10. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras docents,

zvērināts advokāts Dr. iur. Jānis Rozenbergs -

uzskata, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās ļāva ierobežot ar

mantu saistītās personas tiesības iepazīties ar procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, uz kuriem procesa

virzītājs balsta pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi,

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa tvērumā ietilpst citu personu pamattiesības,

sabiedrības intereses, kriminālprocesa mērķa netraucēta

sasniegšana, kā arī izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība, kas

atbilst sabiedrības interesei par efektīvu kriminālprocesa

norisi. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti šo leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Tomēr leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē

bija iespējams sasniegt, arī izsniedzot visus lietas materiālus,

iepriekš tos anonimizējot un brīdinot personas par

kriminālatbildību par ziņu izpaušanu.

Ar mantu saistītās personas aktīva dalība procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu paredz pienākumu pierādīt mantas likumīgo

izcelsmi un tiesības atspēkot procesa virzītāja apgalvojumus.

Liedzot personai piekļuvi noteiktiem lietas materiāliem, tai

netiek nodrošināta pilnvērtīga iespēja atspēkot procesa virzītāja

apgalvojumus par mantas noziedzīgo izcelsmi un sniegt skaidrojumu

par pierādījumiem, jo to saturs personai nav zināms.

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek piemērots

civilprocesuāls pierādīšanas standarts un apgrieztais

pierādīšanas pienākums, bet tajā pašā laikā personas tiesību

iepazīties ar lietas materiāliem ierobežošana tiek attaisnota ar

kriminālprocesuālām interesēm. Šie apstākļi dod pamatu apšaubīt

personas tiesību un sabiedrības interešu līdzsvarotību procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu. Turklāt jāņem vērā, ka vienīgi no

procesa virzītāja izvēles būs atkarīgs tas, kādi lietas materiāli

no krimināllietas tiks izdalīti.

No apstrīdēto normu piemērošanas prakses izriet, ka daudzos

šādos procesos ar mantu saistītajai personai krimināllietā nav

tāda kriminālprocesuāla statusa, kas tai piešķirtu tiesības uz

aizstāvību. Tāpēc pārspīlēta izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība

šādos gadījumos nav objektīvi nepieciešama. Savukārt praksē

sūdzību par procesa virzītāja lēmumu izskatīšana tiesā var kavēt

procesu par noziedzīgi iegūtu mantu izskatīšanu un tādējādi

nonākt pretrunā ar paša procesa mērķi nodrošināt savlaicīgu un uz

procesa ekonomijas interesēm vērstu kriminālprocesā radušos

mantisko jautājumu atrisināšanu.