6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Tieslietu ministrija norāda, ka līdz 2009. gada 1. jūlijam

Kriminālprocesa likuma 573. pantā bija ietverts tikai tā pirmajā

daļā noteiktais regulējums. Kopš 2005. gada 1. oktobra, kad

Kriminālprocesa likums stājās spēkā, Augstākās tiesas Senātā jau

esot izveidojusies zināma prakse attiecībā uz to, kā tiek izlemts

jautājums par nolēmuma pārbaudi kasācijas kārtībā. Apstrīdēto

normu nepieciešamība tikusi pamatota ar to, ka tās precizē

Kriminālprocesa likuma 573. panta piemērošanas kārtību atbilstoši

Senāta praksei.

Apstrīdēto normu mērķis esot nodrošināt lietu ātrāku un

efektīvāku izskatīšanu, mazināt tiesas noslogotību un veidot

stabilu tiesību sistēmu. To varot atzīt par Satversmes 92. pantā

noteikto tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Likumdevējam, ņemot

vērā kasācijas instances būtību un publiski tiesisko interešu

izšķirošo nozīmi šīs instances tiesas darbībā, esot iespēju

robežās jāatbrīvo Augstākās tiesas Krimināllietu departaments no

nepamatotu sūdzību izskatīšanas.

Tieslietu ministrija uzskata, ka nebūtu samērīgi likt, lai

jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemšanu izlemj Augstākā tiesa

triju tiesnešu sastāvā, jo tas faktiski nozīmētu jau sākotnēju

kasācijas sūdzības izskatīšanu pēc būtības. Apstrīdētās normas

esot samērīgas un palīdzot nodrošināt pienācīgu Augstākās tiesas

darbu. Tās veicinot kriminālprocesa efektivitāti un procesuālo

ekonomiju un ļaujot Augstākās tiesas Krimināllietu departamentam

izmantot resursus būtisku jautājumu izlemšanai.

Tieslietu ministrija norāda, ka atteikums izskatīt lietu

kasācijas kārtībā nevar tikt vērtēts kā tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojums, jo lietas izskatīšana divās instancēs atzīstama par

pietiekamu tiesas pieejamības nodrošināšanu. Satversmes 92. panta

pirmais teikums neliedzot noteikt, kādas lietas un ar kādiem

nosacījumiem izskatāmas kasācijas kārtībā, un ietverot arī

iespēju atvēlēt Augstākajai tiesai noteiktu rīcības brīvību, lai

tā varētu izvērtēt konkrētu lietu izskatīšanas nepieciešamību.

Tādējādi apstrīdētajās normās Augstākajai tiesai paredzētās

tiesības atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu pašas par

sevi nevarot tikt vērtētas kā tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojums.

Kriminālprocesa likumā, Civilprocesa likumā, Administratīvā

procesa likumā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā

noteiktajā kārtībā tiekot skatītas atšķirīgas lietas un vērtētas

atšķirīgas tiesiskās attiecības. Tāpēc likumdevējam esot tiesības

atšķirīgi regulēt arī dažādu tiesvedības procesu dalībnieku

procesuālo tiesību apjomu.