņemtajiem

lēmumiem. Rezolūcijas forma neliedzot tiesnesim iekļaut lēmumā

lakonisku tā pamatojumu, tādējādi darot zināmu, kādēļ viņš ir

nonācis pie konkrētā secinājuma. Tiesībsargs uzskata, ka

Kriminālprocesa likuma 573. panta trešajā daļā noteiktā lēmuma

rezolūcijas forma nav pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmo

teikumu.