Par Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtās daļas vārdu "rajona (pilsētas) tiesai" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam

9. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu

katedras lektors Dr. iur. Gunārs Kūtris - norāda, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta

pirmajam teikumam.

Kriminālprocesa likuma 631. panta ceturtās daļas izpratnē par

rajona (pilsētas) tiesas pieļautu likuma pārkāpumu nevarētu atzīt

gadījumu, kad pierādījums no personas gribas neatkarīgu iemeslu

dēļ ir atklāts tikai pēc tiesas lēmuma pieņemšanas. Situācijās,

kad rajona (pilsētas) tiesa atteikusies pierādījumus pieņemt,

apgabaltiesai rastos nepieciešamība šādu rīcību kvalificēt kā

pārkāpumu. Taču apstrīdētā norma liedz apgabaltiesai vērtēt

pierādījumus, un tādējādi ir apgrūtināta šāda pārkāpuma

konstatēšana Kriminālprocesa likuma 631. panta izpratnē.

Ierobežojums, kas liedz iesniegt pierādījumus apgabaltiesā,

nevar tikt attaisnots ar procesuālās ekonomijas principu, jo šā

ierobežojuma rezultātā var tikt apzināti pieņemts netaisnīgs un

nelikumīgs lēmums. Turklāt jau nākamajā dienā būtu pamats lūgt

uzsākt procesu saistībā ar jaunatklātiem apstākļiem. Primārais

mērķis kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir taisnīgs

lēmums, taču uz procesuālās ekonomijas principu balstītas atrunas

var novest pie tiesiskuma zaudēšanas.

Atkāpi no pierādījumu iesniegšanas aizlieguma paredz vairākas

valstis. Piemēram, Igaunijas Kriminālprocesa kodekss paredz

tiesības uz tiesā nepārbaudītiem pierādījumiem atsaukties tikai

tad, ja iesniegtie pierādījumi netika pieņemti vai nevarēja tikt

iesniegti no personas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Savukārt

Lietuvas Kriminālprocesa kodekss norāda tikai uz nepieciešamību

iesniegt motivētus lūgumus par pierādījumu pieņemšanu. Šāds

regulējums atbilst izpratnei par tiesisku valsti, jo tiesai jāņem

vērā būtisku pierādījumu pastāvēšana. Līdz ar to apstrīdētajai

normai vajadzētu pieļaut izņēmumus no kategoriskā aizlieguma.

Nav saskatāms racionāls pamats grozītā tiesiskā regulējuma

attiecināšanai uz jau uzsāktiem, bet nepabeigtiem procesiem par

noziedzīgi iegūtu mantu. Pieļaujot iespēju iepazīties ar

pierādījumiem procesā un vienlaikus liedzot iesniegt

pierādījumus, tiek būtiski ierobežotas personas tiesības

aizsargāt savas intereses taisnīgā tiesā. Ja tiek ieviests jauns

tiesiskais regulējums un tas būtiski ierobežo personas tiesības,

tad jābūt noteiktam pārejas periodam. Tāpēc šāds tiesiskās

paļāvības aizsardzības principa aizskārums nav attaisnojams ne ar

kādām vispārējām interesēm.

Secinājumu

daļa