Par Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtās un piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

14. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes Juridiskās fakultātes doktorants

Mg. iur. Andrejs Ņikiforovs - uzskata,

ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu mērķis nav konfiscēt

noziedzīgi iegūto mantu valsts labā pēc iespējas īsākā termiņā,

bet gan atjaunot cietušajai personai pretlikumīgi atņemtās vai

ierobežotās īpašuma tiesības. Tas izskaidro nepieciešamību

izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu

un uzsākt attiecīgu procesu, noteikt īsākus procesuālos termiņus

un ierobežot pieeju lietas materiāliem. Taču neviens no

minētajiem apsvērumiem nav absolūts.

Ņemot vērā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu noteikto

pierādījumu novērtēšanas kārtību, nav pieļaujams tas, ka procesa

virzītājam būtu procesuālas priekšrocības pretstatā ar mantu

saistītajai personai. Ja procesa virzītājs ierobežo pieeju

svarīgiem pierādījumiem, kuri var ietekmēt mantas izcelsmes

apstākļu noskaidrošanu, tad objektīvi netiek nodrošināts

sacīkstes princips.

Pirmās instances tiesas lēmums par noziedzīgi iegūtu mantu ir

pārsūdzams apelācijas instances tiesā. Tomēr šāda sūdzība

nevarēja būt pilnvērtīga, jo iesniedzēja argumentācija bija

balstīta vienīgi uz viņam zināmiem apstākļiem, turpretī viņam

nezināmi varēja būt tādi apstākļi, kas ietekmējuši pirmās

instances tiesas nolēmumu, ar kuru manta tika atzīta par

noziedzīgi iegūtu. Ja personai bija uzlikts par pienākumu

pierādīt mantas likumīgu izcelsmi, tad nedrīkstēja ierobežot šīs

personas tiesības aizsargāt savu īpašumu ar jebkādiem līdzekļiem

un bija jābūt nodrošinātai iespējai pārbaudīt tādu pierādījumu

ticamību, kuri var apdraudēt īpašuma tiesību saglabāšanu.

Krimināltiesību jomā tiesiskajai noteiktībai un personu

tiesību aizsardzībai ir īpaša nozīme. Lai pārliecinātos par

mantas noziedzīgo izcelsmi, ir jāpārliecinās par to, vai ir

konstatēts kriminālatbildības iestāšanās pamats. Tāpēc arī

gadījumā, ja personas rīcībā ir noziedzīgi iegūta manta, bet šī

persona nav nozieguma izdarītāja un, pieņemot mantu, nav bijusi

informēta par tās saistību ar noziegumu, būtu pamatoti secināt,

ka procesa virzītāja rīcībā netrūkst pierādījumu, kas apliecinātu

konkrētās mantas saistību ar noskaidroto noziegumu. Šādiem

pierādījumiem vajadzētu būt saistītiem vienīgi ar mantu, nevis ar

personas - nozieguma izdarītājas - vainu, un šādiem pierādījumiem

vajadzētu būt pieejamiem ar mantu saistītajai personai tādā

apmērā, kas izslēdz jebkādu iespēju nepamatoti ierobežot personas

tiesības aizsargāt savu īpašumu.