12. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās

augstskolas vieslektore, Baltic Human Rights Society un

starptautiskās nevalstiskās organizācijas Fair Trials

eksperte LL.M. Ilze Tralmaka - uzskata, ka

piekļuve lietas materiāliem nodrošina iespēju pilnvērtīgi

komentēt šo materiālu saturu un, ja nepieciešams, apšaubīt to

autentiskumu, to iegūšanas atbilstību likumam, attiecināmību,

kontekstu un citus būtiskus aspektus. Šādas tiesības var netikt

pilnībā nodrošinātas gadījumā, kad personai ir pieejams tikai

nepilnīgs, saīsināts vai selektīvs pierādījumu apraksts.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, ir būtiski pārliecināties arī par to, vai

šajās normās noteiktais ierobežojums ir loģisks, pietiekami

pamatots un vai tas pietiekami aizsargā personas tiesības, pēc

iespējas novēršot to, ka valsts iestādes un amatpersonas varētu

tām piešķirto rīcības brīvību praksē izmantot patvaļīgi.

Konkrētajā gadījumā apstrīdētajās normās bija ietverta

prezumpcija, ka personai nav tiesību iepazīties ar procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Šāda prezumpcija var

būtiski ietekmēt to, kā tiek vērtēta un piešķirta atļauja

iepazīties ar lietas materiāliem. Ja likumā ir atzītas personas

tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kuras konkrētos likumā

noteiktos gadījumos var tikt ierobežotas, tad šādu ierobežojumu

noteikšanā parasti ir jāievēro augstāki standarti attiecībā uz to

pamatotību un samērīgumu. Turklāt konkrētās tiesības personai ir

saskaņā ar likumu, nevis tādēļ, ka tās piešķirtu noteikta valsts

amatpersona.

Apstrīdētās normas šķietami bija piemērojamas arī gadījumos,

kad krimināllietā ir pieņemts galīgais lēmums par procesa

izbeigšanu. Šādos gadījumos acīmredzami nav loģiska pamata

ierobežot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiālu

pieejamību. Tādēļ apstrīdēto normu nepieciešamība šajā daļā būtu

īpaši jāpamato, ņemot vērā to, ka kriminālprocesa mērķu

sasniegšana lietā, kas jau ir izbeigta, vairs nevar tikt

apdraudēta.

Apstrīdētajās normās noteiktie mērķi, kuru dēļ tiesības

iepazīties ar lietas materiāliem varētu tikt ierobežotas, tostarp

un it īpaši sabiedrības intereses, bija definēti tik plaši, ka

procesa virzītāja un tiesas rīcības brīvība faktiski bija

neierobežota.

Likumdevējs apstrīdētajās normās bija noteicis ierobežotas

pieejamības informācijas statusu visiem procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu materiāliem, tādējādi prezumējot, ka attiecībā uz šā

procesa dalībniekiem pastāv risks negatīvi ietekmēt izmeklēšanu.

Šāda prezumpcija nav balstīta uz konkrētu individuālu izvērtējumu

un nevar kalpot par pamatojumu tiesību uz piekļuvi lietas

materiāliem ierobežošanai procesā, kurā tiek izlemts jautājums

par personas tiesībām uz īpašumu.

Ja apstrīdētās normas tiktu piemērotas saprātīgi, atbilstoši

Satversmes 92. pantam, tajās ietvertais pārsūdzēšanas mehānisms

būtu varējis novērst nepamatotu personas pamattiesību

ierobežojumu. Taču vispārējs liegums iepazīties ar lietas

materiāliem, kas balstīts automātiskā prezumpcijā, ka ar mantu

saistītā persona var negatīvi ietekmēt kriminālprocesa sekmīgu

norisi, nav atzīstams par loģisku un pamatotu, īpaši ņemot vērā

to, ka procesu par noziedzīgi iegūtu mantu var uzsākt dažādās

kriminālprocesa stadijās.