2. pants

Pieteikuma iesniedzēji - Ringolds Meļķis un Ivars

Straume (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka

Kriminālprocesa likuma 657. panta pirmā, trešā un piektā daļa

(turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzēji esot iesnieguši pieteikumu par

kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

(turpmāk - pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem) Rīgas

pilsētas Latgales priekšpilsētas prokuratūrai. Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas prokuratūras virsprokurora vietniece

pieņēmusi lēmumu par atteikšanos atjaunot kriminālprocesu sakarā

ar jaunatklātiem apstākļiem. Pieteikuma iesniedzēji šo lēmumu

pārsūdzējuši. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas

prokuratūras virsprokurora lēmumu Pieteikuma iesniedzēju sūdzība

noraidīta, un virsprokurora lēmums nav pārsūdzams.

Satversmes 92. panta pirmais teikums aizsargājot vairākas

savstarpēji saistītas tiesības un principus: tiesības uz efektīvu

tiesību aizsardzības līdzekli, līdzvērtīgu iespēju principu,

taisnīguma principu un procesuālā taisnīguma principu. Satversmes

92. panta pirmajā teikumā ietvertais jēdziens "savas

tiesības un likumiskās intereses" esot plašāks nekā Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk

- Konvencija) 6. pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu

sakarā ar "izvirzītās apsūdzības pamatotību". Tādēļ

prasības, ko taisnīgas tiesas jēdziens izvirza krimināllietas

izskatīšanas procedūrai kopumā, esot attiecināmas arī uz lietas

izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Efektīvam tiesību

aizsardzības līdzeklim vajagot būt neatkarīgam un objektīvam - ne

vien hierarhiski un institucionāli, bet arī praktiski.

Apsūdzības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā esot

strikti nodalāmas. Jautājumos, kuros tiek būtiski ietekmētas

personas tiesības, esot nepieciešama tiesas kontrole par

prokurora lēmumiem. Gadījumos, kad prokuroram jālemj par

pieteikumu, kurā lūgts atjaunot kriminālprocesu sakarā ar

Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 3. punktā

norādītajiem apstākļiem, viņam vajagot vērtēt personas vainu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Atbilstoši procesuālo funkciju

nodalīšanas principam vienīgi tiesa varot pieņemt galīgo lēmumu

jautājumos par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Tādējādi pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem izskatīšana

attiecoties uz tiesas spriešanas funkciju un esot pakļaujama

tiesas kontrolei.

Parasti kriminālprocesu izmeklēšanas stadijā virzot

izmeklētājs, bet dažkārt to varot darīt arī prokurors. Tādos

gadījumos viens un tas pats prokurors viena kriminālprocesa

ietvaros varot pildīt gan izmeklēšanas, gan kriminālvajāšanas,

gan apsūdzības uzturēšanas funkcijas un šā prokurora rīcību

kontrolējot amatā augstāks prokurors, tas ir, attiecīgās

prokuratūras virsprokurors. Prokuroram, kas krimināllietā

virzījis pirmstiesas kriminālprocesu un uzturējis valsts

apsūdzību, vajagot būt pārliecinātam par personas vainu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Savukārt, izskatot pieteikumu

par jaunatklātiem apstākļiem, prokuroram esot jāpārbauda iepriekš

uzturētās apsūdzības pamatotība, tāpēc šā jautājuma izlemšanā

viņu nevarot uzskatīt par pietiekami neitrālu un objektīvu.

Apstrīdētās normas liedzot nodot tiesas kontrolei prokurora

lēmumu un tādējādi nepamatoti ierobežojot Pieteikuma

iesniedzējiem Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās

tiesības.

Apstrīdētās normas lēmuma par atteikšanos atjaunot

kriminālprocesu galīgo kontroli uzticot amatā augstākam

prokuroram, kuram bija jāuzrauga atjaunojamā kriminālprocesa

norise. Šāda kārtība nenodrošinot neatkarīga un objektīva lēmuma

pieņemšanu, turklāt esot pretrunā ar līdzvērtīgu iespēju

principu, jo piešķirot vienai kriminālprocesa "pusei" -

apsūdzības uzturētājam - būtiskas priekšrocības iepretim

personai, kas iesniedz pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem.

Apstrīdētās normas ierobežojot arī no taisnīguma principa

izrietošās Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz taisnīgu

kriminālprocesa rezultātu, kā arī pamattiesības, ko garantē

procesuālā taisnīguma princips.

Pieteikuma iesniedzēju rīcībā neesot informācijas, kas

liecinātu par to, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas atbilstošā

procesuālajā kārtībā. Apstrīdētajās normās noteiktā kārtība

varētu būt vērsta uz res judicata principa ievērošanu.

Tādēļ varot pieņemt, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu

tiesību aizsardzība. Tomēr apstrīdētās normas neesot piemērotas

šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nenodrošinot kriminālprocesa

atjaunošanu visās lietās, kurās ir jaunatklāti apstākļi.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar

vairākiem citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Ja pieteikumu par jaunatklātiem

apstākļiem izskata prokurors, tad prokurora lēmumu varot nodot

tiesas kontrolei. Varot noteikt, ka šādu pieteikumu izskata nevis

prokurors pēc sākotnējā kriminālprocesa izskatīšanas vietas, bet

gan citas prokuratūras prokurors. Jau sākotnēji pieteikumu par

jaunatklātiem apstākļiem varētu izskatīt tiesa vai tiesnesis.

Pieteikuma izskatīšanu varot nodot arī tādas institūcijas

kompetencē, kas ir pilnībā neatkarīga gan no prokuratūras, gan no

tiesas, un paredzēt vai arī neparedzēt tiesas kontroli par šīs

iestādes lēmumiem. Apstrīdētajām normām esot jānodrošina taisnīgs

līdzsvars starp tiesiskās stabilitātes principu un taisnīguma

principu. Apstrīdētās normas to nenodrošinot, tāpēc tajās

noteikto personas pamattiesību ierobežojumu nevarot attaisnot ar

lielāku sabiedrības ieguvumu.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji

atkārtoti uzsver: apstrīdētajās normās noteiktā kārtība

nenodrošina to, ka notiesātās personas pieteikums par

jaunatklātiem apstākļiem tiek izskatīts neatkarīgi un objektīvi.

Apstrīdētajās normās noteiktais regulējums nevarot tikt

attaisnots ar nepieciešamību pasargāt tiesas no pārslodzes.

Turklāt principu, ka pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem

izskata prokurors pēc sākotnējā kriminālprocesa izskatīšanas

vietas, nevarot pamatot ar praktiskiem apsvērumiem.