16. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās

normās noteiktā kārtība rada pamatotas šaubas par prokurora

neitralitāti, jo galīgo lēmumu par personas pieteikumu par

jaunatklātiem apstākļiem pieņem tās pašas prokuratūras prokurors,

kura nodrošinājusi pirmstiesas kriminālprocesa virzību un valsts

apsūdzības uzturēšanu tiesā. Netiekot nodrošināts arī tas, lai

pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskatītu prokurors, kas

nav uzturējis valsts apsūdzību attiecīgajā kriminālprocesā.

Līdzsvaru starp res judicata principu un taisnīgu

spriedumu ir iespējams nodrošināt, ja kriminālprocess sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem tiek atjaunots vienīgi gadījumos, kad

tam ir tiesisks pamats, proti, ja sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem var tikt atcelti nevis visi, bet tikai tādi spēkā

stājušies tiesas spriedumi, kuri neatbilst taisnīga sprieduma

kritērijiem. Taisnīga tiesvedības procesa rezultāta garantija

kriminālprocesā prasa, lai persona netiktu notiesāta par tādu

noziedzīgu nodarījumu, kuru tā nav izdarījusi, un lai persona,

kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu atbilstoši notiesāta

(sk. arī Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu).

16.1. Ja kādai pie tiesu varas atzara piederošai

amatpersonai vai institūcijai ir piešķirtas tiesības izlemt, vai

personas pieteikums atbilst likuma prasībām, tad šādai

amatpersonai vai institūcijai sava lēmuma pieņemšanā jābūt

objektīvai jeb neitrālai.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka viens no Satversmes 92.

panta pirmā teikuma elementiem ir arī tiesas objektivitātes jeb

neitralitātes garantija (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu

daļas 2. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr.

2004-19-01 6.3. punktu). Satversmes tiesa, analizējot tiesas

neitralitāti kā neatņemamu taisnīgas tiesas sastāvdaļu,

atsaucoties uz ECT judikatūru, ir atzinusi, ka neitralitātes

prasībai ir subjektīvais un objektīvais aspekts. Tiesai jābūt

subjektīvi neitrālai - nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski

aizspriedumi. Savukārt tiesas objektīvā neitralitāte nozīmē, ka

jābūt izslēgtām jebkādām pamatotām lietas dalībnieku vai

sabiedrības šaubām par tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme var

būt pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu

neobjektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un 14.2.3. punktu).

Minētās atziņas par tiesas neitralitāti vienlīdz ir attiecināmas

arī uz prokuratūru kā tiesu varas institūciju.

16.2. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 36. panta pirmo

daļu prokurors vienā kriminālprocesā var realizēt vairākas

funkcijas - izmeklēšanas uzraudzības, izmeklēšanas,

kriminālvajāšanas un valsts apsūdzības funkcijas. Viens un tas

pats prokurors visas šīs funkcijas var veikt viena

kriminālprocesa ietvaros un visās stadijās. Turklāt saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 36. panta otro daļu prokurors atsevišķos

gadījumos izlemj jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu un pats

veic izmeklēšanu. Izmeklēšanas darbības kriminālprocesā prokurors

ir tiesīgs veikt arī kā izmeklēšanas grupas dalībnieks saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 30. pantā noteikto kārtību. Tātad

atsevišķos gadījumos prokurors veic arī izmeklēšanas darbības,

lai noskaidrotu, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums, kas to

izdarījis un vai kādai personai par to krimināltiesiski jāatbild,

un lai iegūtu attiecīgos pierādījumus.

Saskaņā ar apstrīdētajām normām tieši prokuroram pēc sākotnējā

kriminālprocesa izskatīšanas vietas ir piekritīga personas

pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem izskatīšana. Saeima

norāda, ka šāds regulējums izraudzīts tādēļ, lai nodrošinātu

teritoriālās piekritības principa ievērošanu, jo jaunatklātu

apstākļu izmeklēšana ir saistīta ar noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas vietu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 2. sēj. 57. lp.). Tomēr šāds regulējums var radīt

tādu situāciju, ka personas pieteikumu par jaunatklātiem

apstākļiem izskata tas pats prokurors, kas iepriekš

kriminālprocesā veicis izmeklēšanas darbības, kriminālprocesa

uzraudzību vai kriminālvajāšanu vai arī uzturējis valsts

apsūdzību. To apliecina arī apstrīdēto normu piemērošanas prakse.

Ģenerālprokuratūra norāda, ka dažās prokuratūrās pieteikumu par

jaunatklātiem apstākļiem izskata tieši tas prokurors, kura

lietvedībā konkrētā krimināllieta atradusies vai kurš pildījis

valsts apsūdzības uzturētāja funkcijas (sk.

Ģenerālprokuratūras viedokli lietas materiālu 3. sēj. 69.

lp.).

16.3. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tas pats

prokurors, kurš uzturējis apsūdzību lietā, nav tiesīgs līdz galam

izlemt jautājumu par to, vai lietā ir jaunatklāti apstākļi

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 10. punktu).

No konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju

pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem un sūdzība par prokurora

lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem, tika izskatīti tajā pašā prokuratūrā,

kuras prokurori attiecīgajā kriminālprocesā veica izmeklēšanas

darbības kā izmeklēšanas grupas dalībnieki, kā arī veica

kriminālvajāšanu un uzturēja valsts apsūdzību. Ja prokurors

iepriekš ir veicis izmeklēšanas darbības vai uzturējis valsts

apsūdzību kriminālprocesā, tad viņš ir sniedzis vērtējumu un

paudis viedokli arī par apsūdzības pamatotību. Tāpēc var rasties

pamatotas šaubas, ka viņš savu viedokli nemainīs arī tad, kad

izskatīs pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem vai personas

sūdzību par lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana

sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, izlemjot jautājumu par

kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Tādējādi var rasties pamatotas šaubas par konkrētā prokurora

neitralitāti.

Kā Satversmes tiesa jau norādīja spriedumā lietā Nr.

2001-10-01, lai nevarētu rasties tāds iespaids, ka prokuratūra

nav pietiekami objektīva, būtu nopietni apsverams šā jautājuma

risinājums citās kriminālprocesu regulējošās normās vai

Prokuratūras likumā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 10. punktu).

Tomēr šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums neizslēdz

iespēju, ka pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskata tas

pats prokurors, kurš attiecīgajā kriminālprocesā veicis

izmeklēšanas darbības, izmeklēšanas uzraudzību, kriminālvajāšanu

vai uzturējis valsts apsūdzību. Proti, apstrīdētās normas ne

visos gadījumos ļauj novērst personu, tostarp Pieteikuma

iesniedzēju, šaubas par to prokuroru neitralitāti, kuri izlemj

jautājumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem. Turklāt Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka

likumdevējam ex officio arī pēc tiesību normu spēkā

stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību

piemērošanas praksē šīs normas patiešām efektīvi pilda savu

uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību piemērošanas praksē

tiesību normas nefunkcionē, tad ir nepieciešams tās pilnveidot

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 9. punktu un 2013. gada 10. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 31.5. punktu). Lai arī

normatīvais regulējums kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem kopumā ir vērsts uz līdzsvara panākšanu

res judicata principa un taisnīga sprieduma kolīzijas

gadījumā, tieši apstrīdētajās normās noteiktā kārtība atsevišķos

gadījumos šādu līdzsvaru nenodrošina.

Tādējādi apstrīdētajās normās

noteiktā kārtība, ciktāl tā nenodrošina līdzsvaru res

judicata principa un taisnīga sprieduma kolīzijas gadījumā,

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.