18. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:
"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas
priekšā."
Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam
vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības
pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota
tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz
visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām
privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā
piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam
nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes
tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106
9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība
nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu
pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama"
(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā
Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu).
Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir
atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām
izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu
attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem
kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj
un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas
atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret
personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un
saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada
3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.
punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01
5. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga
pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības
starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.
Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.
2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).
Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes
91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam,
jānoskaidro:
1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un
pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi
pret šīm personām;
3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,
proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma
princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12.
februāra sprieduma lietā Nr. 2014-08-03 12. punktu un 2017. gada
6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01
13. punktu).