9. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes doktorants Mg. iur. Juris Stukāns -

nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par Kriminālprocesa

likuma 631. panta trešās daļas otrā teikuma neatbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Vienlīdzības principa

aspektā esot jāvērtē ne tikai iespējamo lēmuma pārsūdzību skaits,

bet arī mantisko jautājumu izskatīšanas tiesā būtība.

Kasācijas instances tiesa izvērtējot apelācijas instances

tiesas nolēmuma tiesiskumu, proti, noskaidrojot Krimināllikuma

pārkāpumu un Kriminālprocesa likuma būtisko pārkāpumu esību vai

neesību. Vienlaikus kasācijas sūdzības vai protesti parasti

tiekot izskatīti rakstveida procesā. Arī Kriminālprocesa likuma

regulējums no 2017. gada 1. augusta paredzot, ka apelācijas

sūdzību, kurā izteiktais lūgums attiecas tikai uz noziedzīgi

iegūtu mantu, apelācijas instances tiesa var skatīt rakstveida

procesā. Personas lūgums par mutvārdu procesu tai neesot

saistošs.

J. Stukāns uzsver, ka salīdzinājumā ar pamata kriminālprocesu

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas regulējums ir atšķirīgs tādā

ziņā, ka visi lietas apstākļi tiek izskatīti mutvārdu procesā

divās tiesu instancēs. Tādējādi tiesa vērtējot gan faktiskos, gan

arī juridiskos apstākļus un nodrošinot ar mantu saistītajai

personai iespēju īstenot savas tiesības. Kriminālprocesa likuma

631. panta trešās daļas otrais teikums salīdzinājumā ar vispārīgo

Kriminālprocesa likuma kārtību nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi

un vienādas iespējas aizskartajam mantas īpašniekam. Izvērtējot

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu būtību un personas iespējas

īstenot savas tiesības, neesot pamata atzīt, ka ar ierobežojumu

pārsūdzēt apgabaltiesas nolēmumu tās tiktu samazinātas vai

ierobežotas.

J. Stukāns uzskata, ka likumdevējs pamatoti noteicis atšķirīgu

tiesu instanču skaitu pamata kriminālprocesā un procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu, vienlaikus nodrošinot ar mantu

saistītajām personām vienādas iespējas īstenot savas tiesības.

Turklāt attiecībā uz vairākiem Kriminālprocesa likumā paredzētiem

gadījumiem likumdevējs esot izšķīries noteikt atšķirīgu nolēmuma

pārsūdzēšanas kārtību un kriminālprocesa izskatīšanas formu.

Ņemot vērā tiesas procesu saturu, būtību un tiesas kompetenci,

šādam dažādu procesu savstarpējam salīdzinājumam neesot juridiska

pamatojuma.

Secinājumu

daļa