19. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

19.1. Apstrīdētās normas ir daļa no Kriminālprocesa

likuma 59. nodaļā noteiktā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

tiesiskā regulējuma. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz

personām, kas saistītas ar šo mantu, ir attiecināmas tiesību uz

taisnīgu tiesu garantijas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 10. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas

process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības. Tajās ietilpst arī pušu līdzvērtīgu iespēju princips

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 15. punktu). Pušu līdzvērtīgu

iespēju princips procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, no vienas

puses, paredz visiem tā dalībniekiem iespēju izklāstīt lietas

apstākļus un, no otras puses, liedz kādam no dalībniekiem

piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu.

Pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu

līdzsvarošanā būtiska nozīme ir tiesībām saņemt pilnīgu

informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem

pierādījumiem un faktiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.1. punktu un

2022. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑42-01 12.1.

punktu).

Procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā

procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par

mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu.

Process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst doktrīnā atzītajam

šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process par lietu"

(process in rem) (sal. sk. Satversmes tiesas

2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021‑18‑01 26.1.

punktu). Šāds process ir vērsts uz mantisko jautājumu

kriminālprocesā savlaicīgu un efektīvu atrisināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr.

2016‑13‑01 16.2. punktu). Arī tiesu praksē norādīts, ka

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jāvērtē mantas izcelsme un

tas, vai pastāv nosacījumi, kuru dēļ šo mantu var atzīt par

noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā

Nr. 11816005518). Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu netiek vērtēta personas vaina.

19.2. Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jau ir atzinusi: tā kā procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likumā

minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām, šādā procesā

pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas skar personu civilās

tiesības un pienākumus Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2016‑13‑01 10. punktu). Tādējādi procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu uz personām, kas saistītas ar mantu, ir

attiecināms Konvencijas 6. pants tā darbības civiltiesiskajā

aspektā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka pušu

līdzvērtīgu iespēju princips ir "taisnīgas tiesas procesa

neatņemams elements" (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe

and Davis v. The United Kingdom", pieteikums Nr.

28901/95/11, 60. punktu). Tāpat jāņem vērā, ka pušu

līdzvērtīgu iespēju princips attiecībā uz pušu tiesībām

iepazīties ar lietas materiāliem ir samērojams ar citām

tiesvedības procesā pastāvošām būtiskām tiesībām un interesēm,

piemēram, valsts drošības interesēm vai nepieciešamību aizsargāt

lieciniekus, tomēr personas tiesību ierobežojumiem jābūt

līdzsvarotiem ar pietiekamām procesuālajām garantijām (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 19. septembra sprieduma

lietā "Regner v. The Czech Republic", pieteikums

Nr. 35289/11, 148., 149. un 161. punktu).

19.3. Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai ratifikāciju Latvija ir atzinusi tās tiesiskās

sistēmas atvērtību Eiropas Savienības tiesībām un Eiropas

Savienības tiesības ir kļuvušas par Latvijas tiesību sistēmas

sastāvdaļu. Tādējādi Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta

otrajā daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību pārākumu un

pieņemot un piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā

demokrātiju stiprinošie Eiropas Savienības tiesību akti un

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to

interpretācija (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 15.2. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto normu atbilstība

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu vērtējama kopsakarā

ar Hartas 47. pantu, Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 1. un 8.

punktu, kā arī Pamatlēmuma 2005/212/TI 4. pantu.

Hartas 51. pants noteic, ka tās noteikumi attiecas uz

dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Eiropas Savienības tiesību

aktus. Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošana Hartas 51.

panta 1. punkta izpratnē nozīmē to, ka ir jāpastāv savstarpējai

saiknei starp Eiropas Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts

pasākumu. Ir nepieciešams pārbaudīt citstarp to, vai attiecīgajā

jomā pastāv kāds speciāls Eiropas Savienības tiesību regulējums

vai tāds regulējums, kas šo jomu var ietekmēt (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2022. gada 5. maija sprieduma lietā C‑83/20

"BPC Lux 2 and Others v. Banco de Portugal and

Others" 27. punktu un 2020. gada 22. janvāra sprieduma lietā

C‑177/18 "Almudena Baldonedo Martín v. Ayuntamiento de

Madrid" 59. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Direktīvas 2014/42/ES un

Pamatlēmuma 2005/212/TI piemērošanas jomā neietilpst tāds valsts

tiesiskais regulējums, kāds bija ietverts apstrīdētajās normās

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 4. oktobra sprieduma

apvienotajās lietās C‑767/22, C-49/23 un C-161/23

"1Dream u.c." 80. un 89. punktu). Tādējādi

izskatāmajā lietā nav piemērojams Direktīvas 2014/42/ES 8. panta

1. un 8. punkts, kā arī Pamatlēmuma 2005/212/TI 4. pants.

