12. pants

Satversmes 92. pants nosaka personas tiesības uz

taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas judikatūrā šīs tiesības

konkretizētas kā valsts pienākums nodrošināt lietu izskatīšanu

tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likuma

628. pantā minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām,

līdz ar to šādā procesā pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas

skar personu civilās tiesības un pienākumus Konvencijas 6. panta

pirmās daļas izpratnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2025.

gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-01-01 19.1.

punktu). Turklāt Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietilpst pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, un

tas nodrošināms arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr.

2016‑13‑01 14.1. punktu).

Atbilstoši pušu līdzvērtīgu iespēju principam lietas

izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt

līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt

nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus,

un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts

nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 20.1. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju

princips procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, no vienas puses,

paredz visiem procesa dalībniekiem iespēju izklāstīt lietas

apstākļus un, no otras puses, liedz kādam no dalībniekiem

piešķirt būtiskas priekšrocības.

Satversmes 92. pants neprasa, lai valsts garantētu lietas

dalībniekiem neierobežotas tiesības iesniegt pierādījumus jebkurā

tiesvedības posmā pēc to vēlēšanās. Valsts var noteikt

ierobežojumus pierādījumu iesniegšanai tiesā, taču šādiem

ierobežojumiem jābūt samērīgiem un pamatotiem, lai novērstu

procesuālo tiesību ļaunprātīgas izmantošanas iespējas un

saglabātu procesu efektivitāti. No tā izriet, ka jābūt

nodrošinātam līdzsvaram starp personas tiesībām iesniegt

pierādījumus un procesa efektivitāti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu ir

pieļaujami tikai tādi pasākumi, kas ierobežo lietas dalībnieka

tiesības, bet ne pašu šo tiesību būtību. Iespējamie šķēršļi, kas

kādai no pusēm rodas tās tiesību ierobežošanas rezultātā, ir

pietiekamā mērā jālīdzsvaro ar tiesas veiktajām procesuālajām

darbībām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 16.

februāra sprieduma lietā "Fitt v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 29777/96, 45. punktu). Tātad, ierobežojot

lietas dalībnieku tiesības iesniegt pierādījumus apgabaltiesā, ir

jālīdzsvaro pušu līdzvērtīgu iespēju principa nodrošināšana un

efektīva, savlaicīga procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

norise.

Pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir jāvērtē ne tikai

atsevišķās procesa stadijās, bet visā tiesas procesā kopumā

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v. the

Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 151.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējas AS "ASG Resolution Capital"

ieskatā, apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam būtu vērtējama kopsakarā ar Hartas 47. pantu,

Direktīvu 2014/42/ES un Pamatlēmumu 2005/212/TI. Pieteikumu

iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētais regulējums nevar būt spēkā,

jo tas esot pretrunā gan ar minētajiem tiesību aktiem, gan ar

Konvenciju. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

Direktīvas 2014/42/ES un Pamatlēmuma 2005/212/TI piemērošanas

jomā neietilpst tāds valsts tiesiskais regulējums, kādu paredz

Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmajā daļā ietvertais process

par noziedzīgi iegūtu mantu. Uz minēto regulējumu attiecas

Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regula

2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu

savstarpējo atzīšanu (turpmāk - Regula) un Hartas 47. pants

(sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā

Nr. 2022-01-01 19.3. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nav

piemērojama Direktīva 2014/42/ES un Pamatlēmums 2005/212/TI, bet

gan Regula un Hartas 47. pants.

Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajā

regulējumā ietvertā kārtība, kādā tika nodrošinātas aizskartā

mantas īpašnieka tiesības iesniegt pierādījumus, nodrošināja šai

personai atbilstošas procesuālās tiesības mantas likumīgās

izcelsmes pierādīšanai visā procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu.