18. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības

pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu

pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama"

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

5. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības

starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam,

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2014-08-03 12. punktu un 2017. gada

6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01

13. punktu).