11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors

Dr. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ar mantu saistītās

personas uzdevums ir pierādīt, kā tā ieguvusi konkrēto mantu,

nevis apstrīdēt noziedzīga nodarījuma esības pierādījumus. Šobrīd

praksē vairs netiek izvirzītas stingras prasības attiecībā uz

pierādījumu kopumu, kas apliecinātu mantas noziedzīgo izcelsmi.

Dažkārt finanšu līdzekļu izcelsme ir neskaidra vai tie ir

iesaistīti tādos darījumos, kas atbilst aizdomīga darījuma

pazīmēm, un procesa virzītājs pieprasa, lai šo līdzekļu izcelsmi

pierāda ar mantu saistītā persona. Tāpat ir procesi, kuros strīds

pēc būtības notiek par uzņēmējdarbībā gūto līdzekļu izcelsmi.

Tieši šajos gadījumos ar mantu saistītajai personai ir precīzi

jāzina, kuru līdzekļu likumīgā izcelsme tiek apšaubīta un kādi

pierādījumi šīs šaubas pamato. Kriminālprocesā jautājumā par

mantas izcelsmi vairs nepastāv princips, ka šaubas tiek tulkotas

par labu personai. Procesa virzītājs izsaka šaubas, un ar mantu

saistītajai personai tās jānovērš. Tieši šādos apstākļos ir īpaši

svarīgi nodrošināt ar mantu saistītās personas piekļuvi tai

informācijai, ar ko pamatots procesa virzītāja pieņēmums par

mantas noziedzīgo izcelsmi, citādi ar mantu saistītā persona

nevar šo pieņēmumu atspēkot. Tomēr tiesības uz pierādījumu

izpaušanu nav absolūtas.

Jēdzienu "izmeklēšanas noslēpums" nav pamata

attiecināt uz visiem krimināllietā esošajiem materiāliem. Ja šā

jēdziena saturu vienpersoniski noteiktu procesa virzītājs, tas

arī nebūtu korekti, jo viņš varētu to attiecināt uz jebkuru lietā

esošo dokumentu, arī tādu, kas apsūdzības pusei nav vēlams.

Procesa virzītājam katrā gadījumā ir rūpīgi jāizvērtē personas

tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un savs lēmums ir

jāpamato, samērojot to ar konkrētā kriminālprocesa interesēm un

tā sekmīgu virzību. Tāpat aizsargājamo interešu līdzsvars būtu

jānodrošina arī tiesai, izvērtējot gan procesa virzītāja lēmumu,

gan ar mantu saistītās personas interešu patieso saistību ar tiem

pierādījumiem, kuru saturu tiesa redz, gan visus pierādījumus

kopumā. Problēmas personu tiesību aizsardzībā dažkārt var rasties

nevis pašas apstrīdētās normas dēļ, bet gan tās nepareizas

piemērošanas rezultātā. Nav pieļaujams tas, ka tiesa lēmumu par

mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pieņem, pamatojoties uz

tādiem pierādījumiem, kuri procesa dalībniekiem nav pieejami. Nav

pamata atkāpties no šā principa. Arī Direktīvas 2014/42/ES 8.

pantā ir norāde uz to pierādījumu pieejamību, uz kuriem tiks

balstīts tiesas lēmums.

Attiecībā uz apstrīdēto normu grozīšanu Dr. iur. Gunārs

Kūtris norāda, ka tiesību normas pilnveidošana pati par sevi vēl

nenozīmē, ka šī norma nav bijusi atbilstoša Satversmei.