Tomēr jāņem vērā, ka Eiropas Savienībā ir spēkā arī Eiropas

Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regula 2018/1805

par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo

atzīšanu. Šīs regulas 2. panta 2. punkts noteic, ka konfiskācijas

rīkojums ir galīgais sods vai tiesas noteikts ar krimināllietu

par noziedzīgu nodarījumu saistīts pasākums, kas paredz fiziskās

vai juridiskās personas īpašuma galīgu atsavināšanu. Savukārt

atbilstoši regulas 13. apsvērumam regulu piemēro visiem

iesaldēšanas rīkojumiem un visiem konfiskācijas rīkojumiem, kuri

izdoti saistībā ar procesu krimināllietās. Šis jēdziens aptver

visu veidu iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, kas

izdoti pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, - ne tikai

rīkojumus, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES. Tas aptver

arī citu veidu rīkojumus, kuri izdoti bez galīgā notiesājošā

sprieduma, izņemot tādus rīkojumus, kuri izdoti saistībā ar

procesiem civillietās vai administratīvajās lietās. Minētās

regulas 18. apsvērumā paskaidrots, ka Hartā nostiprinātās

procesuālās garantijas būtu jāpiemēro visiem procesiem, uz kuriem

attiecas regula. Jo īpaši būtiskās kriminālprocesuālās

garantijas, kas nostiprinātas Hartā, būtu jāpiemēro arī tiem

procesiem krimināllietās, kuri nav kriminālprocesi, bet uz kuriem

attiecas šī regula.

Tādējādi, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam, jāņem vērā Hartas 47. pants, kurā

ietvertas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu

tiesu. Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir uzskatāma par

vispārēju Eiropas Savienības tiesību principu, kas balstīts

dalībvalstu kopīgās konstitucionālajās tradīcijās (sal.

sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma

lietā Nr. 2018-18-01 15.2.1. punktu un 2023.gada 17. februāra

sprieduma lietā Nr. 2022-05-01 11.2. punktu). Turklāt

jāievēro, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3.

punktu un Hartas 52. panta 3. punktu pamattiesības, kas

garantētas Konvencijā un izriet no dalībvalstu kopīgajām

konstitucionālajām tradīcijām, ir uzskatāmas par Eiropas

Savienības vispārējiem tiesību principiem un Hartā ietverto

Konvencijā garantētajām tiesībām atbilstošo tiesību nozīme un

apjoms ir tāds pats kā Konvencijā noteiktajām tiesībām.

19.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tās

paredzēja iespēju liegt piekļuvi lietas materiāliem, uz kuriem

pamatoti procesa virzītāja pieņēmumi par mantas noziedzīgo

izcelsmi. Izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību esot bijis iespējams

nodrošināt, arī, piemēram, izsniedzot visus lietas materiālus,

bet iepriekš tos anonimizējot un brīdinot personu par

kriminālatbildību par ziņu izpaušanu vai piemērojot personai

procesuālās sankcijas, ja tā traucē kriminālprocesa norisi.

Savukārt Saeima norāda, ka procesa virzītājam savs lēmums par

lūgumu iepazīties ar lietas materiāliem bija jāpamato, samērojot

lietā iesaistīto personu intereses ar konkrētā kriminālprocesa

interesēm un tā sekmīgu virzību. Apstrīdētajās normās noteiktais

regulējums bijis pietiekami elastīgs, lai ikvienā gadījumā būtu

iespējams salāgot abas šīs intereses. Likumdevējs nodrošinājis

arī tiesas kontroli pār to, vai ar procesa virzītāja lēmumu par

lūgumu iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem ir panākts taisnīgs līdzsvars starp nepieciešamību

nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu un

nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas noslēpumu.

Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka tās kompetencē

neietilpst tiesību normu piemērošanas, kā arī tiesu nolēmumu

tiesiskuma kontrole (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017.

gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2017-01-01 11. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa neveic

apstrīdēto normu piemērošanas tiesiskuma kontroli attiecībā uz

katru Pieteikuma iesniedzēju konkrētā procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu ietvaros.

19.5. Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa

ikvienā tiesvedības procesā nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju

principa piemērošanu attiecīgā tiesvedības procesa raksturam

atbilstošā veidā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāpiemēro, to

konkrētajā situācijā un apstākļos izsverot un līdzsvarojot

kopsakarā ar citiem vispārējiem tiesību principiem un Satversmes

normām. Atbilstoši procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

tiesiskajam regulējumam procesuālās tiesības ar mantu saistītajai

personai ir nodrošināmas tādā veidā, kas ļauj sasniegt

kriminālprocesa mērķi, bet neatņem šīs tiesības pēc būtības.

Lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu nodrošināma arī izmeklēšanas noslēpuma

aizsardzība. Tas nepieciešams, lai neapdraudētu kriminālprocesa

norisi un nodrošinātu citām personām iespēju efektīvi īstenot

savas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas

2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.2.

punktu).

Tādējādi atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskajam regulējumam

jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp pušu līdzvērtīgu iespēju

principu un izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību.

Tātad, lai noskaidrotu, vai

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam, Satversmes tiesa izskatāmajā lietā pārbaudīs, vai šīs

normas nodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu

iespēju principu un izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību.